Valdība ir demonstrējusi augstāko bezatbildības līmeni

Saeimā ir izveidota jauna parlamentārā izmeklēšanas komisija, kurai jūs bijāt viens no galvenajiem iniciatoriem. Šai komisijai ir definēts ļoti plašs darba lauks – "lai izmeklētu Latvijas kļūdaino rīcību Covid-19 pandēmijas pārvarēšanas procesā". Vai nebūtu bijis pareizāk to sašaurināt, piemēram, līdz skandalozajai vakcīnu (ne)iepirkšanai? 

Izmeklēšanas komisija ir nodibināta uz pusgadu – laika darbam būs diezgan. Lai savāktu tās izveidei nepieciešamos 34 Saeimas deputātu parakstus, ir jārēķinās, ka katram tur būs specifiski jautājumi, interešu loks. Saeimas opozīcija jau ir izdarījusi lielu darbu, apkopojot dažādus pētījumus, arī tos, ko žurnālisti ir veikuši, – vai tas skar masku iepirkumu, vai vakcīnu iepirkumu, vai epidemioloģisko ierobežojumu pamatotību. To sašaurināt nebūtu pareizi. Ir rūpīgi jāizskata visas lietas, par kurām sabiedrībā ir bijušas diskusijas. Tāpēc mēs nolēmām jautājumu skatīt visai plaši. Sabiedrība, piemēram, nav informēta par visu pandēmijas pasākumu ietekmi uz tautsaimniecību. Cik mums izmaksāja epidemioloģiskie ierobežojumi, kāda bija to jēga? Valdība nedrīkst pateikt – tas, ka mēs aizvērām ciet mazos veikalus, vienkārši tā notika –, jo šobrīd viss liecina, ka tas bija pilnīgi bezjēdzīgs solis. Ir svarīgi saprast, kā mēs līdz šiem lēmumiem nonācām, kādas ir bijušas to sekas, vai šie uzņēmēji ir bankrotējuši? Vai ir laikus un pietiekamā apjomā sniegti atbalsta pasākumi?  

Tad – pandēmijas ietekme uz veselības aprūpes sistēmu. Tas nav tikai Covid-19 vakcīnu jautājums. To, kādā veidā notika vakcīnu iepirkums, kāpēc ierēdņi rīkojās tieši tā, kā viņi rīkojās, protams, arī rūpīgi jāanalizē. Katru nedēļu mēs uzzinām par aizvien jauniem "brīnumiem" šajā procesā. Kāpēc ierēdņi valdības sēdē pauda izdomājumus par ārkārtīgiem sarežģījumiem ar Pfizer vakcīnu loģistiku utt.? Vai šo nostāju nav ietekmējis politiskais lobijs? Uz visiem šiem jautājumiem ir jāatrod atbildes. Bet papildus tam ir jāvērtē veselības aprūpes sistēma kopumā. Sabiedrībai ir jābūt skaidrībai par neatgriezeniskajām sekām, kas šajā neveiksmīgajā procesā ir nodarītas Latvijas ekonomikai un iedzīvotāju veselībai, to, cik lielā mērā valdības politika ir kaitējusi iedzīvotājiem. Un tā ir politika, kas diemžēl ir tikusi īstenota bez kapteiņa. Gada garumā valstī ir valdījusi vispārēja patvaļa. Tagad ir pienācis laiks to visu objektīvi izpētīt, izdarīt secinājumus un, pats galvenais, sniegt priekšlikumus, ko darīt, lai nekas tāds vairs neatkārtotos. 

Kas tad būs tie eksperti, ko jūs pieaicināsiet? Tajā pašā epidemioloģisko ierobežojumu jautājumā visi vadošie Latvijas epidemiologi dziedāja ar valdību vienu dziesmu.

Es noteikti uzstāšu, ka komisijas sēdēs ir jāpieaicina arī prokuratūras pārstāvis. Aicināsim dažādas profesionālās organizācijas deleģēt savus cilvēkus – pašvaldību, uzņēmēju pārstāvjus, Latvijas zinātniekus. Un skaidrs, ka ne tikai epidemiologus. Ir vesela virkne ekonomistu, kuru viedoklis ir stipri atšķīries no valdības un epidemiologu viedokļiem. Es pats darbojos ar šiem jautājumiem, zinu ekspertu, ar kuriem es pats ikdienā strādāju Latvijas Lielo pilsētu asociācijā (LLPA), viedokļus. Piemēram, viņiem bija skaidri zināms, ka Lieldienās lielajos vakcinācijas centros svilpos vējš, ja tiks saglabātas prioritārās grupas. Par to tika brīdinātas visas atbildīgās institūcijas. Mēs piedāvājām veidot brīvo rindu, izskatīt dažādus modeļus, kā paplašināt rindas. Kas notiek? Tajā dienā, kad visi saprot, ka mums bija taisnība, sākas prioritāro grupu paplašināšana. Atkal notiek haotiska rīcība, lai gan tas viss bija prognozējams vairākas nedēļas iepriekš. Tagad būšot brīvā rinda vakcinācijām ar AstraZeneca. Bet atkal – brīva prioritāro grupu ietvaros! Lai gan ir redzams, ka šī prioritāro grupu pieeja masu vakcinācijai ir nepareiza. Ir eksperti, kuri to saprot un saka, bet vienlaikus ir veselības ministrs, kurš saka nē, viņam esot cita pieeja!

Es labi redzu, kā pašvaldības organizē procesus un ar kādiem ekspertiem strādā, lai risinātu pandēmijas sekas. Un cik maz valsts viņos ieklausās. Tādēļ ir pamats piesaistīt daudz plašāku ekspertu loku ārpus tiem, kuri šobrīd konsultē valdību. Slimnīcu vadītāji pagājušajā vasarā lūdza savu pašvaldību vadītājiem – remontēsim slimnīcu nodaļas, laikus pārkārtosim tās Covid-19 pacientu uzņemšanai, gatavosimies nākamajam pandēmijas vilnim. Bet ministrija viņiem pasaka – nē, to nevajag, nav nekāda pamata tur investēt naudu! Tad pienāk rudens, un mēs esam pie sasistas siles. 

Vai no Veselības ministrijas nāca šīs atbildes – nē, nevajag?

Jā, protams! Vasarā netika akceptētas slimnīcu prasītās investīcijas. Ir reāli piemēri, kad pašvaldību vadītāji slimnīcu vadītājiem teica – gatavojamies otrajam vilnim! Visi saprata, ka būs otrais vilnis, tikai ne Veselības ministrija. Tāpat es gribētu paanalizēt epidemioloģisko ierobežojumu jautājumu. Šeit es atsaukšos uz Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta Ivara Kalviņa teikto, ka visi Latvijas epidemiologi tik ļoti fokusējās uz to, kā izolēt sabiedrību no Covid-19, ka pilnīgi aizmirsa, kā izolēt Covid-19 no sabiedrības. Piemēram, stāsts par tā saukto Lielbritānijas paveidu. Vienā dienā mēs ātri visu aiztaisījām ciet, no Lielbritānijas neviens vairs neielidos! Trīs dienas kaut kas haotiski tika komentēts, tad sekoja lēmums, ka atkal drīkst lidot no Lielbritānijas. Un valstī tiek ielaisti simtiem cilvēku, kuri varētu būt inficējušies ar šo paveidu. Vai tiešām šos cilvēkus nebija iespējams izmitināt tukšajās viesnīcās, neliekot viņiem pusi izdevumu segt no savas kabatas? 

Šiem valdības lēmumiem ir smagas sekas. Un kāpēc tas tā ir – tas viss būs jāvērtē. Arī to, kāpēc Latvija vēl šobrīd iet nopakaļ citām ES valstīm Covid-19 jautājumu risināšanā. Mēs visu laiku ejam nopakaļ, bet vienlaikus neizmantojam iespēju palūkoties, kā iet mūsu kaimiņiem. Spilgtākais piemērs – lielie vakcinācijas centri. Tiklīdz mēs LLPA saņēmām ziņu, ka tādi tiks veidoti, pirmais, ko mēs izdarījām, sazinājāmies ar Lietuvu, kur tie jau darbojas. Lietuvas pašvaldību pārstāvji tad mums izsmeļoši raksturoja, ar kādām problēmām varētu nākties saskarties. Kur ir loģika, kāpēc mēs visu laiku mēģinām izdomāt savu divriteni? 

Vai jums uz to ir atbilde? Loģika saka priekšā, ka šeit ir divi varianti. Vai nu būtiskas sistēmiskas problēmas, vai arī mazākais neprofesionalitāte no veselības sistēmas ierēdņu vai pēdējo divu veselības ministru puses. Kas šeit ir pie vainas – sistēma vai cilvēks?

Es domāju – gan viens, gan otrs! Jo tas, ko mans bijušais Saeimas kolēģis un aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, kā arī vadoši veselības aizsardzības speciālisti visu laiku man saka – civilās aizsardzības un krīzes vadības plāni, kā rīkoties šādās situācijās, Latvijā ir. Eksperti gadiem ir strādājuši pie rīcības modeļiem šādās situācijās. Taču visi šie plāni guļ atvilktnē, neviens tiem nepieskaras un mēģina radīt kaut ko jaunu. Valdība sastāv no piecām partijām, tās darbu visu laiku apēno politiskā greizsirdība, komandas trūkums, katram ministram gribas ar kaut ko izcelties. Trūkst vienotas izpratnes – ejam kopā un izcīnām uzvaru! Es visu laiku esmu aicinājis valdību – iesaistiet lēmumu pieņemšanā pašvaldības! Viņi ir gatavi to darīt. Taču vēl šodien pašvaldību vadītāji man stāstīja, ka viņi kā galvenie atbildīgie par civilo aizsardzību savās pašvaldībās vairāk uzzina no preses nekā no valdības institūcijām. Tas nav normāli, ka nav savstarpējās uzticības. Pašvaldības tika lūgtas līdz 1. aprīlim izveidot vakcinācijas centrus. Tās savu darba daļu izdarīja, neskatoties uz visu to, kas fonā nav izdarīts no valsts puses. Šķiet, ka dažiem Latvijā ir milzu vēlme pašiem visu atrisināt. Bet pandēmijas problēmas nevar atrisināt viens cilvēks vai viena institūcija.
Visas informatīvās kampaņas, kur ir milzīgs pārsātinājums ar propagandas rakstura materiāliem! Cilvēki jau sen to visu negrib ne redzēt, ne dzirdēt. Lielākā daļa Latvijas sabiedrības ir gatava vakcinēties. Kāpēc viņiem nemitīgi to bāzt degunā! Labāk būtu domājuši, kā organizēt vakcinēšanās procesu. Lai nav tā, ka seniors četras reizes dodas pie ģimenes ārsta, bet valsts pieļauto kļūdu dēļ viņa vakcīna vienkārši nav atvesta! Taču tā vietā mēs skatāmies, kā tiek tērēti simtiem tūkstošu uzbāzīgām pozitīvisma kampaņām sociālajos tīklos un televīzijā. 

Publiski jau šur tur ir parādījusies informācija par ciešu saistību starp Kustību Par!, no kuras nāk abi pēdējie veselības ministri, un sabiedrisko attiecību un reklāmas firmām, kas par nodokļu maksātāju naudu organizē šīs pozitīvisma kampaņas. Vai šīm kampaņām gluži vienkārši pamatā nav savtīgas biznesa intereses? 

Izmeklēšanas komisijai obligāti būs jāvērtē arī šis jautājums! Nav piedodama kaut kāda veida shēmošana uz pandēmijas rēķina. Cilvēkiem šādos brīžos ir jāstrādā pēc labākās sirdsapziņas. Ja bez apdomas tiek mesta nauda kampaņās, kam nav nekādas jēgas un efekta, tas raisa aizdomas par brutālu politisko lobismu un pandēmijas ēnā izsaimniekotu naudu. Nav robežu naudas apjomam, ko dažādās kampaņās var iztērēt PR un reklāmas kompānijas. Bet pastāv taču godaprāts! Es runāju ar ģimenes ārstiem, kuri ar asarām acīs stāsta, cik viņiem šobrīd ir smagi strādāt. Un tajā pašā laikā viņiem jānoskatās uz to, kā valdība rupji šķērdē naudu. 

Vai nav tīri simboliski, ka arī Vakcinācijas biroja vadībā tiek iecelta ilggadēja reklāmas nozares pārstāve, nevis, piemēram, kāds veselības vai loģistikas eksperts?

Par Vakcinācijas biroja darbu man ir savs viedoklis. Es sākumā to uztvēru kā tās komandas stiprināšanu, kas palīdzēs koordinēt vakcinācijas pasākumus. Bet, kad es ieraudzīju uz papīra, ar ko tik visu šis birojs nenodarbosies – loģistiku, komunikāciju, gandrīz vai pašu potēšanu –, es sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Es Saeimā teicu, ka mums vajag uzņemties atbildību un precīzi definēt biroja mērķus. Zināmā mērā tādēļ biroju vēlāk pievienoja Nacionālajam veselības dienestam. Protams, veselības jomā ir neskaitāmi ārsti, viedokļu līderi. Komunikācijas speciālistei kā Vakcinācijas biroja vadītājai nav nekādu izredžu izkonkurēt nevienu no viņiem. Ja šis birojs tomēr ir izveidots, tā komandai ir jādod ļoti konkrēti uzdevumi konkrētu problēmu risināšanai. Viena no tām lietām ir lielo vakcinācijas centru izveides koordinācija, un šajā jomā es viņu darbu vērtēju pozitīvi. Veselības sistēmā ir sen izveidota loģistikas sistēma, gar kuru Vakcinācijas birojam būtībā nav nekādas daļas. Cilvēki ar to ir gadu desmitiem nodarbojušies. Bet viņiem tiek pateikts – te būs Vakcinācijas birojs, kuram tiek uzdota loģistikas organizēšana! Tas rada jucekli visā sistēmā.
Protams, šajā situācijā arī premjeram vajadzēja pavērtēt, kas notiek viņa lauciņā. Ir kategoriski nepieļaujami, ka tāda institūcija kā tiešā premjera pakļautībā esošais Pārresoru koordinācijas centrs (PKC), kura pastāvēšanas būtība ir koordinēt starp institūcijām liela mēroga procesus, no vakcinācijas stāv milzu attālumā. Tos pašus cilvēkus vajadzēja norīkot šim darbam un PKC uz pandēmijas laiku pārsaukt par, teiksim, veselības nozares atbalsta centru. Esošie resursi netiek izmantoti, bet visu laiku kaut kas tiek izdomāts no jauna. Bet cēlonis tam ir politiķu vieglprātīga attieksme pret darbu un absolūta neizpratne par to, kā ir uzbūvēta valsts pārvaldes sistēma. Vesela virkne ministru pat nezina, kas notiek viņu ministrijās, nepārzina iekšējo procesu norises kārtību. Rezultāts ir ļoti vāja valdība. Tāpēc ierēdņi atļaujas kaut ko nedarīt, izmanīgāki cilvēki atļaujas virzīt dažādas savas "rebes". 

Kā jūs komentētu novembra beigu, decembra sākuma lēmumus par vakcīnu iepirkumu Veselības ministrijā, kas tika pieņemti kaut kādās neformālās darba grupās, ministrei Ilzei Viņķelei vispār nepiedaloties?

Domāju, cēlonis tam bija ministres bēgšana no atbildības, vienlaikus atzīstot, ka viņai nav nekādas izpratnes, kā vadīt procesus. Es vienmēr personīgi esmu iesaistījies svarīgu lēmumu pieņemšanā. Tas ir vienīgais veids, kā ir iespējams efektīvi vadīt procesus. Jo īpaši tik augstas jutības pasākumā kā Latvijas iedzīvotāju nodrošināšana ar vakcīnām pašam premjeram vajadzēja piedalīties darba grupās, nemaz nerunājot par veselības ministri. Katrai valdības sēdei šajā iepirkumu izvēļu periodā vajadzēja sākties ar analīzi, kāda ir situācija. Premjeram šajos jautājumos vajadzēja iedziļināties personīgi. Rodas iespaids, ka lielākais uztraukums valdībai brīdī, kad tā saprata, ka būs vakcīnas, bija par to, kad paši varēs vakcinēties, nevis par to, kā vakcinēt sabiedrību!

Jautājums – ko vairāk nekā pusgadu pandēmijas apstākļos darīja premjers un veselības ministre? Valdības vadītājs un nozares ministrs šādā situācijā atļaujas prasīt otrās kategorijas ierēdņiem – nu, kā tad jums iet ar tām vakcīnām? Premjeram pašam vajadzēja zvanīt vakcīnu kompāniju vadītājiem un prasīt – cik un kādas vakcīnas par kādu cenu tu man vari piegādāt! Tā ir augstākā līmeņa bezatbildība, ko ir demonstrējuši šie cilvēki!

Vai jūs ar šiem cilvēkiem domājat bijušo veselības ministri Ilzi Viņķeli un premjeru Krišjāni Kariņu?

Jā, viņus abus! Un savu daļu vainas jāuzņemas arī pārējiem valdības locekļiem. Arī viņu atbildības pakāpe ir jāvērtē. Pandēmijas sekas taču skar ikvienu jomu, sākot ar ārlietām un izglītību un beidzot ar ekonomiku un satiksmi. Un lēmumus pieņem valdība kopēji. Visu šo jomu attīstība tagad ir atkarīga tikai no viena jautājuma – cik ātri būs vakcinēta sabiedrība. Un, ja tu atļaujies šim jautājumam pieiet selfiju un paštīksmināšanās līmenī – re, kā mani savakcinēja... Un tad ministri nāk pēc atbalstiem savai nozarei. Bet, ja tu pats neesi ieinteresēts cīņā ar problēmas cēloni, bet nāc pēc 100 vai 250 miljonu eiro piešprices, piemēram, airBaltic. Tas liek uzdot jautājumu – ko tu vispār dari valdībā? 

Sociologs Arnis Kaktiņš intervijā Dienai izteicās, ka pēdējo 20 gadu laikā Latvijas politika ir tik tālu noplicināta, ka sastādīt augsti kvalificētu Ministru kabinetu vispār vairs nav iespējams. Vai jūs tam piekrītat?

Domāju, ka ir iespējams. Problēma, ka šajā valdībā katra partija diemžēl dara visu, lai to stutētu, neskatoties ne uz ko. Es pat teiktu, ka šobrīd valda politiskā korupcija šī vārda plašā nozīmē, proti, visas valdošās partijas caur savstarpējiem "dīliem", savu cilvēku salikšanu svarīgos amatos, ietekmes sfēru nodrošināšanu balsta cita citu. Pat Valsts prezidents akli seko paradigmai, ka nav jau citu iespēju, kā Kariņa valdība pašreizējā izskatā. Ir citas iespējas. Es domāju, ka pareizais solis uz pārmaiņām būtu caur ārkārtas Saeimas vēlēšanām. Iedzīvotājiem tādā veidā būtu brīnišķīga iespēja dot savu vērtējumu, kuri politiķi strādā un kuri nestrādā. Cilvēki taču redz, cik mazspējīga ir šī valdība. Ārkārtas vēlēšanas pie izteiktas sabiedrības neuzticības politiskajai varai ir pilnīgi normāls politiskais solis.