Nedēļā starp valsts svētku dienām vajadzētu pateikt ko pacilājošu. Šajā laikā kultūra pēkšņi visiem ir vajadzīga, jo valsts – tas nozīmē tautu, tauta – valodu, valoda – kultūru, un tā tālāk
Cik sirsnīgi! – nodomāju, pamanījis, ka sabiedriskā doma iesaistījusies diskusijās par to, vai māksliniekiem pienākas garantēta darbavieta vai ne. Cik tipiski! – domāju tālāk, konstatējot, ka diskusijas aptver tikai tās mākslas jomas, kurās šādas darbavietas vispār ir, – teātra un mūzikas nozari
Ieraudzījis cirka arēnā tik daudz malkas, es jutos pacilāts un aizkustināts. Laikam manī pamodās latviešu kolektīvā bezapziņa, kas signalizē – malka rudenī nozīmē, ka kaut kā izdosies pārziemot
Politiskiem komentāriem it kā nebūtu vietas kultūras medija slejā, bet neslēpsim, ka līdz šim domē valdījusī "pārmaiņu koalīcija" baudījusi lielu atbalstu tieši radošajās aprindās
Pēc apdullinoši skaļās hokeja slavas nedēļas varētu būt pagrūti atcerēties, ka pagājušo piektdien daudz klusāka sensācija risinājās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja diskrētajā atmosfērā
Neesmu bara cilvēks, tāpēc neapmeklēju piketus un mūžā neesmu parakstījis nevienu kolektīvu vēstuli. Ja man ir kas sakāms, rakstu to šeit, tikai savā vārdā
Kamēr fronte Ukrainā nekustas, sabiedriskā doma savilkusi frontes līnijas pašu mājās – krustu šķērsu, starp šķietami savējiem un svešiem, izdomātiem liberālajiem un konservatīvajiem, īstiem latviešiem un neīstiem
Sportisti labi zina, ka nekad neuzvarēs, ja neticēs, ka tiešām piedalās sacensībās. Līdzīgi arī mākslā – šaubas par saviem spēkiem var būt lielākais šķērslis tos parādīt. Nav pat tik svarīgi, vai šaubās pats mākslinieks vai visi citi, kuriem ar viņu būtu jālepojas