Tam sekoja visnotaļ sakarsētas diskusijas, kuru ietvaros izskanēja gan kritika, gan bažas, kā arī tika piedāvāti iespējami sasteigti risinājumi, reaģējot uz kadastrālo vērtību būtisku kāpumu. Šobrīd, kad Saeima jau kādu brīdi ir atsākusi darbu, diskusija šķietami ir nonākusi izejas punktā – no atsevišķiem politiskajiem spēkiem ir izskanējis priekšlikums iesaldēt kadastrālās vērtības līdz pat 2026.gadam.
Iepazīstoties ar viedokļiem, izteikumiem, kā arī diskusijām par iepriekš minēto jautājumu, var viegli apjukt – strīdi par nodokļa bāzi mijas ar prasībām par paša nekustamā īpašuma nodokļa pārskatīšanu, vienlaikus mēģinot samērot visnotaļ dažādu nodokļu maksātāju grupu savstarpējas intereses, tajā pat laikā neaizskarot budžeta intereses. Lai arī nav strīda, ka katrs no šiem aspektiem pelna īpašu vērību, tomēr jāpatur prātā, ka risinājumam jābūt kompleksam, nevis fragmentāram un pilnībā pakārtotam tikai noteiktu grupu interesēm.
Ņemot vērā minēto, šī brīža diskusiju kontekstā ir būtiski gūt priekšstatu par paredzamajām izmaiņām, kā arī diskusijām, kas tiek vestas par nekustamo īpašumu kadastrālo vērtību aktualizāciju, vienlaikus arī reformējot nekustamā īpašuma nodokli.
Ar kadastrālo vērtību saprot visu valstī esošo būvju un zemju vērtību, kuru aprēķina, pamatojoties uz starptautiski atzītiem un valstiski apstiprinātiem standartiem, ievērojot reģistrētos datus par īpašumu, izmantošanas veidu, platību, atrašanos vietu u.c. kritērijus. Kadastrālās vērtības tiek izmantotas gan nodokļu, gan arī nodevu u.c. maksājumu – primāri nekustamā īpašuma nodokļa piemērošanas vajadzībām. Tāpat kadastrālās vērtības tiek izmantotas arī darījumu vērtību, politikas plānošanas u.c. vajadzībām.
Nekustamo īpašumu kadastrālās vērtības gan vēsturiski, gan arī šobrīd tiek pielietotas lielā daļā pasaules valstu – Latvijā tādas tika noteiktas arī starpkaru periodā lauksaimniecības zemei nodokļu un klaušu piemērošanai. Pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas viens no problēmjautājumiem bija kadastrālo vērtību noteikšana. Tolaik problēma slēpās apstāklī, ka lielākā daļa no nekustamajiem īpašumiem nemaz nebija novērtēti, kas radīja arī problēmas ar efektīva un piemērojama nekustamā īpašuma nodokļa ieviešanu valstī.
Ja vienkāršot, tad iepriekš būtiskākā problēma bija datu trūkums, kas šodien ir otršķirīga problēma – nekustamo īpašumu tirgus, salīdzinot ar šo laiku, ir piedzīvojis ievērojamu attīstību, kā arī ir veiktas daudzas darbības, lai valsts rīcībā būtu iespējami aktuāla informācijas par nekustamajiem īpašumiem. Minētais gan nenozīmē, ka joprojām nepastāvētu jautājumi par informācijas aktualizāciju – tās biežumu un atbilstību dabā esošajam. Tomēr par šī brīža aktuālo problēmu, nosakot kadastrālās vērtības, var nosaukt pielietojamo metodoloģiju.
Tā kontekstā ir jāņem vērā, ka nekustamo īpašumu kadastrālās vērtību noteikšana netiek veikta individuāli, bet gan veicot masveida novērtējumu. Tā ietvaros tiek izmantotas nekustamo īpašumu tirgus darījumu vērtības, kā arī cita informācija, nosakot vidējās vērtības, izmantojot attiecīgi kategorizētas datu kopnes. Lai arī šāda pieeja ļauj veikt vērtību noteikšanu masveidā, tomēr tas likumsakarīgi noved pie neprecizitātēm – jebkurā gadījumā vidējās vērtības piemērošana dažādiem darījumiem atspoguļosies ar nobīdēm, kuru ietvaros kadastrālā vērtība izrādīsies zemāka vai augstāka par tirgus vērtību.
Risinot šo problēmu, ierasti tiek noteikts koeficients, ar kura palīdzību tiek kompensētas nesamērīgas nobīdes. Atbilstoši tam kadastrālā vērtība atspoguļo noteiktu daļu no nekustamā īpašuma vidējās tirgus vērtības – Eiropā tikai dažās valstīs netiek izmantoti šādi koeficienti. Arī Latvijā iepriekš bija noteikts šāds koeficients, kas bija 0,85. Ar normatīvo aktu grozījumiem atsakoties no šī koeficienta, Valsts zemes dienests šobrīd prognozē līdz 20% kadastrālo vērtību pieaugumu visiem nekustamajiem īpašumiem. Atsakoties no šī koeficienta likumdevējs pieļauj iespēju ka kadastrālā vērtība varētu pārsniegt tirgus vērtību, kas pēc savas būtības ir nekorekti un nepareizi, jo nekustamām īpašuma nodokli nebūtu jāmaksā no vērtības kas pārsniedz tirgus vērtību.
Savukārt citās nekustamo īpašumu grupās vērtību kāpumu iezīmēja nepilnības vērtības novērtējuma metodēs – tādēļ būtisks kadastrālās vērtības pieaugums paredzēts dzīvokļiem jaunajos projektos, kas veidot ap 3% no visiem dzīvokļiem. Minētais ir attiecināms arī uz citām pēc 2000.gada būvētām ēkām – jaunajām savrupmājām, jaunajiem birojiem, loģistikas centriem un noliktavām, kas jau veido ap 10% no visām ēkām.
Kadastrālās vērtības, kas bija aktuāls līdz šim ir 2012. un 2013.gada tirgus cenu līmenī – tā pamatā ir pieņemtie lēmumi par kadastrālo vērtību iesaldēšanu, jo šo vērtību prognozētais pieaugums nozīmēja arī nekustamā īpašuma nodokļa pieaugumu. Tādējādi gan kadastrālo vērtību aktualizācija, gan arī nekustamā īpašuma nodokļa pārskatīšana netika atrisināta, bet gan atlikta. Neskatoties uz minēto, noteiktas iedzīvotāju grupas, kā arī politiskie spēki virzīja iniciatīvu par nekustamā īpašuma nodokļa atcelšanu vienīgajam īpašumam.
Šādas iniciatīvas nonāca gan valdības, gan arī Saeimas redzeslokā – vēl 2017.gadā Finanšu ministrija nāca klajā ar informatīvo ziņojumu, kurā analizēja iespējas atteikties no nekustamā īpašuma nodokļa atcelšanu vienīgajam nekustamajam īpašumam. Šī ziņojuma noslēgumā tika uzsvērts, ka nekustamā īpašuma nodokļa pārskatīšana nav iedomājama bez būtiskām izmaiņām metodoloģijā u.c. jautājumos, kas skar šī nodokļa bāzes vērtības, tas ir nekustamo īpašumu kadastrālās vērtības. Ar minēto tika iezīmēts, ka ir nepieciešama ne tikai kadastrālo vērtību, veicot pārrēķinu atbilstoši aktuālajai tirgus informācijai, bet arī pašas metodoloģijas izmaiņas.
Atbilstoši Ministru kabineta 2019.gada 11.oktobra norādēm Tieslietu ministrijai un Finanšu ministrija tika uzdots izstrādāt priekšlikumus, lai aktualizētās kadastrālās vērtības varētu stāties vienlaikus ar pārskatīto nekustamā īpašuma nodokli – no 2022.gada 1.janvāra. Atbilstoši tam vispirms bija veicama kadastrālo vērtību aktualizācija, kas ir Tieslietu ministrijas kompetences jautājums, savukārt Finanšu ministrijai atbilstoši savai kompetencei secīgi bija jāveic darbs pie nekustamā īpašuma nodokļa politikas pārskatīšanas. Dotā uzdevuma mērķis bija nepieļaut, lai ar kadastrālo vērtību aktualizēšanu nenotiktu nekontrolēts maksājamā nodokļa pieaugums.
Ievērojot minēto, Tieslietu ministrija un Valsts zemes dienests, par atskaites punktu izmantojot uz 2019.gada 1.jūliju aktuālās vērtības, šī gada 15.jūlijā nodeva publiskajai apspriešanai nekustamo īpašumu projektētās kadastrālās, kurām būtu jāstājas spēkā ar 2022.gada 1.janvāri. Ņemot vērā, ka kadastrālās vērtības pēdējo reizi bija pārskatītas, par pamatu izmantojot informāciju, kad bija aktuāla 2012. un 2013.gadā, kā arī tika veikta vairāku vērtēšanas kritēriju pārskatīšana, tad apspriešanai nodotās kadastrālās vērtības ir būtiski augstākas vairākās nekustamo īpašumu grupās.
Minētais izsauca plašu diskusiju gan sabiedrībā, gan profesionāļu, kā arī politiķu vidū – daļa no izskanējušām iebildēm ir saistītas ar pašu kadastrālo vērtību noteikšanas metodiku, kur neizpratne ir pausta par ievērojamo izkliedi, kas veidojas, pārbaudot kadastrālo vērtību pieaugumu dažādās nekustamo īpašumu grupās, kur vienas kategorijas īpašumiem cenu atšķirība var būt ar būtisku nobīdi gan zem, gan arī virs tās aktuālās tirgus vērtības – kā viens no šādiem piemēriem ir minētas neatbilstības, kas ir vērojams komercobjektiem, kuru gadījumā vērtību ietekmē tādi kritēriji kā naudas plūsma, ko ģenerē konkrētais objekts.
Cits būtisks aspekts, uz ko ir vērsts uzmanība, ir apstāklis, ka vien dažās Eiropas Savienības dalībvalstīs nodokļu aprēķināšanas vajadzībām kadastrālā vērtība tiek pielīdzināta nekustamā īpašuma tirgus vērtībai. Tā vietā lielākoties tiek noteikts koeficients – arī iepriekš Latvijā kadastrālajai vērtībai tikai piemērots 0,85 koeficients atbilstībai nekustamo īpašumu tirgus vērtībai. Lai arī minētais koeficients tika atcelts pirms trim gadiem, tomēr tikai ar aktualizētajām kadastrālajām vērtībām ir redzama šo tiesiskā regulējuma grozījumu ietekme – uz tā rēķina kadastrālo vērtība pieaugusi vidēji par 20%.
Savukārt valdībā, skatot jautājumu par aktualizētajām kadastrālajām vērtībām, tika vērsta uzmanība uz apstākli, ka saistībā ar Covid-19 izplatības radītajām ekonomiskajām grūtībām arī nekustamo īpašumu tirgū bija un ir vērojamas negatīvas tendences. Tādēļ Tieslietu ministrijai līdz 2020.gada beigām tika uzdots arī veikt papildus izpēti par šo apstākļu nozīmi, aktualizējot nekustamo īpašumu kadastrālās vērtības.
Jāteic, ka atšķirībā no sākotnēji iecerētā, ka vispirms tiks gūts kopsaucējs par kadastrālo aktualizētajām kadastrālajām vērtībām, secīgi ļaujot jau Finanšu ministrijai veikt darbu pie nekustamā īpašuma nodokļa politikas pārskatīšanas, visnotaļ straujā tempā šī nodokļa pārskatīšanas jautājums ieguva prioritāro un vadošo lomu diskusijās par kadastrālo vērtību aktualizēšanu. Tieslietu ministrs diskusijā uzstāja, ka aktualizēto kadastrālo vērtību apstiprināšana ir iespējama tikai tādā gadījumā, ja vienlaikus tiks arī pārskatīts nekustamā īpašuma nodoklis.
Tieslietu ministrija, kuras pārziņā, pārraugot Valsts zemes dienestu, bija jauno kadastrālo vērtību noteikšanas darbs, patstāvīgi vēl pirms aktualizēto kadastrālo vērtību publiskošanas 2020.gada 5.martā iesniedza Ministru kabinetam izskatīšanai grozījumus gan Nekustamā īpašuma valsts kadastra likumā, gan arī likumā Par nekustamā īpašuma nodokli, ar kuru paredzēts noteikt atbrīvojumus no nekustamā īpašuma nodokļa samaksas fiziskajām personām primārajam mājoklim. Nedaudz vēlāk – 2020.gada 13.augustā Tieslietu ministrijas piemēram sekoja Zemkopība ministrija arī iesniedza grozījumus likumā Par nekustamā īpašuma nodokli, kas paredz ierobežot nekustamā īpašuma nodokļa pieaugumu lauksaimniecības zemei, kas nepārsniedz trīs hektārus.
Minētā Tieslietu ministrijas iniciatīva sasaucās ar iepriekš izteiktajiem piedāvājumiem noteikt speciālās kadastrālās vērtības nekustamā īpašuma nodokļa aprēķināšanai. Šādas speciālās vērtības nekustamā īpašuma nodokļa piemērošanai tika jau aprēķinātas manuāli noteikta lieluma nogabalu lauksaimniecības zemei. Tieslietu ministrija šo risinājumu vēlējās attiecināt arī uz primāro mājokli, paredzot, ka speciālās kadastrālās vērtības tiktu aprēķinātas jau kadastrā. Atbilstoši arī Zemkopības ministrija piedāvāja paplašināt lauksaimniecības zemes, uz kurām attiektos speciāli noteikumi.
Runājot par minētajām iniciatīvām, zīmīgi, ka ar tām ir nākušas klajā ministrijas, kuru primārā kompetence nebūt nav nodokļu politika, kurā vadošā loma ir Finanšu ministrijai. Minētais iespējami arī izskaidro, kādēļ ministriju piedāvātajiem risinājumiem ir visnotaļ fragmentārs raksturs, kas ir pakārtots tikai noteiktu nodokļu maksātāju grupu protekcijai. Šāda pieeja ir vērtējama kritiski, jo netiek ņemtas vērā visu nodokļu maksātāju intereses – ja diskusijā izskanējušais, ka izmaiņu rezultātā pašvaldību budžetu ieņēmumi nesamazināsies, bet varbūt pat palielināsies, tad rodas likumsakarīgs jautājums, kas finansēs iztrūkumu.
Visdrīzāk iepriekš minēto iztrūkumu pašvaldību budžetā būs jāfinansē saimnieciskās darbības veicējiem, jo tiem ir paredzams būtisks nekustamo īpašumu kadastrālo vērtību pieaugums, kas rezultētos ar ievērojamu nekustamā īpašuma nodokļa pieaugumu, ja šis nodoklis netiek pārskatīts. Tāpat iztrūkst saprotams un loģisks pamatojums, piemēram, Tieslietu ministrijas piedāvājumam nodokļu atbrīvojumam, izvēloties par pamatu nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības robežšķirtni 100 000 euro apmērā. Lieki arī teikt, ka šādas iniciatīvas faktiski negatīvi ietekmē Finanšu ministrijas iespējas veikt kvalitatīvu darbu, lai varētu pārskatīt nekustamā īpašuma nodokli.
Turklāt no Tieslietu ministrijas un Zemkopības ministrijas iniciatīvām ir saprotams, ka tās pēc būtības paredz radīt paralēlas vērtības kadastrālajām vērtībām – šāda prakse var tikt vērtēta kritiski, jo jautājums par piemērojamo nodokļu apmēru būtu risināms, atbilstoši arī grozot normatīvos tiesību aktus nodokļu jomā. Savukārt speciālas kadastrālas vērtības radīšana rada ne tikai papildus slogu Valsts zemes dienestam, bet arī rada auglīgu augsti turpmākajiem strīdiem par nekustamā īpašuma nodokļa piemērošanas politiku.
Iepriekš minētais ilustrē to, ka kadastrālo vērtību aktualizācijai, kā arī ar to saistītā nekustamā īpašuma nodokļa politikas aktualizācijai ir nepieciešams komplekss risinājums. Ja runa ir par nekustamā īpašuma nodokļa bāzi – kadastrālajām vērtībām, tad šobrīd nepastāv strīda, ka tās būtu aktualizējamas, jo tās nav pārskatītas ilgā laika posmā. Likumsakarīgi, ka līdz ar kadastrālo vērtību pieaugumu, ja netiek pārskatīts nekustamā īpašuma nodoklis, tad secīgi arī pieaugs nodokļu maksājumi. Domājams, ka par šīm pozīcijām nevienai no pusēm nav strīda.
Domājams, ka iniciatīvai par nekustamā īpašuma nodokļa pārskatīšanu būtu jānāk no Finanšu ministrijas, kura samērotu šī nodokļa ietekmi sasaistē ar citiem valstī noteiktajiem nodokļiem, kā arī visaptveroši izvērtētu šī nodokļa ietekmi uz iedzīvotājiem un tautsaimniecību. Te arī, runājot par iepriekš izteiktajiem piedāvājumiem nodokļa reformēšanai, jāievēro, ka nodoklis tiek iekasēts pašvaldību budžetā, turklāt arī to noteikšanai ir paredzēta virkne iespēju pašām pašvaldībām noteikt nodokļa likmes.
Tādējādi arī būtu jāņem vērā, kam un kādā apmērā konkrētie nodokļu maksājumi tiek iekasēti, jo īpaši ievērojot, ka ir paredzēts samazināt pašvaldību budžetos ienākošā iedzīvotāju ienākuma nodokļa apmēru, pārdalot to par labu valsts budžetam. Minētais atgādina ekonomiskās krīzes laikā realizētos risinājumus valsts budžeta papildināšanai ar tā saukto “mājokļa nodokli” atbilstoši Starptautiskā Valūtas fonda ieteikumiem. Nevar nepiekrist izskanējušām bažām, ka šo robu pēc vēsturiskās analoģijas pašvaldību budžetā varētu aizpildīt nekustamā īpašuma nodoklis.
Tāpat konkrētais jautājums nonāca arī Saeimas darba kārtībā – tajā skatīšanai ir tikušas iesniegtas vairākas iniciatīvas, šobrīd jau par nekustamo īpašumu kadastrālo vērtību iesaldēšanu un ilgāku posmu, salīdzinot ar sākotnēji paredzēto pārejas periodu līdz 2022.gada 1.janvārim. Ar šādām iniciatīvām tiek iezīmēta perspektīva, kur gan kadastrālo vērtību aktualizācijas, gan arī nekustamā īpašuma nodokļa pārskatīšana jau varētu kļūt par problēmu, kas būs jārisina nākamajai Saeimai.
Pagaidām no visām diskusijām par nekustamā īpašuma nodokļa aktualizāciju ir redzams, ka pastāv vienots viedoklis, ka šis nodoklis ir noteikti pārskatāms, tomēr pagaidām izpaliek konceptuālu risinājumu piedāvājums. Savukārt kadastrālo aktualizācija šobrīd rit savu ceļu.
Kontekstā ar iepriekš minēto autors vērš uzmanību, ka tā ieskatā viena no būtiskām problēmām, kurai kadastrālo vērtību gadījumā noteikti būtu jārod risinājums, ir jautājums par aktualizēto kadastrālo vērtību apmēru. Kā tika minēts iepriekš, līdz ar atteikšanos piemērot koeficientu kadastrālajām vērtībām, ir paredzams kadastrālo vērtību pieaugums līdz 20%. Ja arī tas noteiktos gadījumos tuvinātu kadastrālo vērtību reālajai tirgus vērtībai, tomēr, kā tas ir ilustrēts vairākās publikācijās par konkrēto problemātiku, noteiktos gadījumos aktualizētā kadastrālā vērtība faktiski pārsniedz tirgus vērtību.
Šāda situācija nebūtu pieļaujama, jo tā aizskars nekustamā īpašuma īpašnieka Satversmē garantētās tiesības uz īpašumu, un varētu būt par pamatu pat tiesvedībai pret valsti. Ja tomēr likumdevējs izlems palikt pie tā, ka kadastrālajai vērtībai nosacīti jāatbilst nekustamā īpašuma kadastrālajai vērtībai, tad ir jāparedz tiesiskais mehānisms, kas privātpersonai dod iespējas apstrīdēt tai noteikto kadastrālo vērtību, ja tā objektīvi pārsniedz šī īpašuma tirgus vērtību.
Te arī būtu jāievēro, ka noteikta koeficienta piemērošana nodrošina arī, ka kadastrālās vērtības nekļūst atrautas no tirgus reālijām, kuras var būtiski ietekmēt kreditēšanas politikas, valsts ekonomiskais stāvoklis, kā arī politiski lēmumi. Turklāt šāds risinājums arī atbilstu citās Eiropas valstīs ierastajai praksei.
Cits aspekts, kas nav īpaši izskanējis šī brīža diskusijās, ir jautājums par ēku vērtības noteikšanu – ir diskutējams jautājums, vai ēkas vērtību var pakārtot tās atrašanās vietai. Citiem vārdiem, pašas ēkas vērtība nav atkarīga no tās atrašanās vietas – vērtības mainīgums atbilstošo lokalizācijai ir attiecināms uz zemi. Tādējādi rodas likumsakarīgs jautājums, cik samērīgi ir kadastrālās vērtības aprēķinā attiecināt uz ēkām zemes vērtību, proti, noteikta dažādas vērtības ēkām, kas atrodas dažādās vietās.
Turklāt, ja vērtē šobrīd piedāvāto risinājumu, kas paredz noteikti speciālu kadastrālās vērtības slieksni, līdz kuram nebūtu piemērojams nodoklis, tad te būtu apsverams jautājums, vai tā savrupnamu gadījumā būtu attiecināma tieši uz ēkas vērtību. Tas izriet no apsvēruma, ka ēkas vērtība ir tieši saistīta ar noteiktu komforta un ienākuma līmeni, pēc kā varētu nošķirt dažādas nodokļu maksātāju grupas.
Autora ieteikumi, kas būtu ņemami vērā šajā procesā:
- Koeficienti – ir jāapsver atgriešanās pie koeficienta izmantošanas, nosakot kadastrālās vērtības, proti, kadastrālajai vērtībai būtu jābūt 75% – 85% no tirgus vērtības. Tas nepieļautu, ka atsevišķos gadījumos kadastrālās vērtības pārsniedz nekustamā īpašuma tirgus vērtību. Tāpat tas ierobežotu dažādu mainīgu faktoru, piemēram, kreditēšanas apjomu, politisku u.c. lēmumu ietekmi uz kadastrālajām vērtībām.
- Apstrīdēšanas iespējas – ja netiek izlemts atgriezties pie iepriekš minēto koeficientu piemērošanas, tad ir jārod risinājums gadījumiem, kad aktualizētā kadastrālā vērtība pārsniedz nekustamā īpašuma tirgus vērtību. Šādos gadījumos privātpersonai jādod iespējas apstrīdēt tai noteikto kadastrālo vērtību.
- Jāatsakās no fragmentāriem risinājumiem – likumdošanas procesā iesaistītajām pusēm jāpanāk vienošanās par procesa norises kārtību un sasniedzamajiem mērķiem – nav pieļaujams, ka darbs gan pie nodokļu bāzes, gan arī nodokļu politikas izmaiņām patstāvīgi notiek dažādās ministrijās, piedāvājot savstarpēji nesaskaņotas un neizvērtētas likumdošanas iniciatīvas.
- Kadastra nozīme – jāizvērtē, cik attaisnota ir nodokļu administrēšanas jautājumu uzticēšana kadastram. Speciālo kadastrālo vērtību noteikšana, ko administrētu kadastrs, pēc būtības nozīmē, ka kadastram būtu jāveic ar nodokli apliekamās bāzes korekcijas nodokļu piemērošanas vajadzībām, kas ir pretrunā valsts pastāvošajai iekārtai.
- Izlietojums – kādas ir pašvaldību budžetu vajadzības, kādā apmērā tās turpmāk, pēc iedzīvotāju ienākuma nodokļa pārdales par labu valsts budžetam, būtu sedzamas, palielinot iekasējamā nekustamā īpašuma nodokļa apjomu. Bez skaidras atbildes uz šiem jautājumiem ir grūti izprast, cik attaisnots varētu būt prognozējamais nodokļu sloga pieaugums.
- Ietekme citās jomās – kadastrālās vērtības tiek izmantotas vēl citu nodokļu, nodevu un obligāto maksājumu noteikšanai, piemēram, iedzīvotāju ienākuma nodokļa piemērošanas vajadzībām kapitāla pieauguma gadījumā; nosakot piespiedu nomas maksājumus u.c. Citiem vārdiem, lai arī kadastrālās vērtības primāri tiek izmantotas nekustamā īpašuma nodokļa piemērošanai, tomēr kadastrālo vērtību kāpuma ietekme ir vērtējama plašākā apjomā.
- Iesaistīto pušu viedokļi – pēc aktualizēto kadastrālo vērtību publicēšanas sabiedrībai tika dota iespēja izteikt viedokļus par tām. Praksē lielākoties uz iesniegtajiem iesniegumam tikušas saņemtas formālas vēstules, ka viedoklis tiks ņemts vērā. Šobrīd diskusijās ir izkristalizējušies vairāki svarīgi problēmjautāujumi – būtiskas nesakritības nekustamo īpašumu kategorijām, kurās ir mazs darījumu skaits, komerctelpām noteikto vērtību pārsniegums pār tirgus vērtībām u.c.
- Fiskālās ietekmes modelējums – diskusijās vairākkārt ir izskanējis viedoklis, ka kadastrālo vērtību aktualizācijas un nekustamā īpašuma nodokļa pārskatīšanas rezultātā varētu iestāties krīze noteiktās tautsaimniecības nozarēs. Lai arī šādas norādes noteiktos gadījumos varētu uzskatīt par pārsteidzīgām, tomēr būtu jāņem vērā, ka nekustamā īpašuma nodokļa pieaugums, ja tāds ir paredzams, nedrīkstētu skart tikai saimnieciskās darbības veicējus.
- Noteiktu nodokļu maksātāju aizsardzība – šobrīd izteikto likumdošanas iniciatīvu gaismā jāizvērtē, kā tiek noteikts atbalsts noteiktām nodokļu maksātāju grupām, piemēram, pensionāriem, maznodrošinātajiem u.c. – šie noteikumi varētu tikt noregulēti valstiskā līmeni, ierobežojot pašvaldību kompetenci šajos jautājumos. Tāpat būtu vērtējams jautājums par nekustamā īpašuma nodokļu atbrīvojuma attiecināšanu tikai uz ēkām savrupnamu gadījumā.