Kādi šobrīd ir aktuālākie jautājumi, kas nodarbina skolu direktorus?
Tos nosacīti var iedalīt trijās grupās: pirmkārt, saistībā ar Covid-19, proti, visu sanitāri epidemioloģisko normu ievērošana, pedagogu, kuri strādā klātienē, testēšana un potēšanās. Otrkārt, ikdienas mācību procesa nodrošināšana. Treškārt, nākamā gada darbu plānošana, kas ietver arī jaunā mācību satura jautājumus un padziļināto mācību priekšmetu grozu veidošanu, atbalsta pasākumi mazākumtautību skolām izglītības programmas īstenošanai valsts valodā. Te vēl var minēt metodisko darbu, kam pašlaik Rīgā pievērsta pastiprināta uzmanība. Ir būtiski, lai šis atbalsts nonāktu līdz katram pedagogam, dodot pārliecību, ka Covid-19 mūs neapstādinās un dzīve pie tā nebeigsies.
Patlaban mācības sākumskolā var notikt klātienē tā sauktajās drošajās pašvaldībās. It kā labi, tai pašā laikā tas nozīmē nepārtrauktu pārkārtošanos – tad darbs notiek klātienē, tad attālināti. Tāda raustīšana. Zināmā mērā jums ir mierīgāk, jo Rīgai vēl tik drīz epidemioloģiskā situācija nesola klātienes mācības.
Jāpiekrīt, no vienas puses, tas ir pluss, ka netiekam tā raustīti. Pietika jau ar Brauna kustību (šķidrumā iejauktu daļiņu haotiska kustība siltuma ietekmē) pirmajā semestrī, kad jaunumi nāca ik pēc divām nedēļām. Līdz janvāra beigām bijām spiesti mainīt stundu sarakstu sešas reizes. Patiesībā tāda neprognozējamība fiziski un emocionāli iztukšo.
Pēdējais šāds pārbaudījums visu skolu kolektīviem bija februāra sākumā, kad Izglītības un zinātnes ministrija paziņoja, ka pirmās divas klases varēs atsākt mācības klātienē. Visi sāka gatavoties, un tad pēkšņi tika norauts stopkrāns un paziņots, ka bērni skolā tomēr nedrīkstēs iet.
Visu nedēļu saspringti gaidījām, vai nākamajā pirmdienā varēs vērt skolas durvis, taču skaidra ziņa atnāca tikai piektdienas pēcpusdienā. Ja tā būtu tāda, ka bērni varēs mācīties, – ko tas nozīmētu skolai? Strādāt visu piektdienu un arī brīvdienas? Vairākums izglītības iestāžu bija sapratušas, ka viss notiks, un bija gatavojušies tam. Arī mēs tāpat. Un kur tad vēl vecāki! Daļa no viņiem paziņoja, ka ir pret maskām tik maziem bērniem. Bija jāskaidro, jāpārliecina. Ak, nu negribas pat to visu atcerēties! Tagad redzam, ar ko varēja beigties šis scenārijs. Jo arī drošajās pašvaldībās situācija mainās nepārtraukti un epidemioloģiskā līkne uz leju neiet nemaz tik strauji. Tāpēc liels lūgums valdībai – pieņemt izsvērtus lēmumus, netracināt tautu ar nepārdomātiem paziņojumiem. Mācību gada sākumā tika piedāvāti trīs scenāriji... Tie laika gaitā tika atmesti, un nu parādās vēl citi – tas tiešām ir mulsinoši.
Līdzšinējā pieredze rāda, ka mums klibo drošības noteikumu operativitāte.
Demokrātiskas sabiedrības priekšnosacījums ir ne tikai brīvība, bet arī atbildība. Tāpēc es atbalstu tos, kuri ir par ieviesto ierobežojumu kontroli. Uz papīra varam uzrakstīt jebko. Būtiskāk ir panākt, lai tas tiktu ievērots. Vai mēs sarakstām to tikai rakstīšanas pēc vai domājam, kā to varēs panākt reālajā dzīvē? Mēs jau varam uzrakstīt arī to, ka katrā ģimenē jābūt trim bērniem. Plāns skaists, bet – vai reāls.
Runājot par maskām. Tagad atkal ir ierosināta iniciatīva manabalss.lv – pret masku obligātumu sākumskolā. Kā jūs vērtējat šādu prasību?
Es tomēr uzticos Slimību profilakses un kontroles centra norādēm, ka masku nēsāšana samazina ne tik daudz inficēšanās, cik transmisijas risku. Ja tā pasargās kaut vai vienu cilvēku, tad tāda prasība ir jāievēro visiem. Piekrītu, ka mazam bērnam pirmās stundas nosēdēt maskā nebūs ērti, viņš var sanervozēties. Tomēr tieši mazākie bērni vieglāk pieņem un pierod pie daudz kā. Attiecībā uz pedagogiem – te gan ir jautājums, ko un kā sadzird skolēns. Jo skolotājam nav pie lūpām mikrofons, kas pastiprina teikto, tātad dikcija ir tāda, kāda ir. It īpaši tas sakāms par bērniem ar īpašām vajadzībām un logopēdiskām problēmām, kuriem ļoti svarīgi ir redzēt lūpu kustības un dzirdēt skaidri modulētus vārdus. Tāpēc masku nēsāšanai ir savu plusi un savi mīnusi.
Pedagogu potēšana šobrīd vēl nav sākusies, kamēr Lietuvā jau 25 000 vakcinēti. Tas kavē tik ilgoto atgriešanos klātienē.
Man šķiet, ka mēs šobrīd vairāk nodarbojamies ar dažādu biroju, sarakstu un shēmu veidošanu. Daudzi, kuri būtu gatavi potēties, to nevar izdarīt, jo nav vakcīnu. Izrādās arī, kā liecina Veselības organizācijas pētījumi, tie pieaugušie, kuri strādā ar bērniem klātienē, nebūt nav vairāk apdraudēti kā tie, kuri strādā attālināti.
Arvien skaļākas balsis izskan, ka pakāpeniski un kontrolēti, bet jāpalaiž vaļīgāk gan sporta nodarbības, gan interešu izglītība. Arī klātienes mācības – Latvija ir vienīgā valsts, kurā daļa skolēnu attālināti apgūst zinības jau četrus mēnešus. Ir Eiropā valstis, kas nevienu brīdi nav pārtraukušas mācības skolas solos.
Es saprotu uzstādījumu, ka katrai valstij jāiet savs ceļš cīņā ar Covid-19, bet nevajadzētu pilnībā ignorēt citu valstu pieredzi, it īpaši, ja redzam, ka tas darbojas. Te gribētu minēt arī atbalsta mehānismus. Jo es kā izglītības iestādes vadītāja saprotu to vecāku izmisumu, kuri kopš decembra palikuši bez darba un dzīvo uz dīkstāves pabalstiem labākajā gadījumā. Tai pašā laikā visi rēķini ir jānomaksā, jāuztur ģimene un jāseko līdzi, lai bērni var mācīties, tostarp – lai būtu digitālie līdzekļi. Ko darīt, ja tie iziet no ierindas? Skola, cik var, palīdz.
Viss mainās. Arī attieksme pret to, kāds skaits ir liels. Atceros, ka pavasarī mums likās liels skaitlis, kad bija inficējušies 30 cilvēki dienā. Šobrīd maz liekas, ja ir vien daži simti. Un tad man jāuzdod jautājums – ar ko situācija pērn martā atšķiras no pašreizējās? Vai mēs varam palīdzēt veselības aprūpes sistēmai tikt galā ar Covid-19, ja mācāmies tikai attālināti? Vai tomēr ne? Pavērojiet, cik un kāda vecuma bērni mācību stundu laikā un pēc tam defilē pa Rīgas ielām un kā viņi kontaktējas. Jā, var teikt – tas notiek laukā, nevis telpās. Tomēr man šķiet, ka tik ilgstošas attālinātās mācības vairāk rada zaudējumus nekā ieguvumus.
Pētījumi rāda satraucošas izmaiņas pusaudžu psiholoģiskajā un mentālajā veselībā.
Lai ko arī teiktu, došanās uz skolu no rīta motivē bērnu izkāpt no gultas, saģērbties, sakopties, izkustēties. Skolā viņi arī visu laiku nesēž, ir starpbrīži, ir sporta nodarbības. Jā, rudenī nebija viegli nodrošināt pārvietošanos skolā, lai pēc iespējas mazāk saskartos klase ar klasi, bija citi ierobežojumi, bet bērniem bija savs dzīves ritms. Un to atzīst skolēni, kuri ir gana pieauguši, lai būtu patstāvīgi. Tagad viņi labākajā gadījumā nokar kājas pār gultas malu un pievelk tuvāk datoru. Arvien biežāk bērni neieslēdz kameras. Kāpēc? Jo matus negribas ķemmēt, no pidžamas līst laukā. Var teikt, ka bērni sāk iekūņoties savā mīkstajā sedziņā, taču nevaram cerēt, ka no šīs kūniņas ar laiku izlidos taurenītis. Iespējams, no tās izlīdīs laukā kas tāds, no kā paši nobīsimies. Visu to redzot, es rosinātu sākt domāt par pirmo triju klašu atgriešanu skolas solos. Pēc tam – 10.–12. klases. Lai gan no mentālās veselības viedokļa visvairāk cieš 7.–8. klašu bērni, jo viņi ir tajā jaukajā vecumā, kad notiek pieaugšana, nobriešana. Šajā vecumā vajag daudz vairāk ārēju izaicinājumu. Lai atceramies paši sevi – nu bija nepieciešams bars, muļķošanās un visādas izdarības. Turklāt – ja vecāki ir darbā, bērns ir atstāts savā vaļā. Labākajā gadījumā viņu patramda skolotājs. Tas arī tādā gadījumā, ja skolēns ir pieslēdzies tiešsaistes stundai.
Noteikti tas viss atsaucas arī uz sekmēm.
Es pat tik daudz nerunātu par sekmēm. Tas, ko pedagogi novēro, liecina – pat tie bērni, kuri, klātienē mācoties, bija ļoti atbildīgi un centīgi, ir zaudējuši šīs īpašības un var nepieslēgties stundai, var nenodot mājasdarbu, bet nosūtīt ziņu, ka nestrādā mikrofons, ir problēmas ar elektrību vai internetu. Šādu bērnu, kas izdomā iemeslus, kāpēc neko nedarīt, kļūst arvien vairāk. Bet ne mazāk ir tādu, kas vispār ir pārtraukuši jel kā komunicēt – neceļ telefonu, neatbild uz ziņām un e-pastiem. Tātad vienīgais veids, kā ar viņiem sazināties, būtu apmeklējums mājās. Taču šajos apstākļos tas nav izdarāms.
Bet, runājot par sekmēm, ir divas galējības. Ir tādi bērni, kurus vecāki nekādi nemēģina atbalstīt, bet ir arī vecāki, kas iebrauc pretējā grāvī un dara visu bērna vietā. Vai arī piesaista privātskolotājus un studentus, kuri šādā veidā piepelnās. Ir vecāki, kuri nekautrējas ar savu roku pildīt mājas darbus vai sēdēt bērnam blakus un suflēt pareizo mutisko atbildi. Un šī galējība ir graujoša. Jo tādā gadījumā mēs vērtējam pieaugušo zināšanas un viņu iegūtās izglītības kvalitāti, nevis attālināto mācību lielisko līmeni. Tas arī pieradina jaunāko paaudzi pie tā, ka ar svešām rokām var pelnīt, ka var apmānīt skolotāju un galu galā – arī valsti (tas attiecas uz valsts diagnosticējošajiem darbiem 3. un 6. klasē). Gribu pateikt paldies tiem vecākiem, kuri ļāva saviem bērniem patstāvīgi pildīt uzdevumus. Jo to jau var redzēt, vērtējot izpildīto. Par kļūdām un zemajiem procentiem nav jābēdājas. Tomēr ilgtermiņā saviem bērniem neesat izdarījuši lāča pakalpojumu, jo rezultāti iegūti godīgi, bez meliem.
Kāda situācija ir ar divpadsmitās klases beidzējiem? Vai viņi spēs nokārtot valsts pārbaudījumus?
Gribu atgādināt, ka šie eksāmeni nav par 12. klasi, bet gan par to, kas apgūts 12 gados skolā. Tāpēc nav iemesla plēst matus, ka – vai! Nu gan viņš neko nespēs izdarīt. Protams, ir apdraudējums izglītības kvalitātei attiecībā uz 12. klases vielu. Bet tad ir jautājums – ko viņš pārējos 11 gadus ir darījis, ja paziņojam, ka viņš pilnībā nav gatavs eksāmeniem. Jāatgādina, ka jau 9. klasē šis skolēns ir kārtojis eksāmenu, tātad ir pieredze, kā to dara. Bet, skatoties, kas notika pērn pēc attālinātajām mācībām (kā mazākumtautību skolā arī liela daļa devīto kārtoja eksāmenu valsts valodā), – bērniem bija samazinājušās sociālās prasmes, pat spējas orientēties laikā un telpā. Šķita, ka viņi ir kā tādas pavasara mušas, kas apdullušas sitas pret loga stiklu. Tāpēc ļoti gribētos, lai 12. klašu skolēni, pirms viņi nāk kārtot centralizētos eksāmenus, atsvaidzinātu klātienes sociālās un saskarsmes prasmes. Lai atcerētos, kā izskatās klase un dzīvs skolotājs.
Vienā no Saeimas atbildīgās komisijas sēdēm, kurā tika runāts par jaunā mācību satura ieviešana Covid-19 izplatības laikā un pārejas perioda nepieciešamību, klātesošie skolu direktori veidoja nosacīti divus blokus: vieni, kuriem nav teju nekādu problēmu ar jauno saturu, otri, kuri ļoti satraukti pauda – to attālinātajā formātā nevar izdarīt. Jūs arī bijāt otro pulkā.
Tas viss man mazliet atgādināja padomju laika saukli: piecgadi trijos gados! Taču vispār man ir ļoti sāpīgi, ka toreiz, kad varējām būt atklāti un varēja ko pielabot reformas ieviešanas gaitā, mēs to visu nobremzējām. Priecājos, ka es un daži citi palikām pie sava viedokļa. Es arī tagad to neesmu mainījusi, jo uzskatu – pašreizējā situācijā jaunais saturs nav ieviešams, ir vajadzīgs pārejas periods. Ideālajā variantā – trīs gadi, kas aptvertu klases, kuras šobrīd to sāk, – 1., 4., 7. un 10. klase. Tas ļautu aprobēt visā Latvijā, nevis tikai daļā skolu, kuru direktori tad nu varēja lepoties, ka viņiem nav problēmu to ieviest, jo viņi jau trīs gadus to ir darījuši. Es arī saprotu projektā Skola 2030 iesaistītos cilvēkus un to, ka viņi nevēlas publiskot aprobācijas materiālus, jo viņi atbild par reformas kvalitāti. Patlaban tiek veidota izglītības kvalitātes monitoringa sistēma, top Ministru kabineta noteikumi par to, kā tiks finansētas vidusskolas, un tie paredz, ka izglītības kvalitāte būs ļoti svarīga, vai skola saņems valsts finansējumu. Jāņem vērā, ka visi šie dokumenti rakstīti "miera" situācijā. Kas notiks, kad pēc diviem gadiem mums būs jāuzrāda šie daudz augstākie rādītāji (arī CE)? Jo bērni šā gada 1. septembrī skolā atgriezīsies bez izcilo vecāku pildītajiem darbiem, kuri, piemēram, 4. klases matemātikas uzdevumu par ātrumiem atrisina, izmantojot diferenciāļus.
Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības veiktais pētījums liecina par augstiem pedagogu izdegšanas riskiem. Daļa skolotāju pat apsver pamest darbu skolā. Vai arī jūs vērojat tikpat satraucošu ainu savā skolā?
Lielākā daļa tiešām ir tuvu izdegšanas galējai robežai. It īpaši tas attiecas uz tiem, kuriem ir ļoti augsta atbildības latiņa un kuri cenšas strādāt pēc labākās sirdsapziņas. Kā jebkurā profesijā, arī šajā ir tādi, ko varam nodēvēt par haltūristiem, viņiem ir vienalga – strādāt klātienē vai attālināti. Arī atgriezeniskajai saitei viņi pieiet tā – kāds kaut ko atsūta, un ir labi. Galvenais salikt labus vērtējumus, lai vecākiem priecīgs prāts. Gribu uzsvērt: ja kāds savā ceļā ir saticis šādu pedagogu, nevajag pēc viņa ģīmja un līdzības vērtēt pārējos. Un vēl – diemžēl daļai vecāku ir sajukusi laika izjūta, un dažs labs var piezvanīt skolotājam pulksten 11 vakarā un pavaicāt: vai tad bija uzdots piektais uzdevums? Radusies pārliecība, ka pedagogam jābūt pieejamam 24 stundas diennaktī.
Man pazīstama sākumskolas skolotāja atzina, ka svētdienās vispār izslēdz telefonu un iet pastaigāties mežā, lai varētu atslēgties no nemitīgā riņķa danča.
Tas ir tikai apsveicami, jo pretējā gadījumā tiešām var zaudēt pamatu zem kājām. Priecājos par skolotājiem, kuri katru dienu atrod laiku, lai laukā noietu 10 000 soļu. Ieteiktu arī pedagogiem izmantot programmas, kurās māca, kā atjaunot savus resursus.
Patlaban notiek darbs pie jaunā pedagogu darba samaksas modeļa. Kādi, jūsuprāt, būs ieguvumi? Vai tas būs kas labāks skolai un pedagogiem?
Gribētu, lai mēs būtu pilnīgi atklāti pret sabiedrību. Atcerēsimies, ka pirms vairākiem gadiem tika paziņots, ka pedagogiem darba alga pieaug par 60%, taču tika noklusēts, ka likme pieauga no 21 stundas līdz 30, jāpiebilst – par to pašu naudu. Man nav tādas pārliecības, ka arī šoreiz būs savādāk. Ir pozitīvas un arī negatīvas iezīmes. Pie pirmajām varu pieskaitīt to, ka tiek domāts dažādu priekšmetu skolotājiem noteikt atšķirīgu slodzi, jo darba apjoms ir dažādi strukturēts. Piemēram, latviešu valodas skolotājam jāpārbauda 30 eseju, savukārt sporta skolotājam tas nav jādara. Taču viņam jaunajā saturā paredzēts operēt ar vairākiem moduļiem, kas prasa papildu gatavošanos. Nav vairs tā, ka skolotājs ienāk zālē un pamet bērniem bumbu, lai viņi spēlē. Manuprāt, ir jādomā par 40 stundu darba nedēļu. Šobrīd vēl tiek diskutēts par to, kā sadalīt slodzi: cik atvēlēt kontaktstundām, cik – pārējiem darbiem. Un te ir vēl viena riska zona. Sākoties projektam Skola 2030, bija viena tēze, par kuru biju gatava stāvēt un krist, proti, sagatavošanās darbam, pārbaudei, sadarbībai ar kolēģiem un citiem pienākumiem jāatvēl ne mazāk kā kontaktstundu skaits, respektīvi, 50 pret 50. Nevis tā, ka no 40 stundām 32 ir kontaktstundas, bet astoņas – visam citam. Es mācu arī veselības mācību skolā, tāpēc zinu, ko nozīmē pārbaudīt esejas. Tas prasa vairākas stundas.
Jūs esat no tiem skolu direktoriem, kas dara ne tikai administratīvo darbu, bet arī māca kādu priekšmetu. Kāpēc esat izvēlējusies to darīt, ja tas nav obligāti?
Teikšu atklāti, ka laiku pa laikam ir svarīgi izrauties no menedžera krēsla un atcerēties, ka tavā vadībā ir dzīvi cilvēki – bērni un skolotāji. Var jau aiziet pie kolēģiem un vērot viņu stundas, taču tā nekad neiegūsi pilnīgu ainu. Tā ir pavisam cita sajūta – stāvēt pašam klases priekšā. Šogad mācu bioloģiju 7. klasēm, lai saprastu reformu no otras puses. Man nepietika ar to, ko uzzināju no Skolas 2030 vai kursos. Lai es varētu ar pedagogiem runāt vienā valodā, saprastu viņu problēmas un mācītos no citiem.