Sākšu ar aktuālo – kāpēc mediķi atteicās no 4. novembrī izskanējušā Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa piedāvātā kompromisa par algu pieaugumu 50% apmērā no solītā?
Likumā ir noteikts, ka mediķu algām katru gadu jāpieaug par 20%. Tas, ko mums piedāvā, ir palielinājums vien par 8–10%. Jāatgādina, ka 2017. gadā tika pieņemts likums, kas nosaka, ka, sākot ar 2018. gadu, trīs gadus pēc kārtas ārstu minimālā alga tiek palielināta par 20%. Es uzsveru – runa ir tikai par minimālās algas palielināšanu. Tas nozīmē, ka par 20% netiek palielinātas, piemēram, 3000 eiro lielās algas, kuras saņem ap 5% ārstu. Runa ir par minimālo algu, kas bruto ir nedaudz virs 1000 eiro. Kāpēc mēs nepiekrītam kompromisam? Jo mēs visu laiku tam esam piekrituši un nemitīgi paļāvušies uz politiķu solījumiem, kas nekad nav piepildījušies. Protams, bijušās veselības ministres Andas Čakšas laikā piešķīra vislielāko finansējumu veselības aprūpei visā Latvijas neatkarības vēsturē, taču tas nedrīkst palikt kā vienreizēja akcija. Visa mediķu sabiedrība ir pārliecināta, ka pienācis kritiskais brīdis, kad kompromisu vairs nevar būt. Ekonomika aug, mēs vēlamies tuvoties Ziemeļvalstu labklājības rādītājiem. Taču faktiskā situācija ar veselības aprūpes finansējumu ir gaismas gadu attālumā no šīm valstīm. Mums pat nav jārunā par Rietumeiropas valstīm. Palūkosimies uz mūsu kaimiņiem. Igauņi pirms desmit gadiem apstiprināja plānu, ka veselības aprūpē strādājošajiem katru gadu desmit gadu ietvaros stundas likme pieaugs par 50 centiem. Ne reizi, mainoties politiskajām varām, premjeriem un prezidentiem, igauņi no šā plāna neatkāpās. Skaidrs, ka nevar algas līdz pienācīgam līmenim paaugstināt viena gada laikā, tam uzreiz atvēlot 300 miljonus eiro. Tieši tāpēc mūsu ziemeļu kaimiņi to izvēlējās darīt pakāpeniski, bet regulāri, bez kādiem pārrāvumiem vai politiski motivētām atkāpēm no solītā. Līdz ar to Igaunijā tikko darbu sākušam jaunajam ārstam bruto alga ir 2000 eiro, un ārsti zina, ka tā pieaugs katru gadu.
Kāda alga Latvijā ir rezidentam?
950 eiro bruto.
Uz pusi mazāk nekā Igaunijā.
Tieši tā. Lietuvā rezidentam tie ir 1400 eiro bruto. Līdz ar to Latvijas ārsti savās prasībās nekad nav bijuši tik vienoti kā pašlaik. Jo mēs redzam, kas notiek slimnīcās, kas notiek ar pacientiem, cik daudz kolēģu aizbrauc. Kompromisiem vairs nav vietas. Pašreizējā situācija ar veselības aprūpes finansējumu ir salīdzināma ar smagi slimu pacientu, kuru solītais algu palielinājums tikai noturēs pie dzīvības. Par aktīvu atlabšanu pagaidām vēl pāragri runāt. Vēl jāpiemin, ka tikšanās reizē pie Valsts prezidenta, kad viņam tika pateikts, kāda ir rezidenta alga, sekoja, manuprāt, ļoti neglīta atbilde, ka tur klāt jāpieskaita aplokšņu algas. Rezidentiem nekādu aplokšņu nav. Turklāt uzskats, ka aplokšņu algas ir darba samaksas sastāvdaļa, ir īstena padomju retorika.
Jūs teicāt: mēs redzam, kas notiek slimnīcās, kas notiek ar pacientiem. Kas jūsu skatījumā ir lielākās problēmas?
Vispirms jau rindas nemazinās. Pacientu rindās gaidīšanas ilgums uz izmeklējumiem vai speciālistiem mums ir viens no garākajiem Eiropas Savienībā. Savukārt ārstu problēma ir izdegšana un nenormāli garās darba stundas. Piemēram, es esmu pirmā gada rezidents, tikko pabeidzis augstskolu, un mana pašreizējā darba slodze ir 350 stundas mēnesī, kas, es gribu uzsvērt, nepārklājas. Es strādāju piecas pilnas darba dienas slimnīcā un sestdienās man ir 24 stundu dežūra neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā. Svētdienās es vēl piestrādāju citos darbos.
Visu interviju lasiet avīzes Diena ceturtdienas, 7. novembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
lauku pastniece
Ruta
VVZ