Spriedums ATR lietā – visu vai neko

Vai tas, ka Satversmes tiesas sēde ar lietas dalībnieku uzklausīšanu ilgst četras garas darba dienas un ir vairāk nekā desmit pieaicināto personu, ir kaut kas īpašs vai ierasta prakse? Kas šoreiz ir citādi?

Tas, ka lieta tiek skatīta ilgi un ir daudz uzaicināto cilvēku, nav nekas ļoti neparasts. Satversmes tiesā ir bijušas lietas, kuras ilgst vairākas dienas un kurās ir plašs uzaicināto personu loks. Protams, šoreiz viss process norit nedaudz lēnāk kā citreiz. Pārsteidza tas, ka no uzklausāmajām personām ir maz atbalstošu viedokļu – visi pārsvarā ir skeptiski vai ļoti skeptiski. Pozitīvi viedokļi ir no valsts puses, nevis pieaicinātajām personām.

Ņemot vērā, ka publiskajā telpā varēja atrast daudz viedokļu par reformu, vai šāds uzaicināto personu loks veidots apzināti vai sanācis nejauši? 

Tiesa skatās, kādas personas bijušas iesaistītas līdzīgos jautājumos iepriekš. Uzaicina arī personas, kuras ir pazīstamas akadēmiskajās aprindās un kurām bieži tiek prasīts viedoklis. Tiesa iepriekš nezina, kāds būs personas viedoklis. Nav tā, ka tiesa speciāli atlasītu kādus noteiktus cilvēkus. Tas arī nemaz nav tiesas interesēs. Tiesai ir svarīgi publiskajā procesā piesaistīt plašu personu loku, lai iegūtu skaidrāku priekšstatu par situāciju. Tiesa nav ieinteresēta veidot vienpusēju situācijas atspoguļojumu. Tiesai nekad nav bijusi motivācija savākt pareizo viedokļu sarakstu. Šoreiz ir sanācis tā, ka viedokļi ir diezgan vienpusēji, un nedomāju, ka tiesa par to ir ļoti priecīga. Tiesnešiem tas nepalīdz – jo plašāks viedokļu spektrs, jo labāk ir spriedumu pieņemt. Taču tas nenozīmē, ka ir svarīgi, kurš pateiks vairāk par vai pret. Tiesa var lemt arī citādi, nekā pieaicinātās personas saka. 

Ja viedokļi ir vienos vārtos, cik lielu lomu spēlē uzaicināto personu izteiktie argumenti? Vai tiem ir noteicošā loma sprieduma izdarīšanā?

Tam, protams, ir zināma ietekme, ja tiesa redz, ka jomas speciālisti saskata trūkumus, kurus nevar atstāt bez ievērības. Parasti tiesa uz tiem atbildi dod spriedumā. Tas nozīmē – ja tiesa nonāktu pie secinājuma, ka likuma normas atbilst Satversmei, motivācijas pienākums būs garāks un uz šiem aspektiem jāsniedz atbildes. Gatavojot lietu tikai pēc dokumentiem, nevis publiskā procesā ar pieaicināto personu piedalīšanos, tiesnesis ir tādā kā vientulībā. Publiskais process ļauj saprast reālo ainu. Tas būtu tāpat, kā pacientam aiziet pie ārsta klātienē, nevis ārstēties pašam.

Vai tas, ka Saeimas pārstāvis zvērināts advokāts Lauris Liepa praktiski neuzdeva jautājumus ekspertiem, arī apliecina, ka neko labu par reformu, kas varētu noderēt reformas aizstāvībai, tie nevarētu pateikt?

Jā, protams. Jebkuras tiesas procesā jautājumu uzdod tad, ja nojaut atbildi vai zini, kā to izmantot. Ja redzi, ka tur ir mīnu lauks, nedrīksti palielināt mīnu skaitu. Tāpēc Liepas stratēģija bija pareiza. Saeimas pozīcijā interesanti bija tas, ka Saeima turas pie 2009. gada lietas, kurā ir zināms ietvars, kā Satversmes tiesa vērtēja administratīvi teritoriālās reformas procesu. Tomēr ir viena nianse – šajā reformā ir daudz citu apstākļu, nekā bija 2008.–2009. gada reformas laikā. Tā nav tā pati reforma. Atšķirībā no iepriekšējās reformas šoreiz lietā ir diskusijas par vairākiem procesuāliem jautājumiem, proti, vai bija pareizi izveidota Saeimas Administratīvi teritoriālās reformas komisija, vai par komisijas vadītāju varēja būt reformu virzošās ministrijas parlamentārais sekretārs, kas nozīmē, ka likumdevējs vērtējuma izdarīšanā nav pietiekami patstāvīgs. Tāpat neskaidrs paliek, kāpēc iepriekšējā likumā bija novadu veidošanas kritēriji, bet šajā nav. Vecā reforma daudzviet tika veidota pēc principa «no sākuma burkāns, tad pātaga», un novadi izveidojās brīvprātīgi, bet šoreiz ne vienmēr tā bija. Agrākajā reformā novadu, kurš bija pietiekami spēcīgs, nespieda apvienot ar kādu citu un novadu skaits nebija izšķirošais. Šajā reformā mērķis bija lielāki novadi mazākā skaitā. Iepriekšējā reformā diskusiju jautājums nebija par vietējās demokrātijas apdraudējumu. Šajā lietā nevar pieturēties pie iepriekšējās lietas secinājumiem, ka bija pietiekamas konsultācijas un ietekmes izvērtējums. Šoreiz strīdīgo jautājumu ir vairāk. 

Vai reformas vājais punkts varētu būt kritēriju nenoteikšana likumā, kam šajā tiesas procesā bija veltīta ļoti liela uzmanība?

Jā, tas ir vājais punkts. Taču, pat ja pieņemtu, ka kritēriji var nebūt likumā minēti (tie ir anotācijā vai prātā paturēti), tie bija jāievēro visos gadījumos vienādi. Tomēr zinām, ka atsevišķos gadījumos tā nebija. Likās, ka tiesai bija daudz jautājumu par iespējamiem procesuālajiem pārkāpumiem, bet tie ir jāskatās kontekstā ar faktiem – vai šie pārkāpumi ir noveduši pie citāda rezultāta. Ir gan arī viedoklis, ka faktiskā ietekme nav jāvērtē un galvenais ir, ka ir bijis būtisks pārkāpums. Jautājums, kā tiesa to svērs.

Vai pēc tiesnešu uzdotajiem jautājumiem varēja noprast, kādā virzienā tiesa domā?

Jautājumi visās lietās ir līdzīgi, un nekad nevar zināt, uz ko tie beigās aizvilks. Tiesa mēģināja saprast, kā citi eksperti vērtē jautājumus, uz kuriem norāda lietas pieteicēji. Šī jautājumu un atbilžu sesija bija kā zinātnisks seminārs, kurā tiesneši var ieraudzīt jaunas šķautnes. Ir bijušas lietas, kurās tiesnešu jautājumi ir tik tendenciozi, ka var noprast, ap ko lieta grozās, vai cilvēki pat sākuši raudāt, bet šis nebija tas gadījums.

Kuri bija vājie punkti pieteicēju pusē?

Pirmkārt, vai konsultācijas ar iedzīvotājiem ir viņu uzklausīšana vai saklausīšana un vai izdosies pierādīt, ka konsultāciju process ir būtiski ietekmējis reformas rezultātu. Ja tiesa arī nonāktu pie slēdziena, ka likums bijis defektīvs, pieņemu, ka tas nebūs viens faktors, bet apstākļu kopums, kas liks tā secināt. Aspekts, kas valsts pusē nebija pilnībā izvērsts, bet kas man likās svarīgs, un, ja es būtu Satversmes tiesa, es izvērtētu šīs reformas ietekmi uz vietējās demokrātijas principiem un kāds ir mūsu pašvaldību modelis, jo nevaram likt uzsvaru tikai uz ekonomiku. 

Kādi ir iespējamie scenāriji tagad? Vai tiesa varētu likt labot Satversmi, precizējot, ka Saeimas sēdes var noturēt arī internetā? 

Nē, domāju, ka Satversmes tiesa neapšaubīs e-Saeimas leģitimitāti. Iespējams, varētu tikt konstatēti trūkumi veidā, kā e-Saeima bija nostiprināta dokumentos, un tiesa varētu dot norādes šajā virzienā.

Vai būtu jāgroza Saeimas Kārtības rullis, lai nostiprinātu šīs platformas likumību?

Jā, iespējams, bet grūti pateikt, kā tieši. Skaidrs, ka korekcijas būtu nepieciešamas, taču noteikti neizraisīs Satversmes grozījumus.

Ko nozīmētu spriedums, ka ATR komisija ir izveidota pretēji proporcionalitātes principam? 

Atceroties Salaspils lietu, ko izskatīja Satversmes tiesa, principā tas nozīmē, ka likumprojekts nav izskatīts komisijā, un, ja tā, tad to nevarēja izskatīt Saeimas sēdē un tas nedrīkstēja stāties spēkā.

Tas nozīmē, ka reforma tiek atcelta?

Jā. Tiesai ir jāpasaka, ka procesuālo pārkāpumu dēļ likums nav labi izstrādāts no A līdz Z. Es ļoti šaubos, ka tiesa pateiks, ka likums ir labi izstrādāts, un sāks pašvaldības individuāli vērtēt, iedziļinoties katras pašvaldības gadījumā un taisot katrai savu spriedumu. Drīzāk liekas, ka ir iespējami divi varianti – viss ir atbilstoši vai tomēr nav atbilstoši pēc definīcijas. Pat tad, ja likums ir neatbilstošs, tiesa var secināt, ka pārkāpumi ir tādi, kas ir labojami. Nezinu, uz kura punkta klups šī reforma un vai šos klupšanas akmeņus var principiāli labot, visu likumu neizmetot miskastē. 

Tātad – visu vai neko?

Tas ir ticamākais scenārijs. Ja kādas pašvaldības gadījumā tiesa konstatēs ļoti specifiskus apstākļus, kas liktu izdarīt izņēmumu, tiesa varētu lemt par šo pašvaldību atsevišķi. Tas varētu būt Varakļānu gadījums, jo te neiebilst pret apvienošanos kā tādu, bet gan pret to, ka Varakļānus pievienoja Rēzeknes novadam, kas ir pretēji valdības un viņu pašu viedoklim. Šobrīd ir grūti pateikt, kādu ceļu Satversmes tiesa ies, taču vērtēt katru pašvaldību individuāli ir ļoti grūti. Es kā tiesnesis šādam variantam diez vai piekristu, jo tā būtu liela iejaukšanās likumdevēja rīcībā. 

Pašvaldību vēlēšanas ir jau izsludinātas, un kandidātu sarakstus var iesniegt no 17. marta. 

Spriedums viennozīmīgi būs līdz 17. martam, jo 10. februārī pēc tiesu debatēm noslēdzas lieta un spriedums jāizdara mēneša laikā. Tātad spriedums būs marta vidū, un CVK var grozīt savus lēmumus, ja tas ir nepieciešams. Pašvaldību vēlēšanas var izsludināt arī 118 pašvaldībās (Rīgā vēlēšanas nenotiks). Jāatceras, ka pagājušajā reformā pašvaldību vēlēšanas par trim mēnešiem atlika – no marta uz jūniju. Nevar izslēgt, ka arī šoreiz tās var tikt pārceltas, ja spriedums ir reformai liktenīgs. Taču atkārtošu – šaubos, ka spriedums būs selektīvs pa pašvaldībām. Arī no tiesas procesa to nevarēja just. Mans pieņēmums: būs – visu vai neko un, iespējams, savādāk lems par Varakļāniem, bet citus variantus šobrīd neparedzu.