Lielos vilcienos valsts budžets ir par to, kādu labumu iegūs sabiedrība, pirmkārt, vēlētāji. Ļoti ciniski visos laikos valsts budžeta veidošana (vismaz Latvijā noteikti) ir bijusi cīņa par skolotāju, medicīnas darbinieku un policistu algām. Respektīvi, cīņa par no valsts budžeta tieši atkarīgo strādājošo, kas veido tomēr salīdzinoši lielu elektorātu labvēlību attiecībā pret koalīciju.
Tas nozīmē arī citu būtisku lietu: prioritāte ir nevis pati nozare, bet par prioritāti vispirms kļūst tajā strādājošo labvēlība pret valdības īstenoto politiku. Tādējādi algas skolotājiem, policistiem vai ārstiem vienmēr būs prioritāte, nevis finansējuma palielināšana kompensējamajiem medikamentiem, skolu un valsts policijas struktūru tīkla pārkārtošana jeb optimizēšana vai skolu mācību satura digitalizēšana. Es izvēlējos kā uzskatāmus piemērus šīs trīs grupas, lai gan to skaitu, protams, var papildināt, piemēram, ar lauksaimniekiem, kuru saimnieciskā darbība un labvēlība pret valdību ļoti var būt atkarīga no valsts politikas.
Pamatproblēma ir cita: noturīgu, jeb mūsdienīgi sakot, ilgtspējīgu, izglītības, veselības aprūpes un valsts drošības sistēmu var veidot un uzturēt tad, ja ir samērīgi līdzsvarotas 3 galvenās to veidojošās sastāvdaļas: strādājošie un viņu atalgojums, izmantojamā infrastruktūra un tās stāvoklis (ārstniecības, skolu, valsts policijas tīkls valstī) un to rīcībā esošie instrumenti jeb rīki – gan medikamenti, iekārtas, mācību līdzekļi, transports utt.
Valsts budžets ir kompromiss. Kompromiss par ļoti daudz ko: par partiju un atsevišķu partijas pārstāvju interesēm (arī likumīgām un taisnām), par nepieciešamību veikt pārmaiņas un optimizēt un esošā status quo saglabāšanu (jo pēc inerces liela daļa vienmēr labāk samierinās ar esošo nekā ir gatava pārmaiņām), par nepieciešamību vairāk veltīt līdzekļus iekārtām, rīkiem un līdzekļiem, nevis atalgojumam. Visbiežāk tas noved pie diskusijas par nepieciešamību paaugstināt nodokļus un nodevas, kas var rezultēties arī šo konkrēto nodokļu ieņēmumu kritumā vai upurējot kādas loģiskas un pašsaprotamas lietas.
Tāpēc mans stāsts ir tieši par to, ka valsts budžets vislabāk atklāj un demonstrē Saeimā pārstāvēto partiju, frakciju un deputātu patiesās intereses, mērķus, reālos darbības principus un paņēmienus, kādus šī procesa dalībnieki izmanto budžeta veidošanas procesā. Īsi sakot: budžets bieži atklāj politikas dalībnieku patiesās sejas.
Valsts budžets arī ir īstais brīdis, lai runātu par interešu pārstāvniecību jeb lobēšanu. Gribu teikt, ka latviešu valodā pareizāk būtu lietot terminu "interešu pārstāvniecība", kas ir precīzāks un korektāks un kuram nav negatīva sociālā uzslāņojuma. Tādējādi lobēšana jeb interešu pārstāvniecība ir jebkuras normāla demokrātiska lēmumu pieņemšanas procesa sastāvdaļa. Vispirms jāsaka, ka pēc būtības lobija organizācijas jeb lobisti ir gan Sabiedrība par atklātību Delna, gan Latvijas Ārstu biedrība, gan Latvijas Pašvaldību savienība utt. Šādām nevalstiskajām organizācijām Latvijā ir dotas visplašākās iespējas piedalīties gan likumu, gan lēmumu pieņemšanas procesā. Otra lieta ir profesionāli lobiji, tas ir algots darbs vai pakalpojums, ko veic personas vai uzņēmumi. Turklāt esmu sastapusies ar gadījumiem, kad pat nevalstiskās organizācijas, tai skaitā līdzīgas augstāk minētajām, piesaista arī profesionālus lobistus. Valsts budžets ļoti labi atklāj šo lobiju darbību. Jo runa taču ir par naudu.
Kā "ne-koalīcijai" piederoša Saeimas deputāte šobrīd varu daudz labāk un neitrālāk pamanīt un saprast, kas un kā un arī kāpēc notiek. Tāpēc izstāstīšu par gadījumu, kas lika mani vērsties pie KNAB ar iesniegumu.
Īsais stāsts ir tāds, ka pirms neilga laika, šī gada rudenī, ārvalstu uzņēmums Japan Tobacco International (pārstāvniecība reģistrēta Igaunijā) ar vietējo interešu pārstāvju starpniecību iepazīstināja vairākus Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas deputātus ar saviem priekšlikumiem par nepieciešamību paaugstināt akcīzes nodokli karsējamajai tabakai (par 190% tuvāko 3 gadu laikā), kas valsts budžetam varētu dot papildus ienākumus. Līdzīgu iniciatīvu par akcīzes nodokļa paaugstināšanu visiem tabakas produktiem, tai skaitā, karsējamajai tabakai, virzīja arī pati Finanšu ministrija, piedāvājot konkrētajam produktam noteikt likmi, kas būtu samērīga ar pārējām Baltijas valstīm. Pēc brīža identiski priekšlikumi, kādi izteikti Japan Tobacco International prezentācijā, sekoja no Saeimas deputātiem, pārsvarā no JKP un NA deputātiem, kuri tos iesniedza tā saucamajā Valsts budžeta likumu paketē, paredzot šos līdzekļus onkoloģijai. Īpaši interesanti ir tas, ka viena no priekšlikuma iesniedzējām, deputāte Indriksone, publiski atzina (TV raidījumā Nekā Personīga), ka ir šos priekšlikumus iesniegusi pēc ministru prezidenta padomnieka demogrāfijas jautājumos Imanta Parādnieka priekšlikuma.
Šajā vietā jāatsauc atmiņā Parādnieka iepriekšējās likumdošanas iniciatīvas akcizēto preču jomā, kas ir arī izcils paraugs, kā var manipulēt ar valsts budžeta veidošanu un skaitļiem. Savulaik, 2017./2018.gadā Parādnieks rosināja un panāca akcīzes celšanu cigarillām – plānotos papildus ieņēmumus atvēlot demogrāfijas jautājumu risināšanai. Jāpiebilst, esošā kārtība noteic, ka, ja kaut kam pieprasa papildus finansējumu, tad attiecīgi ir jānorāda avots – formāli un matemātiski. Pretēji formālajiem aprēķiniem, Saeimas pieņemtie grozījumi reāli radīja būtiskus "mīnusus" ieņēmumu sadaļā, tai pat laikā finansējumus Parādnieka kurētājiem demogrāfijas jautājumiem palika.
Manā ieskatā Parādnieks darbojas kā konkrēta uzņēmuma pārstāvis, cenšoties panākt izdevīgu nodokļu regulējumu konkrētam uzņēmumam, precīzāk, neizdevīgu konkurentiem un valsts budžetam. Taču vēl ļaunāk ir kas cits: domāju, ka rūpes par onkoloģijas pacientiem no šo priekšlikumu iesniedzējiem paliks tikai par tukšu lozungu, dzirdot finanšu ministra publiskus izteikumus, ka visticamāk onkoloģija nekādu papildus finansējumu nesaņems. Publiski manipulēt ar lozungiem par cilvēku veselību, cenšoties panākt kādam ļoti labvēlīgu, bet citiem iznīcinošu nodokļu regulējumu, manuprāt, ir… te atstāšu vietu katram izvēlēties tādu apzīmējumu, kas pietiekoši skaidri un spēcīgi raksturo šādu rīcību. Un runa nav tikai par cigarešu ražotāju uzņēmumu interešu lobiju, bet arī par zāļu ražotāju pārstāvību, kuri ir saskatījuši papildus iespējas valsts budžeta finansējuma veidā.
Turpinot šo stāstu, vēl ir zīmīgs fakts, ka JKP frakcijas deputāti uzturēja savus priekšlikumus grozījumiem likumos, kas paredzēja izlozēm un azartspēlēm ļoti neizdevīgus noteikumus, bet rezultātā Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija tos noraidīja. Jo esot bijusi panākta vienošanās valdību veidojošo partiju sadarbības padomē – proti, Jaunā Vienotība, Attīstībai/Par! atbalstīs JKP un NA virzītos grozījumus par akcīzes paaugstināšanu, bet nodrošinot jaunu ierobežojumu nepieņemšanu azartspēlēm. Ja tā tiešām ir, un man nav informācijas, ka varētu būt bijis citādāk, tad Latvijas politikā nekas nav manījies. Par spīti KNAB, Delnas un citu organizāciju darbībai.
Nobeigumā par ko vēl būtiskāku. Sakārtota un efektīva veselības aprūpe vispirms ir nepieciešama valsts ekonomikai – produktivitātes paaugstināšanai un vietējā darbaspēka pieejamībai. Importēt darbaspēku, par ko runā jau sen, ir vienkārši – jo tas neprasa komplicētu interešu saskaņošanu un nesastaps organizētu un motivētu sabiedrības pretdarbību. Panākt patiešām kvalitatīvus uzlabojumus veselības aprūpē – tas ir daudz, daudz grūtāk. Piedodiet, bet es joprojām redzu, ka Latvijas veselības aprūpes sistēma ir tā pati vecā LPSR/PSRS sistēma, kurai ir likts viens ielāps pēc otra, krustu šķērsu. Bet reālas fundamentālas strukturālas pārmaiņas šī sistēma piedzīvojusi nav.
Ja runa ir par nākošā gada budžetu un nepieciešamo (papildus) finansējumu veselības aprūpei, tad, redzot valdošās koalīcijas partiju un to pārstāvju darbību, vairāki Saeimas deputāti iesniedza priekšlikumus, kas no vienas puses pārspēj pašas Finanšu ministrijas piedāvājumu, bet no otras – dod vienmērīgu, sabalansētu un reāli izpildāmu akcīzes nodokļa palielinājumu, kas dotu kaut nedaudz papildu līdzekļus.