Prioritātei jābūt enerģijas lietotāju, nevis ražotāju interesēm

Jūsu asociācija ir viena no tām organizācijām, kas pēdējā laikā īpaši ceļ trauksmi par rūpniecības konkurētspējas mazināšanos augsto elektroenerģijas cenu dēļ.

Problēma nav elektrības cenās, turklāt ne jau tikai OIK nosaka elektrības cenas. Tajā pašā laikā, ja paskatāmies elektroenerģijas kopējās izmaksas, Eiropā visaugstākās procentos no apgrozījuma apstrādes rūpniecībā tās ir Latvijā, lai gan pašas elektrības cena nemaz nav mums pati lielākā. Vērojot visu, kas patlaban notiek ap OIK, priecē vismaz tas, ka pirmo reizi valdības līmenī atzīts, ka tā ir bijusi politiska un ekonomiska kļūda. Taču, runājot par rūpniecības konkurētspēju kopumā, ir divi faktori, ko ražotāju pašizmaksā var ietekmēt valdība, – tie ir nodokļi un nodevas, kā arī  energoresursu izmaksas, jo enerģētikas nozarē "kontrolpaketes" turētājs tomēr ir valdība. Visas pārējās ražotāju izmaksas nosaka brīvais tirgus – izejvielas, algas, loģistika. Bet nodokļus un enerģijas izmaksas uzņēmējs nekādi nespēj ietekmēt. Ierasti šos abus faktorus salīdzinām ar kaimiņvalstīm – Lietuvu un Igauniju –, jo tie ir mūsu labākie draugi un lielākie konkurenti. Un jāatzīst – mēs neesam tajā labākajā situācijā. Mūsu kopējās izmaksas par enerģiju ir ievērojami lielākas – igauņiem tās ir aptuveni par 30% zemākas, līdzīgi arī lietuviešiem. Mums ir viegli šīs izmaksas salīdzināt, jo Latvijas uzņēmumiem ir arī filiāles kaimiņvalstīs, kur ražošanas process ir identisks, taču enerģijas izmaksas ir zemākas. Un šis nebūt nav pirmais gads, kad šo jautājumu esam aktualizējuši publiski. Pirmo reizi par to sākām skaļi runāt 2013. gadā.

Ko tieši aicināt mainīt?

Lai mēs sekmīgi varētu konkurēt tirgos un spētu piesaistīt ārvalstu investīcijas, elektrības izmaksas nedrīkst būt lielākas nekā vidēji Centrāleiropas un Ziemeļeiropas valstīs, kas ir mūsu galvenie tirgi, lai gan kopumā mūsu nozare eksportē ap 80% saražotā aptuveni uz 113 valstīm.

Valsts uzdevums būtu izstrādāt un ieviest tādu enerģētikas stratēģiju, kurā par prioritāti izvirzīta tautsaimniecības kopējā konkurētspēja un enerģijas patērētāju intereses, nevis elektrības ražotāju intereses.

Kāpēc dažu ražotāju izmaksas par enerģiju ir samazinājušās?

Tāpēc, ka – tā vienkārši sakot – OIK no lielajiem ražotājiem pārvēla uz pārējiem patērētājiem, to skaitā mazajiem uzņēmumiem, un lielie pēc izmaiņām vairs neprotestēja pret OIK. Parastais cilvēks jau īsti nav iedziļinājies šajos jautājumos – jā, ir dārgi jāmaksā, bet cik pārmaksājam, bez rūpīgas analīzes nemaz nevar apjaust. Runājot par energoresursu izmaksu ietekmi uz ražotāju konkurētspēju, to visspilgtāk parāda grafiks, kurā attēlota ražošanas vajadzībām iepirkto energoresursu – elektrības, gāzes un siltumenerģijas – izmaksu proporcija pret uzņēmuma apgrozījumu. Dzirdēti izteikumi, ka šī atšķirība ir tik ļoti liela tāpēc, ka Latvijas ražotājiem ir it kā zemāka produktivitāte. Tomēr, ja salīdzinām Latviju ar Lietuvu un Igauniju, gan klimatiskie apstākļi, gan arī ražošanas apjomi mums ir līdzīgi, taču enerģijas izmaksu proporcija apgrozījumā atšķiras vairāk nekā divas reizes. Un, ja mums grib iegalvot, ka mūsu ražotājiem ir mazs apgrozījums, slikta produktivitāte... Kaimiņiem šie rādītāji ir stipri līdzīgi.

Eurostat datus savos aprēķinos sākām izmantot, jo iepriekš mūsu sniegtos aprēķinus neuzskatīja par objektīviem. Sākotnēji, skatoties datus par 2015. gadu, paši bijām pārsteigti par tādu atšķirību, tāpēc drošības pēc izpētījām dažus iepriekšējos gadus – situācija ir gandrīz identiska. Lielas enerģijas izmaksas ir ļoti būtisks kavēklis kopējās tautsaimniecības attīstībai. Grafiks parāda situāciju tieši rūpniecības sektorā, bet šīs izmaksas ietekmē jebkuru jomu. Un kā tu šādos apstākļos konkurēsi? Tevi diemžēl piespiež konkurētspēju noturēt uz darbinieku algu rēķina, kaut arī apstrādes rūpniecībā tās gan ir vienas no lielākajām Latvijas tautsaimniecībā.

Negribu zīmēt drūmu ainu, tomēr jāsaka tieši: šādā veidā turpinot, nevaram īpaši cerēt, ka cilvēki neturpinās braukt projām, ka uzņēmumi nepārcels savas ražotnes uz citām valstīm.

Un vēl – šādos apstākļos nav iespējams arī piesaistīt investīcijas. Ja pat vācietis ironizē: "Nu ko tu stāsti, ka jums tik labi ir. Jums taču ir vislielākās elektrības izmaksas!" Pēdējo 3–4 gadu laikā Latvijā nav īstenots neviens liels investīciju projekts ražošanas jomā. Tajā pašā laikā Lietuvā šobrīd tiek realizēti pat vairāki desmitos miljonu eiro mērāmi projekti.

Nesen Latvijā viesojās potenciālie investori no Vācijas un Japānas, kuri apmeklēja vairākas valstis, un, jāsaka atklāti, nav jau daudz argumentu, lai viņus pārliecinātu, kādēļ viņiem būtu jābūvē savas ražotnes tieši Latvijā. Piemēram, ir tērauda rūdīšanas process, kas ir energoietilpīgs, – un tad, kad viņi paskatās mūsu enerģijas cenas, viņiem rodas diezgan liels arguments, kādēļ šeit neveidot savu ražotni.