Neskatoties uz to, ka no jebkura vardarbības veida var ciest abu dzimumu pārstāvji, statistikas dati liecina par nomācošu tendenci, ka cietušās pārsvarā ir sievietes. Pēdējos gados daudz tiek runāts par vardarbību partnerattiecībās, biežāk minot tās redzamākās izpausmes – zilumus zem acīm vai pašvērtību zaudējušu cilvēku, kas gadiem ticis noniecināts un kontrolēts. Taču daļa vardarbības formu joprojām netiek pienācīgi atpazītas, tāpēc šajā rakstā vēlos aplūkot mūsdienās ļoti aktuālu vardarbības veidu – kibervardarbību. Ja arī Jūs esat saskārusies ar to, ka draugs vai vīrs, neinformējot, ir izsekojis, izmantojot navigāciju, vai noklausījies sarunas, izmantojot speciālas programmas tālrunī, vai pārbauda personīgo saraksti, bankas kontus utml., iespējams arī Jūs esat kļuvusi par kibervardarbības upuri. Tāpēc svarīgi atpazīt šo mūsdienu virtuālās pasaules ēnas pusi, un zināt, kā sevi pasargāt un kur vērsties pēc palīdzības.
Kas ir kibervardarbība?
Interneta un citu elektronisko digitālo komunikāciju tehnoloģiju straujā attīstība 21.gadsimtā ir mainījusi miljoniem cilvēku dzīvi, ietekmējot gan to pozitīvi, gan atstājot arī negatīvas sekas. Līdz ar moderno tehnoloģiju ienākšanu mūsu ikdienā, arī vardarbības īstenotājiem ir pavēries pilnīgi jauns “munīcijas” arsenāls, ko izmantot, lai attīstītu un uzturētu kontroli pār saviem partneriem. Plašais elektronisko ierīču klāsts, tostarp mobilie tālruņi, videokameras, navigācijas sistēmas un citas tehnoloģijas, tiek izmantotas, lai aizvainotu, uzraudzītu, iebiedētu un kontrolētu savu dzīvesbiedru, draugus, arī tuviniekus. Pazemojot partneri interneta vidē, iespējams sasniegt milzīgas auditorijas, tādēļ šis vardarbības veids pakļauj cietušos īpašai neaizsargātībai, lielā mērā ietekmējot drošības izjūtu.
Kā izpaužas vardarbība interneta vidē?
Seksuāla vardarbība
Interneta vidē tiek realizēts plašs seksuālās vardarbības klāsts, kas nereti tiek vērsts pret pašreizējām vai bijušajām sievām vai draudzenēm, ievietojot seksuāla rakstura vietnēs viņu privātos tālruņa numurus, fotogrāfijas un citu personīgo informāciju. Diezgan bieži gadās, ka piemēram, varmāka izplata nepatiesas baumas vai intīma rakstura materiālus, kailbildes vai video, kas pazemo un nomelno viņu dzīvesbiedres. Šīs taktikas mērķis parasti ir upura tēla ļaunprātīga bojāšana.
Kontrole
Citkārt pilnībā tiek kontrolētas sociālo tīklu, elektronisko pastu un īsziņu saturs un ar to manipulēts, kā arī partnerim noteikti ierobežojumi, ar ko drīkst vai nedrīkst uzturēt komunikāciju, smagākos gadījumos tā tiek pilnībā liegta, lai vājinātu cietušā sociālās saites vai turētu izolācijā no tiem, kas darbojas kā kontroles mehānisms. Tāpat arī sastopams, ka partnera vietā tiek veidotas sarakstes, piemēram, ar darba devējiem, ģimenes locekļiem vai draugiem. Lai realizētu ekonomisku kontroli, varmāka var draudēt un pieprasīt bankas kontu paroles, tādējādi pārvaldot cietušā finanšu plūsmu, kā arī izmanto šos materiālos līdzekļus savām vajadzībām.
Kibervajāšana
Kibervajāšana jeb tā sauktais kiberstalkings ir veids, ko varmākas izmanto, lai kontrolētu esošo vai bijušo dzīvesbiedri, izmantojot virkni tehnoloģiju, piemēram, uzstādot slēptās novērošanas kameras mājās, automašīnā vai citur, kur novērojamais mēdz uzturēties, kā arī pielieto noklausīšanās ierīces gan telpās, gan mobilajā tālrunī. Tāpat var tikt izmantotas navigācijas sistēmas upura izsekošanai. Attīstoties tehnoloģijām, tiek izmantotas arvien jaunas kontroles un vardarbības iespējas kibertelpā, par kurām bieži vien cietušā persona pat nenojauš.
Kāpēc kibervardarbību nedrīkst atstāt bez ievērības?
Ja varmāka izmanto pastāvīgu, sistēmisku bezsaistes ļaunprātību un kontroli, visticamāk arī tiešsaistē izturas vardarbīgi. Šāda visaptveroša vajāšana galu galā rada upurim izmisumu, smagu trauksmi, panikas lēkmes, depresiju un pašnāvības domas. Ilgtermiņa negatīvā ietekme var skart ne tikai cietušo personu, bet arī bērnus, kas aug šādā ģimenē.
Nereti kibervardarbība pārklājas ar citiem vardarbības veidiem un ir grūti noteikt robežu starp tām. Pārtraukt ļaunprātīgu ietekmi kibertelpā ir sarežģīti, turklāt jo vairāk postoši tas ir tāpēc, ka informācija, kas reiz publicēta interneta vidē, tur saglabājas ilgstoši un bieži vien nav izdzēšama. Jebkāda veida kiberuzbrukums rada ilgtermiņa negatīvas sekas, ir destabilizējošs, radot ievērojamu nedrošības izjūtu un reālus draudus.
Kā nekļūt par kibervardarbības upuri? Vai sevi vispār var pasargāt?
Tā kā kibervardarbības gadījumos ir plašas manipulācijas un ļaunprātības iespējas, ne vienmēr otra rīcība būs paredzama, un, pat ievērojot profilakses pasākumus, dažkārt no šāda veida vardarbības sevi pasargāt var izrādīties sarežģīti. Taču pirmkārt, der atcerēties, ka līdzko jebkāda informācija par Jums nonāk internetā, Jūs nekad nevarat būt 100% drošs, ka kāds to neizmantos ļaunprātīgos nolūkos, tādēļ nekādā gadījumā nevajadzētu dalīties ar personīgu un dziļi intīmu informāciju – kailfoto un video, personas datiem, parolēm un lietotājvārdiem vai citu manipulējamu saturu, lai arī cik šķietami uzticības pilnas attiecības neesat nodibinājuši. Otrkārt, par populāru, bet neapskaužamu ieradumu mūsdienās ir izveidojies atrašanās vietu atzīmēšana sociālajos tīklos – tā paver plašas iespējas arī citu vardarbības veidu realizēšanai. Treškārt, noteikti nevajag ignorēt iekšējos “signālus” – ja ir pazīmes vai kaut mazākās šaubas, ka pret jums, iespējams, tiek vērsts kāds no kibervardarbības veidiem, nebaidieties lūgt palīdzību no malas, sākumā kaut vai aprunājoties ar cilvēku, kam uzticaties.
Ko darīt, ja esat kļuvusi par kibervardarbības upuri?
Pie smagākām kibervardarbības sekām pats pirmais solis ir darīt visu, lai pēc iespējas ātrāk tiktu atgūta emocionālā, ekonomiskā un fiziskā drošība, izmantojot visus konkrētajā brīdī pieejamos līdzekļus, nākaiamis solis – ziņot policijai. Jāatceras, ka savlaicīga rīcība var būtiski ietekmēt turpmākās sekas, tādēļ attiecīgi konkrētajam nodarījumam, nepieciešams izvēlēties efektīvāko kontroles rīcību, piemēram, nomainīt elektronisko saziņas vietņu vai bankas lietotājvārdus un paroles, bloķēt kontus, tāpat svarīgi bloķēt pāridarītāja telefona numurus un sociālo tīklu profilus, jo visdrīzāk varmāka turpinās izteikt draudus un nepatīkamus komentārus, kas nekādā veidā cietušajam nevar palīdzēt, tieši otrādi, emocionāli vājināt un traucēt pieņemt racionālus lēmumus vardarbības pārtraukšanai. Lai mazinātu kibervajāšanas iespējas, nepieciešams izslēgt atrašanās vietas iespējas elektronisko saziņu un mobīlajās ierīcēs, arī navigātoros. Lai arī digitālās pēdas nekad nevar tikt pilnībā novērstas, ieteicams izdzēst interneta lietošanas vēsturi, kā arī personīgajā datorā esošos materiālus pārkopēt uz drošu vietni. Smagākos gadījumos, ja ir šādas iespējas, ikdienas vajadzībām izmantot citu datoru, piemēram, bibliotēkās. Nomelnošanas gadījumos, nekavējoties jāvēršas pie attiecīgo vietņu administratoriem, lūdzot izdzēst sensitīvo informāciju, tāpat noteikti var izmantot Datu valsts inspekcijas palīdzību. Savukārt, informāciju, kura var tikt izmantota kā pierādījums, piemēram, draudu īsziņas, elektroniskās vēstules, video vai citus materiālus, vēlams nodot policijas rīcībā, kas var palīdzēt izmeklēšanas gaitā un varmākas saukšanai pie atbildības.
Vardarbības ģimenē gadījumos cietušie bieži vien lūdz tiesu pieņemt lēmumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Civilprocesa likumā ir noteikti vairāki pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļi, piemēram, varmākam pienākums atstāt mājokli, kurā pastāvīgi dzīvo cietušais un aizliegums atgriezties tajā, kā arī aizliegums tuvoties mājoklim. Kibervardarbības gadījumos īpaši aktuāli var būt tādi pagaidu aizsardzības līdzekļi kā aizliegums vardarbības veicējam jebkurā veidā sazināties ar cietušo un aizliegums izmantot cietušās personas datus. Aizliegums sazināties ar cietušo paredz ierobežojumus vardarbības veicējam izmantot sakaru līdzekļus, tai skaitā elektroniskos, piemēram, elektronisko pastu vai sociālos tīklus, kā arī jebkurus citus informācijas nodošanas paņēmienus, lai kontaktētos ar cietušo. Aizliegums izmantot cietušā personas datus ir ierobežojums vardarbības veicējam jebkādā veidā apstrādāt, publicēt, darīt zināmus vai citādi izmantot cietušās personas datus.
Sākot ar 2018.gada 1.janvāri būs pieejams vēl viens instruments, kas var palīdzēt aizsargāties kibervardarbības gadījumos – par vajāšanu varēs ierosināt kriminālprocesu. Krimināllikums paredz, ka turpmāk par sodāmu tiks atzīta vairākkārtēja vai ilgstoša citas personas izsekošana, novērošana, draudu izteikšana šai personai vai nevēlama saziņa ar šo personu, ja tai ir bijis pamats baidīties par savu vai savu tuvinieku drošību.
Nozīmīgi atcerēties, ka nekādā gadījumā nevajadzētu ignorēt emocionālās ciešanas, kādas konkrētais notikums radījis. Neviens cits kā pats upuris nav labāks eksperts savā pašsajūtā. Svarīgi ir atrast kādu cilvēku, kuram patiešām uzticaties un izstāstīt notikušo, runāt gan par to, kas ar Jums atgadījies, gan par to, kā jūtaties. Reizēm saruna ar tuvinieku var būt patiešām dziedinoša. Tomēr nereti nepieciešama profesionāla palīdzība, piemēram, psihologa vai psihoterapeita, kas konsultāciju laikā var palīdzēt atgūt iekšējo līdzsvaru, drošības izjūtu un uzticēšanos. Nereti cietušie pēc notikušā jūtas apjukuši, pētījumi rāda, ka pēc piedzīvota nozieguma cilvēku spēja loģiski domāt krītas pat par 80%, kas izskaidro, kāpēc nereti cietušajam ir grūti pieņemt racionālus lēmumus. Šobrīd Latvijā ir pieejams bezmaksas atbalsta tālrunis noziegumos cietušajiem 116006, kurš strādā katru dienu no 7-22 un piedāvā kā emocionālu atbalstu, tā arī informatīvu palīdzību. Tā kā katrs gadījums ir individuāls, tālruņa konsultants var palīdzēt saprast nepieciešamo darbību secīgumu, kā arī sniegt anonīmu, nevērtējošu un empātisku emocionālo atbalstu.
Izrādiet iniciatīvu, ja jums liekas, ka cilvēks ir cietis no vardarbības. Rīkojieties iejūtīgi, sniedziet atbalstu, veiciniet vēršanos pie speciālistiem. Tomēr neizdariet spiedienu, nepieņemiet lēmumus cietušā vietā un nedodiet paviršus padomus. Vardarbība ģimenē nav katra cilvēka privāta lieta, bet gan noziegums. Atcerieties par bezmaksas atbalsta telefonu noziegumos cietušajiem, kas sniegs informāciju par pieejamajiem pakalpojumiem un psiholoģisko atbalstu: 116006.
Šī publikācija ir tapusi ar Labklājības ministrijas un Eiropas Savienības programmas
"Tiesības, vienlīdzība un pilsonība" finansiālu atbalstu projekta “Izpratnes veidošanas kampaņa par nulles toleranci attiecībā uz vardarbību pret sievietēm. “Vardarbībai patīk klusums”” ietvaros. Par publikācijas saturu pilnībā atbildīgs ir tās autors, un tas neatspoguļo Eiropas Komisijas oficiālo viedokli.