Pirmkārt, Amerikā sevi diskreditēja liela daļa mediju, kuri masveidā tiražēja "stāstus" un "ziņas" par Donalda Trampa sazvērestību ar Krieviju. Runa ir par desmitiem tūkstošu publikāciju lielākajos ASV medijos pāris gadu garumā. Šajā ziņā tā ir ievērības cienīga mediju, proti, propagandas un dezinformācijas, kampaņa, ko virzīja Demokrātu partija un aiz tās stāvošās elites sponsoru grupas. Tās arī nodrošināja masveida "objektīvo žurnālistiku". Amerikāņiem tagad mediju pratības pamatkursus vajag daudz vairāk nekā mūsu reģionam.
Otrkārt, uzplauka tēma par ārzemju ietekmi uz amerikāņu vēlēšanām. Senators Ričards Šelbijs februārī atgādināja seno banālo patiesību, ka daudzas valstis iejaucas ASV vēlēšanu procesā un iekšpolitikā un ka amerikāņi ir daudz kur iejaukušies. Prezidents Tramps nosauca vismaz trīs valstis – Lielbritānija, Austrālija, Ukraina. Tās atsevišķu savu pilsoņu un arī speciālu dienestu personā aktīvi piedalījās kampaņā pret Trampu, un viņu darbība bija ciešā saiknē ar Demokrātu partiju. Šie uzvārdi un komunikācijas secība ir visai labi izpētīta.
Pirms pāris nedēļām Tramps aicināja citas valstis sniegt viņam informāciju par ārzemnieku iejaukšanos ASV vēlēšanās. Šim netriviālajam aicinājumam jau ir sekas. Ar jaunu vilni priekšplānā parādījās fakti par to, cik lielas summas algās saņēmis bijušā demokrātu partijas viceprezidenta Džo Baidena dēls gan Ukrainā, gan Ķīnā. Pēdējo amerikāņi uzskata par savu faktiski vienīgo pretinieku. Šādas Ķīnas "investīcijas" rakstāmas miljardos un tika veiktas vairākos etapos, kuri sagadījās pirms svarīgiem notikumiem amerikāņu un ķīniešu attiecībās. Baidens saņem pārmetumus par to, ka esot bijis "maigs" pret Ķīnu. Droši vien to nedrīkst saukt par vienkāršu korupciju, bet ticami, ka tas ļaus Trampam tagad priekšvēlēšanu kampaņā pārmest demokrātiem "finansiālo netīrību".
Viceprezidenta Baidena dēla "nodarbinātība" Ukrainā ir vēl aizraujošāka, tikai vēl ar raksturīgo ukraiņu šarmu. Šie demokrātu sistēmiskie "gājieni" droši vien bija tie, kas ļāva ASV ģenerālprokuroram 15. maijā uzdot Kongresa priekšsēdētājai, demokrātei Nensijai Pelosi jautājumu: "Vai jums ir līdz jūsu rokudzelži?" Tie, kuri pirms prezidenta vēlēšanām tādās valstīs kā Lietuva atklāti atbalstīja demokrātus (Baidena personā, piemēram), izskatās pavisam dumji (neapspriežot, vai republikāņi ir stipri tīrāki).
Treškārt, kampaņā pret Trampu visai vadošu lomu spēlēja specdienesti, gan amerikāņu, gan dažu citu valstu, apzinoties, ka visa kampaņa būvēta uz nepārbaudītiem faktiem. Jau vairākus mēnešus tagad vairāku Amerikas specdienestu bijušie vadītāji rāda ar pirkstu viens uz otru, atbildot uz jautājumu, kurš lika safabricējumus pārtaisīt par nopietni vērā ņemamiem faktiem. Nebūs jābrīnās, ja tieši prezidenta kandidātes Hilarijas Klintones kampaņas štābs apmaksāja "bijušā" britu dienestu darbinieka dokumentu (safabricētu) apkopojumu, uz kā tika balstīta visa kampaņa pret Trampu. Gadu desmitiem lielāko Eiropas valstu vadītāji savos amatos tiek ar šo specdienestu atbalstu, bet tik neveiksmīga amerikāņu un britu specoperācija, iespējams, sen nav bijusi.
Ceturtkārt, tā sauktie sociālie tīkli ir jākontrolē daudz stiprāk, lai nepieļautu to, ka arī nākamreiz vēlēšanās uzvar "nepareizie". Protams, par iemeslu tiek ņemta cīņa ar "viltus ziņām" vai teroristiem, kas izklausās populāri un pievilcīgi. Facebook centrālā persona Šerila Sandberga jau ir bijusi ievilkta lielos kritikas uzbrukumos gan no demokrātu, gan no republikāņu puses. Viņas nopelni ir milzīgi, pirms gadiem dienestu vajadzībām Facebook izbūvējot par instrumentu tā sauktajām krāsainajām revolūcijām.
Piektkārt, pavisam traki ir tas, ka taisnība izrādījusies Krievijas Federācijas prezidentam Vladimiram Putinam, kurš vēršanos pret Krieviju par it kā sazvērestību ar republikāņiem ASV vēlēšanās apzīmēja kā vairāku Rietumu elites grupu "iekšējo" sadursmi, kurā Krievija tika izmantota kā ērts objekts. Jau ilgāku laiku redzams, kā šī sadursme eskalējas gan pašās ASV un Anglijā, gan tiek "ienesta" citās valstīs. Ietekmes pārdale globālā mērogā norit, un vecie principi, likumi, vērtības tiek atmesti.
Sestkārt, ja divus gadus demokrāti "izmeklēja" Trampa saikni ar Krieviju – bez cerētā rezultāta –, tad tagad republikāņi sāk izmeklēt "izmeklētājus. Tramps pirms vairākiem mēnešiem nomainīja valsts ģenerālprokuroru, šajā amatā izvirzot Viljamu Bāru, kuru uzskata par piederīgu abu prezidentu Bušu ģimenes klanam. Tās ir diez vai labas ziņas demokrātiem, īpaši Klintonu ģimenei. Bārs jau ir minējis to, ka izmeklēšana pret prezidenta kandidātu Trampu bija ārpus likumības. To pieļāva prezidenta Baraka Obamas administrācija ar superaktīvo Klintones priekšvēlēšanu kampaņu. Tagad amerikāņu pētnieciskie žurnālisti (Dž.Solomons, u.c.) atklājuši, ka izrādās, ka tie materiāli, kuri bija pamatā tam, lai nežēlastībā kristu Trampa kampaņas vadītājs Pols Manaforts, bijuši safabricēti un ka specdienesti to zinājuši. Izmeklētājiem bija "izdevīgi' balstīties uz "objektīvo" mediju ziņām savu lēmumu izdarīšanā un nevis patiešām pārbaudīt pierādījumu patieso ticamību. Atklāta arī vēsture par to privātfirmas CrowdStrike izmeklēšanas ziņojumu, kas bija veltīts tam, lai "atklātu" Krievijas hakeru uzbrukumu demokrātu partijas datorsistēmām. Privātfirma veica izmeklēšanu, bet valsts institūcijām aizgāja nevis tās gala ziņojums (kurš šķiet tā arī netika pabeigts), bet gan tikai sākotnējais "uzmetums".
Saprotams, ka tas "netraucēja" demokrātu partijai metodiski būvēt leģendu par Krievijas iejaukšanos. Lieki piebilst to, ka šīs firmas "izmeklēšanu" apmaksāja pati demokrātiskā partija. Tikpat lieki piebilst, ka šīs firmas vadītājs pats bijis specdienestu darbinieks, kurš strādāja Millera pakļautībā – tā Millera, kurš vadīja visu pret Trampu vērsto izmeklēšanu par labu Demokrātu partijai. Visticamākais, šie ir tikai ziediņi, un jautājums, vai Klintone "sēdēs", no tīri teorētiska sāk modificēties par praktisku.
Arī tādās valstīs kā Lietuva – pie mūsu brāļiem bāleliņiem – pirms parlamenta vēlēšanām bija liela augstu amatpersonu kņada par gaidāmo Krievijas masveida iejaukšanos kampaņā. Pēc vēlēšanām publiski nekādu grandiozu pierādījumu gan nebija – tātad acīm redzot slikti meklēja, jo diez vai tie būtu slēpjami. Savukārt, ja tiešām Krievijas iejaukšanās bija nenozīmīga, jo šobrīd Lietuva tai ir marginālas nozīmes perifērija, tad mūsu kaimiņu izpratne par Krieviju un arī starptautisko politikas dinamiku kopumā ir ar deficītiem.
trusis nejaukais