Pretruna – mākslas festivālus rīko, lai piesaistītu uzmanību, bet atsevišķi notikumi sīvā konkurencē to zaudē. Ja tā būtu tikai izlepušu kritiķu, ne pasākumu rīkotāju problēma! Ja vēl Rīgā notiekošajiem laikmetīgās mākslas, teātra un cirka festivāliem, dzejas dienām pievieno Berlīnes Mākslas nedēļu ar Eiropas kultūras galvaspilsētas (Berlīnei šis tituls pienākas nevis rindas kārtībā, bet pastāvīgi) multimediālo drūzmu, gribot negribot jāapdomā savas izvēles stratēģija.
Es, piemēram, metu līkumu pasākumiem, kas sola skatītāju iesaistīšanu – vešanu aiz rokas pa drupām un purviem, priekšlikumus stāvēt uz vienas kājas ar aizsietām acīm u. tml. Pāris reižu iekuļoties šādās nepatikšanās, esmu juties kā palicis bez savas gribas, tikai ar neērtības sajūtu un pieklājību, kas liedz reaģēt spontāni, varbūt pat pretēji scenārijam, ko papilnam izmanto mani vadātāji, iespējams, cerībā, ka skatītājam piesolītā "pieredze" aizstās pašu apjēgtas un artikulētas vēsts trūkumu. Apbrīnoju dejas kritiķi Intu Balodi par gatavību nogaršot no visa pa druskai un teātra festivāla Homo Novus direktori Gundegu Laiviņu par kaislību doties prom no iestaigātām takām un stiept līdzi latviešu skatītājus, ko abas dāmas ir paudušas KDi iepriekš. Es turpretī laikmetīgās dejas un teātra izrādēs minēto iemeslu dēļ ieklīstu arvien retāk. Neko nevarēšu pastāstīt par teātra Volksbühne jaunās sezonas atklāšanu 14. septembrī, kas tika gaidīta ar īpašu nepacietību – par iepriekšējās vadības atlaišanu un ēkas slēgšanu portālā kroders.lv jūlijā izjusti rakstīja Margarita Zieda.
Pēdējā brīdī anotācijā izlasīju, ka uz horeogrāfa Borisa Šarmaca izrādi A Dancers’s Day Templhofas lidostas angārā jāņem līdzi piknika grozs un kustībām ērtas drēbes... Jau pārdomājot, vai mana nepatika pret skatītāju iesaistīšanu nav galīga paranoja vai, vēl ļaunāk, apkaunojošs piecdesmitgadīga austrumeiropieša atvērtības trūkums, izšķīros par labu beļģu mākslinieces Mītas Varlopas performancei Dragging the Bone teātrī Hebbel am Ufer jeb HAU-3, kas neko interaktīvu nesolīja. Un pēc tam brīnījos – kā gan es nebiju zinājis šo vārdu? Kā palaidis garām tik iespaidīgas personības viesošanos festivālā Homo Novus pirms pieciem gadiem? Jo viņas nepilnu stundu garais priekšnesums mani iesaistīja pilnībā, lai gan sēdēju aptumšotā teātra zālē un ne ēdu, ne vingroju. Vienas mākslinieces solo ar iespaidīgu tehnisku nodrošinājumu bija bīstams un gudrs – jaucot humoru ar brutalitāti, Mīta Varlopa ar pulksteņa pendeļa precizitāti sita pa skatītāju uztveri, reizē viņus izklaidējot. It kā jau stāstā par to pašu – cilvēka ķermeni un tā mākslīgajiem apvalkiem, piemēram, veļoties pa grīdu ģipša minisvārkos (jūs nepārlasījāties!), ka būkšķ vien. Tādu stundu dēļ ir vērts rīkot festivālus un tos apmeklēt.
kā māku, tā maunu