Mums vispirms vajadzētu vienoties par atskaites punktiem: vai valdība tehniski ir kritusi, un vai mēs esam būtiskas ministriju pārdales priekšā?
Tas, vai valdība ir vai nav kritusi, ir mazāk svarīgi, jo tā jebkurā gadījumā turpinātu kādu laiku strādāt, tādēļ mēs uzreiz pārejam pie tā otrā punkta, jā, mēs esam nopietnas amatu pārdales priekšā, jaunas valdības deklarācijas, jauna koalīcijas līguma priekšā. Tas būtībā nozīmē, ka tā būs jauna valdība neatkarīgi no tā, cik esošo ministru saglabās amatu. Es domāju, visas partijas saprot, ka pie tik lielām valdības neveiksmēm ielikt esošajos ministru amatos kādus jaunus politiķus nozīmētu viņus pirms Saeimas vēlēšanām norakt. Līdz ar to valdība kā tāda – nekas neliecina, ka tā nav kritusi, tā faktiski ir kritusi – strādā tādā pagaidu režīmā, un pēc trim nedēļām, pēc pašvaldību vēlēšanām, nu tad nu gan sāksies!
Tā trīs nedēļu pauze ir paņemta ar aprēķinu, ka pēc pašvaldību vēlēšanu rezultātiem dažām partijām būs pieaugusi ietekme un līdz ar to iespējas pretendēt uz lielāku kumosu pie sarunu galda par amatu pārdali valdībā?
Šeit man ir cits viedoklis, proti, ka tas 6. jūnijs ir diezgan mākslīgi piemeklēts, jo manā atmiņā nav pašvaldību vēlēšanu, kas būtu ietekmējušas valdības stabilitāti. Pat tad, kad ir Rīga "uz galda" un notiek Rīgas amatu pārdale, kas ir ir ļoti ietekmīgs process, pat tad valdību lielā mērā tas nav ietekmējis. Es domāju, tas ir mākslīgi izvēlēts datums, lai pavilktu garumā to procesu pēc principa: paies laiks, varbūt kaut kas pamainīsies garastāvokļos, domās. Ziniet, man ir sajūta, ka Kariņš vada valdību no dienas uz dienu. Viņam nav plāna līdz gada beigām vai līdz Saeimas vēlēšanām. Viņa moto ir: izdzīvojām dienu, nenokritām, dzīvojam tālāk! 6. jūnijs viņam deva iespēju pagarināt procesu, vilkt garumā sarunas, pagaidām oficiāli nerunāt un atlikt, teiksim tā, sabiedrības un mediju spiedienu, par to "ko tad jūs tur runājat?". Jo es esmu pilnīgi pārliecināts, ka runāts tiek, bet vienkārši šī atlikšana dod iespēju nerunāt par to publiski.
Tad pārbīžu atlikšana līdz 6. jūnijam, jūsuprāt, ir vairāk Kariņa, nevis kādu citu koalīcijas partneru taktika?
Jā, jo viņš nekad neatzīs, ka valdība ir kritusi, jo tas noliek viņa un Jaunās Vienotības (JV) līderības pozīcijas zem sitiena. Bet viņš spēlē un manevrē, lai pēc iespējas ilgāk saglabātu esošo situāciju un atliktu jautājumu, jo kur teikts, ka kādam neuznāk ideja arī kļūt par premjeru, neviens nav tādas ambīcijas vēl izrādījis, un tas ļauj Kariņam manevrēt, atlikt lietas.
Jums nešķiet, ka vienā brīdī Kariņš nogulēja temperatūras maiņu valdībā, kaut vai to, kādas sekas būs ekonomikas ministra Jāņa Vitenberga pāriešanai uz Nacionālo apvienību (NA)?
Jā, es domāju, tā bija lielākā Kariņa kļūda, jo viss bija pareizi ar to Vitenberga stāstu līdz brīdim, kad viņš nodeva valdības likteni (tāpēc ka bija skaidrs, ka tas ir valdības, nevis ministra liktenis) KPV LV frakcijai, pasakot: kā jūs nobalsosiet, tā es darīšu! Tā visā šajā stāstā bija vislielākā kļūda, jo ar to viņš izlaida varu no savām rokām. Kariņam vajadzēja turpināt spēlēt spēli, lai KPV LV ar nacionāļiem savā starpā izcīnās, un, ja Jaunā konservatīvā partija (JKP) spirinās, tad ļaut viņiem tajā dancī piedalīties. Bet viņš izlaida šo iespēju no rokām, un viņam nācās pēc tam darīt to, ko apsolījis. Manuprāt, viņš neaprēķināja, ka cilvēki, kuri pieņem šo lēmumu (par Vitenberga atsaukšanu no ekonomikas ministra amata – red.) domā pilnīgi savādāk, viņi būtībā ir neprognozējami. Man liekas, Kariņš domāja, ka KPV LV racionāli izskaitļos, ka viņiem izdevīgāk ir pazaudēt Vitenbergu un saglabāt pārējos amatus nekā nogāzt Vitenbergu un kļūt par sadales objektu.
Vai tā nav arī visas JV komandas, padomdevēju atbildība? Kur skatījās Artis Kampars, Arvils Ašeradens?
Tā viena lielā problēma ir attālinātais darbs, kas vispār ļoti samazina spēju just, kas notiek. Man ir sajūta, ka Kariņš ļoti maz tiekas ar politiķiem. Jo ir jau jātiekas aci pret aci, lai justu, kāds ir noskaņojums. Caur Zoom nevar nomērīt noskaņojumu. Man šķiet, viņi nenomērīja noskaņojumu KPV LV frakcijā, viņi spēlēja uz aklo.
Man izskatījās tomēr nedaudz aizdomīga tā KPV LV pauze, jo no sākuma viņi tikai iepīkstējās pret Vitenberga pārņemšanu. Tad bija pauze, kurā izskatījās, ka seku nebūs, premjers maija brīvdienās aizbrauca uz Eiropas Savienības sanāksmi Portugālē, un tad – hops, šis lēmums. Izskatījās, ka pa šo brīdi ar KPV LV frakcijas paliekām kāds bija pastrādājis no ārpuses.
Viņš aizbrauca un pēc tam, kad atgriezās, vēl pateica to sakrālo tekstu "kā nobalsosiet, tā es darīšu". Kad es to izlasīju, es sapratu, ka šī ir tā kļūda, ar ko viņš arī nokritīs, jo, ziniet, to KPV LV lēmumu ietekmēja arī tas, ka Kariņš pats šim viņu lēmumam piešķīra šādu nopietnību. Tajā brīdī, kad viņš to izdarīja, KPV LV arī uzreiz mainījās attieksme, tas arī ir faktors, būsim reāli. Tas, ka KPV LV tiek plosīti no dažādām pusēm, ir fakts, bet es īsti neticu kādam vienam spēkam, kas var viņus ietekmēt. Es domāju, viņus rausta no visām pusēm.
Cik adekvāta jums šķiet KPV LV lomas uzsvēršana šajā valdības krīzē?
Es pilnīgi piekrītu, ka KPV LV nav izšķirošā problēma, jo valdībai ir balsis ar rezervi un tas, kā viņi puslīdz balso piecas balsis turpu šurpu, – tas neko būtiski nemaina. Es tomēr domāju, ka lielākā neveiksme ir visa tā fatālā Daniela Pavļuta neveiksme ar vakcināciju, kā rezultātā viņi rauj uz leju uzticēšanos visai valdībai un partijām, un šādā atmosfērā jebkurš var būt detonators. Jo visi ir neapmierināti, reitingi ir zemi – tādus reitingus mēs nekad neesam redzējuši, ka visi grozās ap pieciem procentiem. Tas partijai nozīmē, ka tu vari būt un tevis var nebūt. Un lēmumi, jo tālāk, jo kļūst jocīgāki, ko parāda tas, ka pat parlaments jau sāk balsot savādāk, kas neliecina par valdības politisko atbalstu. Visi šie faktori kā mazi smilšu graudiņi izveido bildi. Tad var būt gan JKP ambīcijas, gan KPV LV sabrukšana, šķelšanās un attiecības starp Attīstību un Par! – tik toksiskā vidē jebkas var detonēt! Ja valdība normāli strādātu, būtu normāli reitingi un tas viss kaut cik labi izskatītos, tā KPV LV problēma nevienu nesatrauktu un ministru pārdale notiktu daudz harmoniskāk, bet tas fons un tā atmosfēra ir toksiski.
Vai jums nešķiet neloģiski, ka vienīgā uz amatiem šobrīd piesakās JKP, ja neskaita NA pieteikšanos uz Ekonomikas ministriju, kamēr Attīstībai/Par! (A/P), kam šajā koalīcijā ir visspēcīgākais sakodiens, klusē un tēlo, ka to ietekmes palielināšana valdībā neinteresē?
Kāpēc? Es uzskatu, ka tas ir ļoti loģiski, jo, no vienas puse,s mēs redzējām problēmas ar jauna veselības ministra meklējumiem, kad tika padzīta Ilze Viņķele, un tagad, es domāju, tas nekur nav pazudis. Pirmā lieta, ka viņiem soliņš ar ministru kandidātiem ir gaužām īss, un, otrkārt, par ko gan viņi daudz savā starpā var vienoties, jo nav jau tur nekādas draudzības. Pēc Jura Pūces skandāla es Attīstībai un Par! neapskatītu kā vienu kopumu. Viņi ir kā divi ienaidnieki ar sakostiem zobiem, kas sasieti striķī, un viņu izdzīvošana ir atkarīga vienam no otra, bet no tā viņi par draugiem nekļūst. Tur ir cilvēki, kas politikā kaut ko saprot, viņi saprot, ka, ja sāks pavisam tagad sašķelties, tad tas, protams, abiem būs nenormāli liels politisks sitiens un viņi nevarēs to spēli līdz vēlēšanām nospēlēt ar maksimālo jaudu un efektu. Bet kopumā, es domāju, viņiem ir ļoti zema spēja vienoties par kaut kādiem kandidātiem, interesēm šīs valdības pārdales laikā. Tiklīdz viņi izdomā, ka tas ir iekšlietu ministrs, tā sākas, vai tas nāks no Par! vai Attīstības un kas tad ir tie kandidāti. Un, es domāju, viņi šo Pandoras lādi iekšējās diskusijās negrib šobrīd vērt vaļā. Tāpēc arī klusē un negrib uz āru iznest iekšējo konfliktu.
Tad jūs neprognozējat, ka pēc pašvaldību vēlēšanām A/P, iespējams, vājinoties arī JKP pozīcijām, izvirzīs kādas jaunas pretenzijas uz amatiem?
Pretenzijas var tikt izvirzītas, to es noliegt nevaru, bet šobrīd nekas par to neliecina. Varbūt spēles gaitā viņi var saskatīt kādu iespēju un to pacelt, bet, man šķiet, viņi spēlēs no aizsardzības pozīcijām, lai ir tas, kas ir, lai mēģinātu sagrābstīt tos reitingus, lai tie nenobirst pilnīgi, un maksimāli utilizēt to, kas viņiem jau ir. Es nedomāju, ka viņi ies uz lielu ietekmes paplašināšanu. Bet gan jau tiks pavērtēti arī KPV LV Saeimas amati, un tur A/P kaut ko varētu gribēt. Tur ir Tautsaimniecības komisija, piemēram...
Es tomēr iebildīšu par to pašvaldību vēlēšanu lomu – šoreiz tās notiek jauno novadu robežās un politiskā karte varētu tikt būtiski pārzīmēta, uz ko, sēžoties pie valdības sarunu galda, varēs atsaukties uzvarētāji.
Nu, tā ir retorika, bet es tomēr domāju, ka tas, kas noteiks šīs koalīcijas dzīvi un nākamo gadu un četrus mēnešus, ir matemātika. Jo retoriski tu vari stāstīt pie galda, ko tu gribi, bet tas sadalījums ir tāds, ka JKP ir lielākā frakcija, otra lielākā – KPV LV – ir izirusi. Tad ir NA, kas ir pieteikusi savas prasības, un A/P, kas šobrīd nav pieteikusi [savas prasības], bet es nedomāju, ka viņi varētu pieteikt, izejot no tā, ka «mums te forši rezultāti pašvaldību vēlēšanās, tāpēc mums pienākas iekšlietu ministrs vai labklājības», – es tur neredzu loģiku. Lomu spēlēs arī tas, cik no KPV LV ievēlēto deputātu galu galā atbalstīs valdību, jo bez viņiem koalīcijā būtu pārāk liels JKP diktāts.
Jūs pieminējāt Covid-19 krīzes menedžēšanu kā galveno valdības kopīgo problēmu. Vai, tuvojoties Saeimas priekšvēlēšanu laikam, nenotiks mēģinājumi šo neveiksmi no kolektīvas padarīt par vienas konkrētas partijas neveiksmi?
Nav šaubu, ka partijas centīsies maksimāli distancēties no tā procesa, kas saistīts ar vakcināciju. Jo tas, ko mēs tūlīt redzēsim, būs, ka citas valstis sāk iziet no ekonomiskās krīzes, bet mēs turpināsim ierobežojumu politiku, jo neko jēdzīgu neesam spējuši noorganizēt ar vakcināciju. Mēs jau redzam, ka KPV LV ministri cenšas sev būvēt savai sapratnei atbilstošu tēlu, jo izskatās, ka ir sacerējušies uz nākamo Saeimu nostartēt kādā citā draudzīgā kolektīvā. Viņi ir iegājuši garšā, un viņiem gribas būt Saeimā vai valdībā un nekādā ziņā ne brīvajiem aģentiem brīvajā darba tirgū. Ja mēs runājam par partijām, neviens nebūs tik traks, lai pats ielēktu opozīcijā, jo visi zina, ka tā var tikai zaudēt resursus. Viņi savā starpā varētu cīnīties par valdības iekšējā opozicionāra statusu, bet to cīņu, manuprāt, jau ir uzvarējusi JKP. Tas ir jau 100% skaidrs, ka viņi paši no valdības ārā neskries, lai arī cik reižu es kuluāros nebūtu dzirdējis, kā citi gribējuši panākt, lai viņi paši izlec. Nekur viņi neskries, bet turpinās šādā garā kā tagad ar balsojumiem Saeimā par āra terasēm un par hokeja apmeklējumiem: graut vēl vairāk valdības prestižu un censties norobežot sevi no tās. Jautājums, kā nākamajā etapā izlems uzvesties NA, kuras dabiskais konkurents ir JKP, – vai necentīsies no pragmatiskā partnera lomas pāriet uz asāku un arī distancēties no visas tās jezgas, ko rada Pavļuts. JV savukārt zina savu vēlētāju un centīsies turpināt būt pieaugušais šajā tusiņā, jo tas arī patīk viņu vēlētājam.
Un kur tad ir A/P izeja no tās peramo zēnu lomas, kuru jūs viņiem noprognozējāt?
Es, godīgi sakot, nesaredzu viņiem izeju. Bet ir viens interesants faktors: viņi nemaz nemeklē izeju. Es teiktu tā: man ir sajūta, ka iekšēji viņi ir komfortā ar savu veselības ministru, it sevišķi "paristi". Viņiem ir sajūta, ka viņu vēlētāji grib tādu politiku. Tas attiecībā uz Par!. Kas attiecas uz Attīstību, tas ir cits stāsts, viņiem ir kaut kas ļoti nopietni jādara – jāmeklē jauni partneri, ar ko kopā iet uz vēlēšanām. Vai tie būs "paristi"? Mēs zinām, ka tas lēmums ir atlikts. Bet Attīstībai ir kaut kas nopietni jādara, citādi, es domāju, viņiem pašiem par sevi no esošās pozīcijas nav izredžu būt nākamajā parlamentā. Viņi ir pieredzējuši polittehnologi, un tur var būt interesantas izspēles – gan pašvaldību vēlēšanas tiešām var nospēlēt kā faktors, gan valdības amatu pārdale, gan ārpusvaldības partneri –, bet viņi noteikti meklēs shēmas, kā palielināt izredzes. Meklēs draugus, teiksim tā.
Mēs neapspriedām vēl vienu lielu spēlētāju, kurš, kā man izskatās, šajā valdības krīzē nedara neko, – Valsts prezidentu Egilu Levitu. Iepriekšējiem prezidentiem ir daudz kas pārmests, bet man grūti iedomāties kādu no priekštečiem, kurš nebūtu premjeram kārtējā trešdienas sarunā pateicis: klau, Krišjāni, tava valdība ir kritusi, vajadzētu kaut ko ar to iesākt!
Es domāju, prezidents un viņa komanda labi atceras, cik grūti gāja Raimondam Vējonim pēc vēlēšanām, kamēr viņš nonāca līdz Kariņam. Levits vienkārši šobrīd sev nevēlas uz kakla tādu nelielu problēmiņu, kā atrast jaunu, normālu premjerministru. Spriežot pēc tā, cik vāji ir viņa kontakti ar politisko vidi, viņš ir vāji informēts par to, kas notiek politikas kuluāros, un tas šo uzdevumu padara vēl sarežģītāku. Un prezidents dara pilnīgi visu, lai tikai viņam šis uzdevums nebūtu jāpilda, tāpēc arī stutē Kariņu, kā vien spēj.
Šādā situācijā, cik ticami izskatās, ka Kariņš varētu turpināt vadīt valdību arī pēc pārbīdēm?
Kāpēc ne? Itin mierīgi pie šādas situācijas! Vēl ir viena maza niansīte, ka daudzi, kuriem varbūt ir klusas ambīcijas kļūt par premjeru, saprot, ka Levits viņus nenosauks, tādēļ nemaz nedomā mēģināt. Un tāpēc Kariņš no prezidenta puses var justies labi. Ja pie kaut kāda politiskā izklājiena viņš arī krīt, es nebrīnītos, ja Levits viņu nominētu atkārtoti.
Vienā brīdī, tuvāk vēlēšanām, JV var būt neizdevīgi, ka Kariņš ir šī, teiksim, visai neveiksmīgā krīzes menedžmenta seja?
Viņi turpinās eksperimentēt ar dažādiem komunikācijas variantiem. No sākuma, kad mums nebija ne vakcīnu, ne rindu, Kariņš nebija vispār redzams un ļāva Pavļutam gaužām pašnāvnieciski būt visur. Tā teikt, visiem, kuri nezināja, kurš vainīgs, Pavļuts palīdzēja to pamanīt. Pēc tam Kariņš sāka kļūt dusmīgs uz Danielu, kas, es domāju, arī bija iestudēts. Tādā stilā viņi arī turpinās. Un Kariņa vieglais komunikācijas stils to pieļauj – pakratīt pirkstu: "Daniel" un spēlēties ar dažādām dusmīguma pakāpēm, bet nākamajā dienā jau smaidīt.