Kam patīk, kam ne
Ko īsti darīt ar kurmjiem, kā ar viņiem sadzīvot? Norunāju tikšanos ar Rīgas zoodārza bezdarbnieku, zoodārza atbalsta biedrības vadītāju, dabas pētnieku, grāmatas Zoodārzs manā pagalmā autoru Ingmāru Līdaku viņa lauku mājās Skaros Vecumnieku pagastā (māju nosaukums esot cēlies no krievu skoro, jo tā vecvectēvs Andrejs bieži atbildējis, kad prasīts nomaksāt nodevas).
Ingmārs Skaros tagad dzīvo dabīgā pašizolācijā, līdz tuvākajām mājām aptuveni pusotrs kilometrs. Pagalmu ieskauj varena ozolu rinda, dižas tūjas, un, kā jau pienākas dzimtas mājām, ir arī varens ābeļdārzs. 1939. gadā vecās guļbūves vietā Skaros tika uzcelta ķieģeļiem apšūta jauna dzīvojamā māja. No pasaules to nosedz blīvs lapu koku mežs. Skaru greznība ir neliels dīķītis pašā mežmalā un dzīvesbiedru rožu kolekcija. Šī ir Ingmāra pasaul’s daļa, no šejienes viņš pāris reižu nedēļā dodas un savu otru pasaul’s daļu – Rīgas zooloģisko dārzu, kurš arī pašizolējies no apmeklētājiem. Tur tagad galvenokārt tikai tie, kuri kopj un rūpējas par dzīvniekiem. Zoodārzā Ingmārs ar sievu Lauru domā par zoodārza noformējumu, stendiem un filmē soctīkliem.
Par kurmjiem risinām sarunu Skaru piemājas pļavā. Ingmārs: "Visticamāk, 99,9% cilvēku teiks, ka kurmis ir dārznieku un citādu zemkopju nervu postītājs un ļaunākais ienaidnieks. Tiem, kuriem kurmji nepatīk, labāk pārcelties uz dzīvi Norvēģijā, Īrijā vai Portugālē. Visās citās Eiropas valstīs samtainā kažociņa īpašnieks būs jau priekšā."
Kurmja cilindrveidīgais ķermenis ir īpaši pielāgots dzīvei pazemē. Viņa nelielās ausis pilnīgi paslēptas apmatojumā, acis ievelkamas un mazas mazītiņas, apņemtas ar nekustīgiem plakstiem, kuras neizdaiļo skropstas. Pakaļkājas mazākas, to pēdas ir šauras. Priekškājas ir lielas, līdzinās saplacinātām, platām, uz āru izvērstām nagainām lāpstām. Pateicoties tām, kurmis var veikt savu racējdarbu. Blīvais, samtainais kažoks ir ļoti piemērots zvēriņa dzīvošanai pazemē. Ingmārs stāsta: "Padomju laikos tēvam Vecumniekos bija labs draugs, vārdā Nikolajs, kurš dzīvē pelnīja, kā prata, tajā skaitā ķerot kurmjus un to ādiņas nododot uzpircējam. Viena ādiņa maksāja 50–80 kapeiku. Kažokam vajadzētu nereāli daudz ādiņu, bet siltai un diezgan ilgmūžīgai vestei varēja savākt.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 24. aprīļa, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!