Kāpēc komunistu režīms šāva cilvēkus? Nu tāpēc, lai visādi atpakaļrāpuļi nestājas ceļā uz gaišo komunistisko nākotni, jo, kamēr viņi tur stāv, gaišo nākotni nav iespējams sasniegt. Cēla mērķa vārdā tātad šāva. Turklāt ne tikai nomaļās vietās, kā Baltezerā, bet arī pašā Rīgas centrā.
Turpinot debates par latvietībai būtiskām tēmām, 1995. gada 12. augustā SestDiena meklēja atbildes uz jautājumu: vai nacionālās identitātes meklējumi ir tautas mazvērtības kompleksa izpausme? Atbildētāji bija filozofe Skaidrīte Lasmane, muzikoloģe, tolaik LR vēstniecības Maskavā kultūras atašejs Ingrīda Zemzare, dzejniece Māra Zālīte, mākslas kritiķe Helēna Demakova un LR vēstnieks Austrijā un Šveicē Egils Levits.
Padomju okupācijas pēcstaļiniskajā periodā latvietis dzimtenē varēja vilkt dzīvību tīri mierīgi, atskaitot vienu – dienestu armijā. Tas gan attiecās tikai uz vīriešiem, toties perspektīvas bija stipri dažādas, sākot ar vienkārši zaudētiem gadiem un beidzot ar sabeigtu fizisko vai psihisko veselību vai, it sevišķi kopš 1979. gada padomju invāzijas Afganistānā, pat ar atgriešanos cinka zārkā. Tad nu izvairīšanās no armijas kļuva par īpašu mākslas žanru (ja neticat, varat pajautāt, piemēram, Alvim Hermanim). Gluži loģiski atmodas laikā viena no protesta tēmām bija protests pret dienestu okupētājvalsts armijā.
Tā kā šovasar olimpiskie prieki izpaliek, atliek vien atskatīties uz pagātnes slavas mirkļiem. (Varbūt labi vien ir, ka spēles atliktas, jo latviešiem nekādu dižu cerību tajās šoreiz nebija, bet pandēmijas laikā, iespējams, ka ar koronavīrusu tiksim galā labāk nekā konkurenti un pēc tam viņiem sporta laukumos parādīsim.) Atskatīsimies uz spēlēm pirms 28 gadiem, kurās baltieši izcīnīja savu pirmo medaļu pēc neatkarības atjaunošanas, – Barselonas olimpiādi 1992. gadā.
Pirms 25 gadiem, 1995. gada maijā, tika parādīta un tovasar lielas skatītāju diskusijas izraisīja Zigurda Vidiņa dokumentālā filma Kurzemes zvans. Filmā runā Kurzemes notikumu līdzdalībnieki Otrā pasaules kara beigās, izmantoti arī kinooperatora Andra Slapiņa (1949–1991) filmētie materiāli viņa nepabeigtajai filmai par Kurzemi Baltijas sāga. 1995. gada 8. jūlija SestDienā par filmu rakstīja un Zigurdu Vidiņu iztaujāja Vita Pētersone. Vidiņš viņai atklāja, ka uzskatījis par savu pienākumu pabeigt Andra filmu. Saruna skāra arī "čekas maisu" tēmu.
Tālajos padomju okupācijas gados trimdas latvietis, jo īpaši no to dzimtenes tautiešu puses, kuriem šādu radu ārzemēs nebija, tika uzlūkots ja ne kā pārcilvēks, tad vismaz kā laimes krekliņā dzimis – galu galā viņam taču savā trimdā bija pieejami visi tie labumi, kurus latvietis ar padomju pasi un rubļiem kabatā Rīgā Vaļņu ielas valūtas veikalā i apskatīt nedabūja, jo logi bija aizkrāsoti. Arī runāt par brīvu Latviju viņš drīkstēja ne tikai virtuvē uzticamu draugu lokā, bet pat demonstrācijā uz ielas pie padomju vēstniecībām.
1995. gada maijā pavasaris ar rudeni savijās vienā putrā – uz ziedoņa fona novīta Latvijas lielākā komercbanka Banka Baltija. Lēmums par BB darbības apturēšanu stājās spēkā 1995. gada 23. maijā. Līdz tam tika darīts viss, lai neceltu paniku noguldītājos un pārējā sabiedrībā un radītu iespaidu, ka problēmas ir tikai ekonomiskas un ka valdības spēkos ir banku glābt.
1995. gada pavasarī SestDiena atgādināja, ka ne viss ir naudā mērāms un ka dusmīga stāvēšana piketā pie aizslēgtas bankas, kurā zuduši tavi ietaupījumi, nav latvieša vienīgā eksistences forma laikā, kad viss plaukst un zied. Raksts Birzī pogā lakstīgala apcerēja mazā dziedoņa lomu latviešu kultūrā, secinot: ''Kas reiz ziedoņa naktī dzirdējis lakstīgalu, tas to neaizmirsīs nekad. Protams, ne jau lakstīgalu, bet daiļo meiteni, ar kuru kopā aizvadīta lakstīgalu nakts. Un meitene pēc šādas nakts mierīgi dzīvos atlikušo mūžu, zinādama, ka ir kāds, kas viņu vienmēr – arī tad, kad viņa jau būs krunkaina veča, – atcerēsies jaunu un daiļu kā tonakt, ja vien nenomirs žēlabās (..). Atcerēsies arī tad, ja meitene nemaz tik daiļa nebūs bijusi. Tāpēc drošības labad meitene cenšas piedzīvot vairākas lakstīgalu naktis, lai ilgāk paliktu ļaužu piemiņā, atšķirībā no zēniem, kam jau pēc pirmās nakts zem ievu krūma jāiet armijā, jāmācās dzert un dziedāt skumjās dziesmas par lakstīgalām un zudušu mīlu.