Kas jūs ir atvedis uz Latviju, kādi ir jūsu plāni šeit?
Esmu šeit atbraukusi, lai piedalītos starptautiskā konferencē Reinventing Media Business (Jaunizgudrojot mediju biznesu), ko rīko Stokholmas ekonomikas skola Rīgā [Rīgas Ekonomikas augstskola]. Es jau pasen šad tad braucu uz šejieni, mācos. Un šoreiz, jāatzīst, arī mēģinu nedaudz atslēgties, cik nu iespējams, no tā, kas notiek Ukrainā. Paklausīties kolēģus, saprast, kas mediju jomā notiek citās valstīs.
Kā tagad, kara laikā, strādā mediji Ukrainā? Kas ir mainījies jūsu darbā?
Darba ir kļuvis daudz vairāk. Jau vairākus mēnešus mēs dzīvojam īpašā režīmā. Mums, Ukrainas mediju darbiniekiem, tas sākās ātrāk nekā pārējiem iedzīvotājiem, jo informatīvajā laukā karš sākās jau decembra beigās, bet janvārī un februārī tas kļuva ārkārtīgi intensīvs. Bija daudzi paziņojumi par gaidāmo karadarbību, tāpēc jau kopš janvāra sākuma man nav bijušas brīvdienas. Darbs faktiski ieņēma 24/7 formātu.
Ko mēs tīri praktiski izjutām – tā pirmkārt bija daļēja pārcelšanās. Protams, mūsu korespondenti palika Kijevā, bet tā darbinieku daļa, kas nodrošina portāla darbību, bija spiesta pārcelties uz Ļvivu. Jo bumbu patvertnēs, kā es pati pārliecinājos, nav iespējams strādāt, tur nav interneta un dažkārt pat mobilo sakaru. Turklāt mani personīgi brīdināja, ka es varu būt bēdīgi slavenajos patriotisko personu sarakstos. Ja, nedod dievs, krievi ienāktu Kijivā, viņiem bija plāns visu sabiedriski aktīvo cilvēku sagūstīšanai.
Saprotams, būtisks izaicinājums mūsu darbā ir drošība. Šķiet, no upuru žurnālistu viedokļa šis ir asiņainākais karš pēdējās desmitgadēs. Ja līdz šim konfliktos gāja bojā viens, divi žurnālisti, tā tika uzskatīta par anomāliju. Šajā karā ir gājuši bojā jau 23 žurnālisti, septiņi no viņiem gāja bojā, pildot savus profesionālos pienākumus. Daudzi gāja bojā tieši Kijivas apgabalā, piemēram, manu draugu Brentu Reno, kurš ieradās Ukrainā, lai uzņemtu dokumentālo filmu par mūsu bēgļiem, krievu armijnieki nošāva Irpiņā. Tādu gadījumu ir daudz.
Nesen mēs ar kolēģiem apspriedām, ka pirmais žurnālista uzdevums Ukrainā šobrīd ir vienkārši izdzīvot, palikt neskartam, lai varētu turpināt savu darbu. Jo, ja tu dodies uz karstajiem punktiem, kādu Ukrainā ir ļoti daudz, vai pat vienkārši brauc uz kādiem rajoniem, pret kuriem tajā brīdī tiek vērsta artilērijas apšaude, tu ātri vari kļūt par cietušo. Par Doņeckas un Luhanskas apgabaliem es pat nerunāju.
Pagājušajā nedēļā es apmeklēju ASV un pilnībā piekrītu tēzei, ko es dzirdēju no dažiem ASV senatoriem, kongresmeņiem, ka šis karš ir bezprecedenta, kaut ko tādu nav redzējuši kara reportieri, kuri savulaik strādāja Kosovā, Irākā vai Afganistānā. Viņi atzīst, ka šis karš ir īpaši briesmīgs, brutāls un vismaz XXI gadsimtā tāds noteikti nav bijis. Domāju, ka pat kopš Otrā pasaules kara nekas tāds nav bijis. To apstiprina arī militārpersonas un militārie analītiķi.
Tātad krievu armija nerespektē žurnālistu neaizskaramību. Vai viņi apzināti šauj pa žurnālistiem?
Mēs esam redzējuši, ka šauj! Filmēšanas grupa, kurā bija Brents, tika apšaudīta apzināti, viņi nejauši nenokļuva apšaudē. Viņi šauj gan pa mierīgajiem iedzīvotājiem, gan žurnālistiem, neskatoties uz to, ka abus aizsargā Ženēvas Cilvēktiesību konvencija un starptautiskie kara vešanas likumi.
Mūs laikraksta pozīcija ir, ka šis ir melns/balts nostājas ieņemšanas laiks. Taču starp mūsu kolēģiem žurnālistiem Latvijā diezgan daudzi ir ļoti liberāli noskaņoti. Viņi domā – lai nezaudētu profesionālo standartus, vajag dot tribīni un atspoguļot arī pretējās puses viedokli. Kā jūs to vērtējat?
Žurnālistika nav standarti. Žurnālistika ir domāta tam, lai aizsargātu vērtības, lai stāstītu patiesību. Un, kad otra puse atklāti melo, sagroza, pārspīlē informāciju, piemēram, melo, ka Bučā notikušais tika safabricēts, – kā gan mēs varam dot vietu šādam "viedoklim"! Mēs, protams, varam, bet mēs taču esam redzējuši visas liecības. Bučā, piemēram, tika nogalināts mana līdzstrādnieka tēvs, kurš bija neapbruņots civiliedzīvotājs, kura mājas pagalmā ienāca krievu karavīri un viņu vienkārši nošāva. Un pēc tam es klausos Dmitriju Peskovu [Kremļa preses sekretāru], kurš stāsta, ka viss Bučā bija Rietumu inscenējums.
Es domāju, ka balts ir jāsauc par baltu un melns par melnu. Man ir vienkārša atbilde uz jūsu jautājumu. Mēs varbūt kādreiz atspoguļojam arī Kremļa viedokli, bet tādā gadījumā to noteikti papildinām ar mūsu komentāru.
Latvijā diemžēl ir daudz prokrieviski noskaņotu iedzīvotāju un pilsoņu...
Es saprotu. Mums arī bija daudz prokrievisku pilsoņu, kuri tagad cieš, kurus apšauj krievu karavīri, kurus saņem gūstā, deportē, kuri atrodas filtrācijas nometnēs. Es ceru, ka karš Ukrainā beidzot pamodinās cilvēkus, parādīs, kas ir kas un kā lietas notiek patiesībā. No Krievijas iebrukuma Ukrainā šobrīd visvairāk cieš tieši mūsu krievvalodīgie reģioni un to iedzīvotāji. Man ir grūti par to runāt, jo pati esmu no Krimas un diemžēl krievu valoda man ir dzimtā. Tā ir salikušies apstākļi – es esmu Krimas tatāriete, bet krievu ir mana dzimtā valoda. Un es atzīšos – man tagad ir kauns!
Latvijas sabiedrībā šobrīd ir plaša diskusija par to, ko iesākt ar padomju laika pieminekļiem. Valdība ir apņēmusies nojaukt lielu padomju armijas pieminekli Pārdaugavā, kur katru gadu 9. maijā pulcējas prokremliskā publika. Kā jūs Ukrainā šobrīd izturaties pret šāda veida padomju mantojumu?
Šis padomju mantojums ir daļa no Krievijas koloniālās politikas. Mūsu sabiedrībā jau ir konsenss par to, ka padomju pieminekļi ir jānoņem, tiem nav vietas mūsu pilsētās. Jo mēs redzam, ka tā koloniālā politika, ar ko Krievija nodarbojās padomju laikā, tagad tiek turpināta. Un ir jāsaprot, ka piemineklis padomju karavīram, kas stāv Rīgā, citā Latvijas pilsētā vai Ukrainā, ir kā zīme, pozitīvs apstiprinājums tam, kas notika kādreiz un kas šodien notiek Ukrainā. Jā, mēs izrādām cieņu kara upuriem – jūs droši vien zināt, ka Otrā pasaules karā Ukraina cieta visvairāk –, bet mēs godināsim viņu piemiņu citādi. Mēs viņus pieminēsim ar dziļām sērām, bet ne ar to "uzvaras neprātu" [pobedobesije], ne ar tiem lozungiem, ka "Mēs varam atkārtot!" utt. Jo pareizais lozungs, kas apraksta Otrā pasaules kara būtību, ir "Vairs nekad!" [Never again!].
Viņi diemžēl spēja atkārtot...
Viņi šajā mirklī to dara...
Jā, viņi to atkārto ar to visu, ko viņi šobrīd dara ar Ukrainu. Un, pēc manām domām, ja Latvijas sabiedrība turpinās to tolerēt, tas var novest pie tā, ka pēc Ukrainas, ja karš beigsies mums nelabvēlīgi, viņi nonāks arī pie jums. Mēs taču dzirdam propagandistus, kuri aicina ieņemt Poliju, Baltijas valstis. Es ceru, ka arī visa Latvijas sabiedrība to sapratīs, pamodīsies. Ilgu laiku šīs nesaskaņas bija arī pie mums, Ukrainas sabiedrību mēģināja šķelt, apgalvojot, ka pie mums it kā tiekot aizskartas krievvalodīgo tiesības. Lūk, es esmu krievvalodīgā un varu apgalvot, ka neviens nekad nav pārkāpis manas tiesības! Tieši otrādi – man skolā Krimā dzina iekšā, ka ukraiņu valoda nesot nekāda valoda, tas esot krievu valodas dialekts! Taču, kad es paaugos, es sapratu, ka tā ir daļa no Krievijas naratīva, daļa no propagandas stratēģijas, kas strādāja pat pamatskolu skolotāju līmenī. Es iemācījos kritisko domāšanu, redzēju, cik dažādi Krievijas un Rietumu mediji atspoguļo notikušo, piemēram, Tuzlā (Bosnija; Tuzlā 1995. gada 25. maijā serbi apšāva bērnu un jauniešu svētku dalībniekus, red.). Es ieraudzīju, ka krievu propagandai ir neprātīgi sistēmisks raksturs, tā ir sistēmas atslēgas elements, pamats tam, ko Krievija dara gan Ukrainā, gan citās valstīs. Turklāt ne tikai postpadomju telpā, bet arī Rietumeiropā un Amerikā. Es ļoti ceru, ka kritiskā domāšana arī jūsu tautai iemācīs atpazīt, kad Krievija mēģina uzspiest jums savu dienas kārtību.
Karš ir milzīga traģēdija, mēs to labi redzam tagad, kad katru dienu apglabājam savus bērnus. Un, kad es atceros tās militārās parādes, uz kurām mēs bērnībā gājām 9. maijā, man nav vairs vēlēšanās redzēt tos maršus un plakātus! Protams, uzvara ir svarīga, mēs atzīmēsim mūsu uzvaru, kad šis karš beigsies, bet mēs nekad to nepadarīsim par daļu no mūsu valsts politikas, ar ko noniecināt citas tautas.