Eksperti/Blogeri / Diena / Eksperti/Blogeri / Diena

Berlīnes stunda © DIENA (1)

Mani kolēģi kritiķi sūdzas par septembra pārāk blīvo kultūras notikumu kalendāru – nevar ne redzēt, ne atcerēties "visu".

Pazaudē programmu! © DIENA

Neplānoti piedzīvojumi ir labākie, kas ar mums var atgadīties. Slavenais vācu dīdžejs Westbam uzstājas Vecrīgā? Jā, viņš arī ir cilvēks.

Festivāla putniņš

Survival Kit 9 – rudens festivāls, kas rosina telpisko prātu. Kur vēl Rīgā ir tik cēla ēka, kam apkārt nedimdina skaļas ielas?

Normund, nesen, sakrāmējusi pārtikas grozā vajadzīgas un arī bezjēdzīgas preces, devos uz kasi. Man nav ne jausmas, kāpēc tieši vakaros, kad lielveikali ir cilvēku vispilnākie, Valmieras Limbažu ielas Maxima strādā tikai viena kasiere.

Onkulītis vācējs © DIENA (1)

Divdesmit gadu nebiju laivojis pa skaisto upju pērli Salacu un, laika prognozē redzēdams, ka augusta beigās brīnumainā kārtā parādās dažas saulainas dienas, nolēmu pacelt buras.

Nejautā Aigaram! © DIENA

Jumpravas Aigaru dienas koncertā parādījusies grupa Nejautā solās atkal būt. Ne vien paši mūziķi, bet arī klausītāji gadiem alka šīs apvienošanās.

Kultūrknapu metode © DIENA (2)

Jūtos, kā sēnes pārēdusies. Nevaru pakustēt. Gribas mesties uz visām pusēm vienlaikus, bet palieku uz vietas. Vasaras beigu kultūras pasākumu piedāvājums ir reibinošs.

Rindas kārtībā © DIENA

Atklāts pasaulē vecākais – Venēcijas – kinofestivāls, tuvojas Rīgas festivālu maratons – septembrī tie sekos cits citam.

Munka žāvas © DIENA (3)

Rīts, kurā esi domājusi par Viļņu un pusi nakts murgojusi lietuviešu rakstnieka, romāna Viļņas pokers autora Ričarda Gavēļa sapņus.

Kamēr vien akmens © DIENA (1)

Jāņa Šipkēvica mūsdienīgi, taču ar pietāti pret pagātni aranžētās Imanta Kalniņa dziesmas Piena svētkos liek realitātē justies kā burvestīgākajā sapnī.

Raksturs, šī neērtā nasta © DIENA (5)

Ēku personifikācija reizēm ir ļoti vērtīga domas eksperimenta forma.

Ne tikai "jefiņiem" © DIENA

Mirkļos, ko piedāvā festivāls Sansusī, pašizdomātie aizplīvurojumi par it kā neaizsniedzamo mākslas pasauli mēdz veiksmīgi krist.

Pagājušajā piektdienā Mākslas muzejā piedalījos Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotā diskusijā par kritikas mērķiem un uzdevumiem.

Kaut arī pēdējos gados profesionālās saiknes starp Baltijas valstu filmu veidotājiem ir kļuvušas ciešākas, līdz paradīzei ir vēl tālu.

Nu jau būs gadi pieci, kopš latvju rakstu zīmes un kantaini ķeburi sāka uzmācīgi pārņemt teritoriju no Ziemassvētku rotājumiem pilsētā līdz plastikāta plēvju iepakojumiem lielveikalā.

Valmieras teātra festivāls bērnus un vecākus pieradina pie domas, ka teātri iespējams spēlēt jebkur – arī mēbeļu veikalā un meža vidū.

Gan akadēmiski citējamā arhitektūras profesora manuālī, gan slikti pārtulkotā fenšui mājas iekārtošanas ābecē var lasīt, ka pats galvenais namā ir ieeja. Ne fasāde, ne logi, ne lielā zāle viesu uzņemšanai, bet ceļš, kas aizved līdz durvīm, pašas durvis un pirmais iespaids, kad tās atver.

Šodien