Kā šādi jautājumi tiek risināti Zviedrijā? Kāds ir atbildības līmenis visiem iesaistītajiem?
Ja kaut kas tamlīdzīgs būtu noticis Zviedrijā, nozares ministrijas atbildīgajiem vadītājiem būtu jāiet prom no darba, viņus visus vienkārši atlaistu. Neredzu, kā viņi varētu savādāk iziet no šādas situācijas. Ja pieņemam, ka kāds darbinieks informāciju par situāciju Ainažos nav nodevis augstākajai vadībai, tad jāveic izmeklēšana – kāpēc? Bet vienlaicīgi skaidrs – ja ministrs par to neko nezināja, tā ir nopietna problēma un viņam jānoskaidro iemesli, kā tas varēja notikt. Zviedrijā šādos gadījumos situācijas izmeklēšanai veido speciālu darba grupu, kurā iekļauj ar konkrēto jomu tieši nesaistītus cilvēkus. Šī darba grupa gan rūpīgi analizē konkrēto situāciju, gan arī meklē cēloņus, kas radījuši sekas, – ar mērķi, lai nepieļautu šādu kļūdu atkārtošanos.
Kā būs šiem bērniem, kas bijuši Ainažos – jūs domājat, ka tad, kad viņi būs pieauguši un sajutīs kādu saasinājumu, viņi vēlēsies doties pie psihiatra, atceroties, ka bērnībā bijuši fiksēti pie gultas un saņēmuši šprici tikai tāpēc, ka nav klausījuši kādu medmāsu? Ir jārada pavisam pretējas emocijas – viņiem ir jājūt, ka krīzes brīdī var droši iet pie psihiatra, ka viņus uzklausīs, palīdzēs. Ja Zviedrijā kāds psihiatrijas pacients tiktu piefiksēts pie gultas vairāk nekā četras stundas bez sertificēta ārsta atļaujas, tiktu ierosināta krimināllieta. Uzskatu, ka Latvijai jau sen vajadzēja daudz nopietnāk un atbildīgāk pievērsties bērnu psihiatrijas jomai, kas neizzudīs no dienaskārtības arī tad, kad valstī pieaugs labklājības līmenis.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena ceturtdienas, 8. februāra, numurā! Ja ir vēlme laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
ja
ee
Emma