Nu jau vairāk nekā gadu esam pavadījuši pandēmijas zīmē. Kā tas atsaucies uz krīzes tālruņa darbību?
Pirmkārt, zvanītāju skaits ir pieaudzis. Jau pērn martā, kad stājās spēkā ierobežojumi, jau aprīlī sākās to kāpums. Tobrīd, ja atceramies, reakcija bija tāda, ka vairākums metās uz veikaliem iepirkt produktu krājumus. Tas arī krīzes situācijā ir saprotams, jo lielākais akcents tiek likts uz izdzīvošanu. Pēc tam kad ir iegūta relatīva fiziskā drošība, cilvēks nereti pārslēdzas uz to, kas skar emocionālo labsajūtu. Covid-19 laiks parāda, kā viens šāds vīruss var uzlikt uz pauzes visu pasauli un cik atšķirīgi valstis un cilvēki reaģē uz situāciju, kas šobrīd jau ir ieilgusi.
Kā kopumā gada laikā ir mainījies sabiedrības emocionālais barometrs?
Sākotnēji tā vairāk bija neziņa par to, kas sagaida, bailes par iespēju saslimt, bailes par savu un tuvinieku veselību, šobrīd prevalē nomāktība. To var arī saukt par hronisku nogurumu, nomāktību, dažkārt par izmisumu, kas saistīts ar ierastā ritma zudumu. Un tas parādās arī krīzes tālruņa zvanītāju paustajā, tāpat darbā ar krīzes centra klientiem.
Kādas ir akūtākās un visbiežāk minētās problēmas? Kā jūs raksturotu centra klientus?
Krīzes telefona konsultantu nosauktās šā brīža trīs galvenās tēmas ir: trauksme, depresija un attiecību grūtības. Taču kopumā problēmu loks ir plašs, un tās redzamas centra statistikā – tur ir gan sociālas (darbs, nauda, veselība), gan attiecību (ar partneri, bērniem, radiniekiem, vientulība), gan atkarību (alkohols, narkotikas) problēmas. Arī vardarbība. Tas ir arī saprotams: var rasties spriedze, ja cilvēki spiesti ik dienu uzturēties vienuviet ierobežotā telpā, jo nākas strādāt un mācīties no mājām. Tādējādi veidojas lomu sajukums: kur tad es īsti esmu – mājās, darbā? Vai esmu darbinieks, mamma, tētis vai skolotājs, jo ik dienu jāpalīdz bērniem tikt galā ar mācībām. Arī bērnu skološana nereti nes līdzi bažas – par sekmēm, zināšanu bagāžu, motivāciju mācīties. Šādām ikdienas gaitu izmaiņām ne visiem izdodas piemēroties, un pildīt vienlaikus veselu buķeti pienākumu arī ne katram ir pa spēkam. Nereti tas viss nes līdzi izdegšanas pazīmes, jo nav kur uzpildīt iztukšotās baterijas un nav iespējas mazināt iekšējo spriedzi, izejot no mājām un satiekoties ar citiem cilvēkiem. Tas rezultējas ar to, ka pieaug vardarbība gan pieaugušo starpā, gan attiecībā uz bērniem.
Tas, kā krīzes situācija tiek pārvarēta, ir ļoti atkarīgs no katra indivīda īpašībām un pieejamajiem resursiem. Jo tā ir vienmēr – reakcija uz vienu un to pašu notikumu ir atšķirīga. Un to redzam arī tagad. Vieni atrod veidu, kā dzīvot tālāk, neuztverot pārmaiņas kā traģēdiju, citi tieši tā to uztver – sakāpināti. Tas ir atkarīgs no personības elastīguma – tie, kam ir pietiekami daudz gan emocionālu, gan fizisku resursu, krīzi pārvar līdzsvarotāk. Grūtāk ir tiem, kam iepriekš bijušas mentālās veselības problēmas vai trūkst elestīguma, kas baidās no pārmaiņām. Ietekmē arī tas, vai cilvēks dzīvo viens vai atbalstošā ģimenē, vai viņš radis būt sabiedrībā vai ir pašpietiekams.
Šobrīd sabiedrību nosacīti var iedalīt divās daļās: vieni, kas noliedz vīrusa esamību un potēšanās nepieciešamību, otri, kas uzskata: vīruss ir un to var ierobežot tikai vakcinācija. Abas "frontes" savu pārliecību pauž ar neslēptu kareivīgumu. Noteikti arī krīzes tālruņa konsultanti ar to saskaras?
Pieaugot krīzes tālruņa pakalpojuma apjomam, it īpaši no šā gada februāra, kad šim mērķim saņēmām papildu valsts finansējumu, pieaudzis arī zvanu skaits. Jā, un nav izņēmums arī šāda veida pārliecību paudēji. It sevišķi aktīvi ir tie, kuriem nepatīk nekas no šobrīd notiekošā, ne arī tā palīdzība, kas tiek piedāvāta. Patiesībā jau noliegums ir dabīga aizsardzības reakcija, dusmu izpaušanas veids. Ja papētītu, noteikti parādītos atšķirība arī uzskatos: kā cilvēks domāja pandēmijas sākumā un kā – tagad. Izmaiņām iemesls rodams gan informācijas pieejamībā, zinātnisko pierādījumu apjomā, citu cilvēku teiktajā un piedzīvotajā, piemēram, pats vai tuvinieks saslimis. Krīzes tālruņa konsultanti uzklausa visus viedokļus, necenšoties tiem piekrist vai noraidīt, vienkārši pieņem to, ka emocijas bieži vien krīzes apstākļos ņem virsroku, atbīdot malā loģiku. Un ir jau tā, ka cilvēks izrunājoties pats nonāk pie secinājumiem.
Ir bijuši pētījumi par dažādu valstu iedzīvotāju laimes izjūtu. Latvija nevar lepoties ar augstiem rādītājiem. Drīzāk laimīgi vai laimīgi jūtas ap 60–70% sabiedrības. Iespējams, jums vairāk nākas saskarties ar tiem, kas nav šajos procentos.
Rūpes par sevi ir pieauguša cilvēka pazīme. Taču mēs bieži vien ceram, ka kāds cits būs tas, kas par mums parūpēsies. Tas jau nav slikti, jo arī palīdzības meklēšana ir veselīga pieauguša cilvēka pazīme. Tas ir drosmīgs un atbildīgs solis – meklēt atbalstu. Ir gan tā, ka par savu mentālo veselību mēs aizmirstam parūpēties, bet par to, kas citiem būtu jādara, – zinām daudz labāk, proti, kas būtu jāēd, kā jāvingro vai jākustas, no kādiem kaitīgiem ieradumiem jāatsakās. Ar mentālo veselību ir vēl tāds mīnuss, ka to nevar kā asinsspiedienu izmērīt vai izdarīt analīzes, vai pielietot kādas citas ierīces vainas noteikšanai. Jo tas mērinstruments ir cilvēks pats. Diemžēl bieži vien fiziskas sāpes mēs nemēģinām paciest, bet emocionālas – cenšamies ignorēt, pieciest, jo ko nu tur lūgsi palīdzību, pašam ar to jātiek galā, tikai neizrādīt vājumu. Jo joprojām dominē uzskats – ja tu netiec ar sevi galā, tad esi garīgi slims, tava vieta ir klīnikā. Tas pat ir tāds pieklājīgs nosaukums, bieži vien tiek lietoti daudz skarbāki. Un tad notiek tā, ka šie emocionālie stāvokļi tiek ievilkti tik ļoti, ka cilvēks izeju redz tikai pašnāvībā. Lai gan patiesībā depresija labi pakļaujas ārstēšanai un savlaicīga vēršanās pie speciālistiem varētu novērst kardinālu soļu speršanu. Diemžēl pašnāvību skaitļi joprojām ir augsti, tas rāda, ka vēl daudz kas darāms sabiedrības mentālās veselības jomā.
Un augstāki šie rādītāji ir vīriešiem...
Jā, joprojām ir iesīkstējuši pieņēmumi, kādam ir jābūt vīrietim. Jo kā tu runāsi par to, kas uztrauc, sāp, dzen izmisumā. Kauns, vainas sajūta par to, ka esmu nonācis šādā situācijā, var iedzīt strupceļā – sevis dedzināšana emocijās beidzas ar savas dzīvības atņemšanu.
Savulaik narkologs psihiatrs Edmunds Rudzītis atzina, ka – jo sarežģītāka mašīna, jo grūtāk remontējama, kā piemēru minot cilvēkus ar augstāko izglītību. Vai jūs tam piekristu?
Principā neviens nav pasargāts no sastapšanās ar grūtībām, krīzēm, pārbaudījumiem, smagām vilšanām. Un tādos brīžos galvenais ir tas, kā viņš ar to tiek galā. Arī tas ir rādītājs, ka meklē palīdzību, kaut vai piezvana krīzes tālrunim. Bet, runājot par izglītības līmeni vai sociālo statusu, pateikt viennozīmīgi, kā cilvēks reaģēs smagos brīžos, nevar. Var būt, ka cilvēks no sociāli ne tiem labvēlīgākajiem apstākļiem rīkojas daudz apzinīgāk un izsvērtāk nekā ļoti ambiciozs cilvēks, kurš visu dzīvi bijis vērsts uz panākumiem un augstu statusu sabiedrībā. Jā, arī alkoholisms ir viena no problēmām, jo izeju no stresa un spriedzes, iespēju aizmirsties, atslēgties no realitātes nereti mēdz meklēt ar stiprāka malka palīdzību. Diemžēl tas ir tikai īstermiņa risinājums, jo izmainītais apziņas stāvoklis pāriet, un tad tas atkal tiek gūts ar jaunu devu, kas galu galā noved pie atkarības un citām grūtībām, ko tā nes sev līdzi.
Vēl kādā pētījumā bija secināts – jo vecāks cilvēks, jo zemāka laimes izjūta.
Vientulība daudzus, tostarp vecākus cilvēkus, nomāc – tas redzams arī krīzes tālruņa statistikā. Varētu domāt, ka lielākoties no tā cieš ekstravertie. Nebūt ne. Arī introverti, pašpietiekami cilvēki pandēmijas ierobežojumu dēļ izjūt vientulību, jo arī viņiem vajadzīgi sociālie kontakti, cilvēciska klātbūtne, kultūras un izklaides pasākumi. Svarīgs arī nodarbinātības aspekts – ja esam aizņemti ar tiešajiem darba pienākumiem, tad atliek mazāk laika, lai domātu par savām grūtībām. Lai gan, protams, ja mēģinu no tā visa paslēpties aiz darba kalniem, ir risks iekrist citās lamatās, proti, malā nobīdītās grūtības var pārvērsties par lavīnu. Domājot par emocijām – katrai ir vieta būt, tās visas darbojas kā virziena rādītājs. Ja nogrieztu vienu klusāk vai skaļāk, mēs nebūtu tādi, kādi esam. Iespējams, nesaredzētu kādu apdraudējumu, dzīvotu citā realitātē. Piemēram, ja es dusmojos, tātad kāda mana vajadzība nav apmierināta, ir aizvainojums, pāridarījums. Ne vienmēr tas, uz ko dusmas vērstas, ir īstais stāsts.
Lasot intervijas ar Lidiju Lasmani-Doroņinu var tikai brīnīties, kā cilvēks spējis pārciest neiedomājamas grūtības un pazemojumus un tomēr nejusties kā smagi piemeklēts upuris. Viņa uzsvērusi, ka spēku dzīvot dod ticība Dievam.
Spēja sameklēt atspēriena punktu ir svarīga krīzes apstākļos. Jaunas intereses, vaļasprieki – arī tie spēj stiprināt un iedot dzīvei jēgu. Vairākumam izdodas piemēroties jauniem apstākļiem. Un vēl – spēja mobilizēties patiesi grūtos apstākļos var būt apbrīnojama, taču tādos gadījumos tas notiek uz iekšējo resursu rēķina. Un jārēķinās, ka var nākt atplūdi, jo šie resursi ir ierobežoti. Tad iestājas izsīkums un pagurums. Tāpēc es mēdzu atgādināt klientiem, ka mēs esam kā bankas, kur ir noguldīts zināms apjoms līdzekļu. Ja mēs tos tikai tērējam, bet neko klāt neliekam, tad tas konts tiek iztukšots. Tāpēc pandēmijas sakarā tiek bieži runāts par rūpēm par sevi, par sevis uzpildīšanu. Runājot par ticību vai garīgajām praksēm, pilnīgi noteikti tas ir labs atbalsta mehānisms un resursu avots. Ticības spēks jau ir nenovērtējams. Citi to rod dabā, veselīgā dzīvesveidā, sportā, radošās nodarbēs. Arī adīšana var kļūt par nozīmīgu garīga prieka un baudījuma avotu. Katram tas var būt kas savs. Ir jau lasāmi dažādi universāli padomi, dzīvesstāsti, atziņas – arī no tiem var pasmelties ko sev noderīgu un likt lietā.
Sava loma garīgā līdzsvara noturēšanā ir ģenētikai, iedzimtībai... Bet ir cilvēki, kas ar apbrīnojamu spēku spējuši ar to sadzīvot un sublimēt, piemēram, gleznās vai kādā citā jomā.
Noteikti jau līdzsvara slieksnis katram ir savas. Vienam to izsist zem kājām var darba zaudējums, kamēr citam tas būs jaunu iespēju laiks. Sak, beidzot varēšu darīt ko citu, pilnveidot vai izteikt sevi citā darbā. Pat vārds "krīze" jau tiek skaidrots divējādi: briesmas un iespēja. Tas ir kā krustpunkts, kas liek izlemt – mācīšos ko jaunu vai iekapsulēšos savā kokonā, žēlojot sevi. Par ģenētiku – jā, ir noteikts slimību loks, kam ir tendence pāriet no paaudzes paaudzē, taču lielākoties mantojumā nāk nervu sistēmas stiprums. Arī audzināšanai un videi ir liela loma – tā var būt kā atbalsts, bet var arī darboties kā grāvējspēks, kas krīzes apstākļos pabīdīs zem ūdens vēl vairāk. Arī notikumu intensitātei ir savs svars.
Skatoties no jūsu pozīcijām, vai valsts atbalsts ir pietiekams? Lūk, šobrīd Saeimā ir nonākusi iedzīvotāju iniciatīva – ārsta nozīmētas psihoterapeita konsultācijas nodrošināt bez maksas. Jo nav noslēpums, ka ne katram ir pa kabatai psihoterapijas kurss.
Kaut vai tas ir pluss, ka rūpes par mentālo veselību vairs netiek uzskatītas par tabu tēmu. Ir pieejams plašs speciālistu loks. Jā, pakalpojumu izmaksas ir ievērojamas – tie nav visiem pieejami ilgstošu konsultāciju gadījumā pie psihologa, psihoterapeita, psihoterapijas speciālista vai pie psihiatra. Saprotu, ka VM un Nacionālajam veselības dienestam ir aptauja par speciālistu pakalpojumiem un par iespēju vismaz desmit konsultācijas nodrošināt no valsts līdzekļiem. Jo jāsaprot, ka garīgā veselība iet roku rokā ar valsts ekonomiku. Ja cilvēks ir emocionāli apmierināts un līdzsvarā ar sevi, tad viņa atdeve ir daudz lielāka un spēja tikt galā ar dažādām likstām ir labāka.
Vai arī turpmāk krīzes tālrunim būs valsts atbalsts?
Šogad krīzes tālrunim aprit 23 gadi. Sākumā finansējums nāca no dažādiem projektiem, pēc tam Rīgas pašvaldība atbalstīja un joprojām to dara. Es ticu – ja nebūtu mums valsts vai pašvaldības finansējuma, atrastos, kas mūs atbalstītu. Jo redzam, ka šis pakalpojums ir svarīgs. Jāuzsver, ka krīzes tālrunis ir brīvi pieejams, var zvanīt jebkurā laikā. Tas ir anonīms pakalpojums. Gribu teikt, ka tas ir pirmais pakāpiens ceļā uz savu mentālās veselības stiprināšanu. Jā, tas neatrisinās visas problēmas, bet ļaus izrauties no bedres, kuras malā esi. Un tālāk jau būs iespējas – iet pie ģimenes ārsta, psihologa vai cita speciālista pēc atbalsta. Protams, ne visiem šis pakalpojums derēs. Ir cilvēki, kam vajag klātienē redzēt otru, tad viņi var izrunāties.