Pirmais, par klimata mērķiem. Deklarācijas projektā vārds “klimats” minēts 22 reizes. Tomēr par spīti tam lasītājam ar svarīgu jēdzienu piebildēm tiek radīts iespaids, ka “tas nav tik nopietni”, jo īstenot varēsim varbūt ne visus klimata mērķus un varēsim izvēlēties – kurus mērķus ieviest un ka vadīsimies no principa par “nacionālajām interesēm atbilstošu zaļās vienošanās ieviešanu”. Mērķi dažādos klimata politikas aspektos Eiropas Savienībā ir jau pieņemti un tie tiek paaugstināti, un Latvijas valdība tos paraksta.
Tomēr “klimats” tas nav vienkārši kāda no tautsaimniecības nozarēm vai svarīga dabas norise. Tā ir daļa no mūsdienu valdošās ideoloģijas, it īpaši tā sauktajā “progresīvajā” politiskajā flangā, kuram jaunajā koalīcijā būs diezgan daudz koķetētāju. Daļai no Rietumeiropas sabiedrības un politikas klimata mērķi ir svarīgāki par tautsaimniecības uzplaukumu. Cilvēki ir dažādi, katrs apmeklē savu baznīcu un seko saviem misionāriem. Pagājušajā rudenī Vācijas ekonomikas ministrs R.Hābeks teica, ka mēs, vācieši, esam gatavi ciest. To tagad labi var redzēt Vācijas ekonomikas procesos – ciešanas uzņem apgriezienus.
Daudzi klimata mērķi ES direktīvās jau ir pieņemti. Pagaidām globālās norises neļauj šaubīties - arī paaugstinātās saistības tiks akceptētas. Ar nepacietību gaidīsim, ka jaunā valdība mūsu “nacionālās intereses” spēs uzspiest Eiropas Savienības institūcijām un citām dalībvalstīm un zem jēdziena “nacionālās intereses” varēs savākt pietiekami daudz to biznesa sektoru piekrišanas parakstus, uz kuriem šīs intereses attieksies.
Otrais, teksts rada iespaidu, ka no visas plašās klimata politikas ieviesīsim to, kas “būs sociāli pārdomāts un izmaksu ziņā pieņemams”. Tas ir ambiciozs princips un jācer, ka to varēs kaut daļēji ieviest. Šis deklarācijā minētais princips it kā signalizē to, ka atradīsies daudz tādu atjaunojamo energoresursu un emisiju samazināšanas tehnoloģiju risinājumu, kas – bez subsīdijām – būs lētāki nekā šodienas. Šajā ziņā jāgaida precīzāki apsvērumi un šī principa pielietojums. Lētākais bieži varētu nozīmēt importēt gatavus risinājumus, kas tādējādi ne obligāti atbilstu “nacionālajām interesēm”. Šis princips varētu nozīmēt arī to, ka būtu jāaprēķina, cik eiro maksā tas, lai samazinātu emisijas par tonnu dažādos tehnoloģiskajos risinājumos. Izklausās pievilcīgi, bet tas nozīmēt tuvoties racionāli argumentētiem politiskiem lēmumiem un attālināties no pierastajiem “politiskajiem lēmumiem”, kuros roka ir ietrenēta.
Kopumā jāatzīst, ka deklarācijas autori visai uzstājīgi propagandē to, ka valdība varēs izvēlēties un “īstenot reālistiskus un sasniedzamus klimata mērķus”(p.103 un citi). Arī šis izklausās pievilcīgi, tomēr būtu jāiegūst pilna pārliecība par to, ka ES institūcijas pieļaus to, ka atsevišķas dalībvalstis sāks izvēlēties, ko no direktīvu ēdienkartes izvēlēties un ko nē.
Trešais, jautājums par to, kas ir bāzes scenārijs, runājot par pašpietiekamību un energoneatkarību. Atbilstoši laikmetam šie jēdzieni deklarācijā ir lietoti. Iespējams, ka šis (vēl) nav tas teksts, kur būtu jādod pavisam skaidra atbilde uz tik nopietnu jautājumu - kuri resursi būs šīs pašpietiekamības pamatā. Paredzot uzcelt divus trīs vēja parkus gigavata apjomā katru, šis jautājums parādās – vai pāriesim pamatā vairāk uz elektrību visā enerģētikā, izmantojot, piemēram, gāzi balansēšanai. Reformas un investīcijas enerģētikā ir ilglaicīgi procesi, jo drīzāk bizness iegūs skaidrību, jo labāk.
Ceturtais, deklarācijā visās nodaļās bieži minēts vārdi “atbalstīsim” (virs 100 reizēm) un “veicināsim” (66 reizes). Tas nebūtu nekas īpašs, ja vien aiz šiem vārdiem lielākoties nestāvētu nepieciešamās subsīdijas. Latvija līdz šim salīdzinoši daudz naudas izlietojusi “ne mērķētā enerģijas atbalstā”, kā to rāda EK aprēķini. Diez vai varēs ar tik pat plašu vērienu subsidēt visus arī turpmāk – būs jāizdara izvēle, kam dot naudu, tai skaitā biznesā. Vai uzņēmumiem, kuri šī brīža krīzē neaizies bojā un arī rīt ģenerēs nodokļus, vai eksporta uzņēmumiem, vai energoietilpīgiem, vai inovatīviem, vai tiem, kas visvairāk samazina emisijas. Izvēle ir plaša.
Sacensība ar subsīdijām ir sākusies – gan ASV, gan Vācija izpelnījušās kritiku no citām valstīm, jo var atļauties subsīdijas lielos apjomos, tādējādi nodrošinot priekšrocības saviem uzņēmumiem. Tā kā deklarācijas pēdējā versija tikai top, vēl nezinām, kam tieši tiks subsīdijas. Tomēr tas ir pats galvenais jautājums.
Līdz šim Latvijas dažādos uzņēmējdarbības sektoros un citās sabiedrības grupās bieži varēja dzirdēt viedokli vai cerību, ka varbūt zaļā kursa uzdevumus varēs nepildīt un varbūt ka Eiropa sapratīs Latvijas unikālo situāciju (ar vienu vai otru problēmu) un būs pielaidīga – vajag tikai tā labi paskaidrot. Deklarācijā šis sentiments apzināti vai nē, bet ir ietverts. Tam varētu būt divi izskaidrojumi – viens, ka Latvija mēģinās radoši izmantot “statistikas” un “objektīvo aprēķinu” dotās plašās iespējas, bet uzreiz jāpārbauda, vai tam pietiks prasmes. Otrs - tas var būt pamatoti tajā gadījumā, ja deklarācijas autori ir saņēmuši apzīmogotu izziņu no bankām un no Latvijas ražotāju klientiem ES valstīs par to, ka Latvijas uzņēmumi saņems kredītus un spēs pārdot savas preces citur ES valstīs arī bez jebkādiem apliecinājumiem par savu “ilgtspēju”, par emisiju samazināšanu. Kā arī izziņu no Eiropas Komisijas par to, ka jaunās direktīvas par “ilgtspējas” informācijas publiskošanu un citiem saistītiem aspektiem nekādi neattieksies uz Latvijas biznesu. Pagaidām – līdz kamēr klimata politika netiks kaut kā globāli modificēta – nekas par to neliecina.
Galvenokārt, tā ir paša biznesa atbildība ieviest ilgtspējas principus savā uzņēmumā. Tomēr arī valsts pārvaldes aktīva un ātra viennozīmīga rīcība ir nepieciešama plašajā klimata politikā – arī tā ir priekšnosacījums, lai vietējais bizness saglabātu konkurētspēju.