Dodoties veloizbraucienos pa dzimtā novada ceļiem, ūdeni līdzi neņemu. Pamestas mājas ar melniem logiem un aizaugušu durvju priekšu laukos sastopamas aiz katra ceļa līkuma, un gandrīz katrā viensētā ir aka. Dažām akām spainis ir pazudis, taču parasti vinda ar auklu ir savā vietā un jumtiņš vēl nav sapuvis. Lielākoties akās ūdens joprojām ir dzidrs un garšīgs, bet trūkstošo spaiņu problēmu var atrisināt, auklā iesienot velopudeli.
Pats būdams diezgan emocionāls, līdz zināmai robežai solidarizējos ar citiem tādiem pašiem. Drāma mēdz būt bagātinoša pieredze, un, lai arī par vienu otru sakāpinātu reakciju vēlāk ir kauns, ironija tās reizēm spēj pārvērst kādā labā anekdotē un nejaušības pēc pat satuvināt oponentus.
8. Pasaules koru olimpiāde ir izskanējusi, un ir patiešām žēl, ka tik iedvesmojošu un neikdienišķu enerģiju, kāda desmit dienās Rīgā valdīja ne tikai koncertos un konkursos, bet uzrunāja ik uz soļa, visas pasaules dziedātāju pārpildītajos satiksmes autobusos un vienkārši uz ielas, vairs šeit nesagaidīsim.
Trompetista Rendija Brekera koncerts kopā ar Latvijas Radio bigbendu bija Rīgas ritmu noslēguma koncerts. Īstu, sulīgu un pulsējošu bigbenda skaņu Latvijā bieži nevar dzirdēt, tāpēc jau laikus izbrīvēju laiku, turklāt sestdiena bija pirmā atvaļinājuma diena, un koncerts man nozīmēja vārtus uz vasaru.
Beidzot izdevās pietuvoties sajūtai, ka Rīga tiešām ir Eiropas galvaspilsēta. Visu notikuma elementu kvalitāte bija tik nevainojama, kādu varētu vēlēties visu gadu
Pieci no rīta. Silti un gaiši. Skaidrs, ka ir arī rasa, jo rīt nebūs lietus, un visam, kam jāaug un jādzīvo, jāpaspēj piesūkties valgmi no tiem pilieniem, kas tikai uz nakti noklāj zemi. Beidzot. Tāds lietus un aukstums laikam tiešām nebija bijis sen. Jāņu naktī, pirms un pēc tam.
Arī man ilgu laiku šķita, ka gaume ir pietiekami cienījams un inteliģents arguments, ar ko pieklājīgā sabiedrībā attaisnot savus neiecietības uzliesmojumus. Jo mēdz uzskatīt, ka gaume, lai arī kopjama, kaut kādā ziņā ir arī iepriekšnoteikta.
Saprotams, visiem vietas centrā tik un tā nepietiks, tāpēc Rīgā parādās arvien jaunas iniciatīvas pārvērst "guļamrajonus" par teritoriju, kur patīkami atrasties arī nomodā
Pirms kāda laika šajā slejā rakstīju par cilvēku migrāciju un zināšanām, ko apgūt. Cita starpā toreiz padalījos ar savu vīziju par bērnu skološanu: "...piedzimstot meitai, es gara acīm redzēju viņu mācāmies hieroglifus pie ķīniešu auklītes. Mums diemžēl vēl nav ķīniešu ievirzes dārziņu, bet Rīgas valodu centros šādi kursi ir pieejami bērniem no piecu gadu vecuma. Vēl gads jāpaciešas."
Un te mums ir maizes krāsns, saglabājusies vēl no muižas laikiem, – aptuveni pirms nedēļas dažiem nejaušiem garāmbraucējiem no Rīgas skolas saimniecības pārzinis izrādīja tagad vasarā kluso un tukšo skolas ēku.