Eksperti/Blogeri / Diena / Eksperti/Blogeri / Diena

Šajā tramvajā © DIENA

Ikgadējā Austras balva ir nonākusi pie sava īpašnieka, ar to ir uzsvērts kāda noteiktā laika nogrieznī tapuša vai iznākuša mūzikas albuma nozīmīgums. Balva tika radīta kā alternatīva jau pāris gadu desmitus piešķirtajai Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvai, kas kopš nesena laika beidzot tiek arī saukta par to, pēc kā izskatās, – par Zelta mikrofonu.

Telefonā nedziedāt © DIENA

Skatītāju tūkstoši pie lieliem un maziem ekrāniem apliecina dažas svarīgas patiesības.

Mūžības untumi © DIENA (1)

Novembris ir kā krustvārdu mīkla, kurā mēs paši sev esam jautājumi, uz kuriem cenšamies atrast atbildi.

Daudzveidībā ir spēks © DIENA (1)

Latvijas kino ir ieguvis pārliecinošu daudzšķautņainību, un Latvijas vārds izskan Eiropas Kinoakadēmijas balvu nomināciju sarakstā.

Novembra attiecības © DIENA (2)

Domāju, ka mūsdienu Latvijā baznīcā neviens neuzdrīkstētos ierīkot grāmatnīcu, mākslas centru, krogu vai dzīvokļus. Pat ja gribētu un būtu potenciāls, bailes no kolektīvām dusmām un trakiem komentāriem internetā būtu lielākas par iespējamo piedzīvojumu un labumu. Varbūt tāpēc, ka padomju laikos postītas, tagad baznīcas žēlo un atjauno, bet cik bieži tajās ieiet? Pavisam maz.

Varoņi nosaukti © DIENA (2)

Atmiņas nenoliedzami ir vērtīgs izziņas materiāls un raisa klātbūtnes sajūtu, bet būtu pelnījušas arī zinātnisku redakciju.

Savā repertuārā © DIENA (8)

Vai nu tā ir vecuma pazīme, vai meditācijas trūkums saullēkta brīdī, bet mani sāk kaitināt arvien parastāki ikdienas sīkumi.

Melnbaltais © DIENA

Rudens ir atnācis ar šokējošām, melnbaltām ziņām, kas svētdien ielauzās "sejgrāmatas" algoritmu saprogrammētajā ziņu lentē.

Pieskārienu vēsture © DIENA

Oktobris ir tas brīdis, kad cilvēks iekšēji sagatavojas tumsas laikam. Tumsa mūs visus sāk diriģēt bez izņēmuma, mēs kļūstam lēnāki, miegaināki un, iespējams, saprotošāki cits pret citu. Ziemeļu lielveikalos sāk parādīties pirmie mandarīni, fona mūzikā neizbēgami iezogas dziesmas par ziemu, salu un Ziemassvētkiem.

Tā straume © DIENA (2)

Trīsdesmit ceturtais festivāls Bildes pēc ieraduma atkal pulcē veterānus un jaunos mūziķus, bet ko mēs vispār vairs zinām par tiem ieradumiem?

Nekad neesmu bijis uz Imantdienām – tas latvietim laikam nav nekas tāds, ar ko vajadzētu lepoties. Turklāt vēl, ja esi mūzikas pētnieks un – jo vairāk – kvēls Imanta Kalniņa cienītājs. Varbūt tāpēc, ka komponista daiļrade tik izteikti raksturo viņu pašu, arī šo viņa izprašanu tveru kā kaut ko dziļi individuālu, masu pasākuma gaisotne nešķiet īsti pareiza, ja apkārt redz cilvēkus, kuri tur nonākuši tikai nejauši.

Dziedošā pārdevēja domino efekts ir gluži neticams.

Filmu ražošanas komandu enerģiskā jauda un TV seriāla kvalitāte ir Lielā Kristapa nomināciju fiksēti iepriecinoši jaunumi Latvijas filmu nozarē.

Diezgan miglaini atceros bērnībā lasītu vai Veltas Skurstenes balsī dzirdētu pasaku Pie saulītes ciemos, kurā saulīte paslēpās un zvēri gāja to meklēt un laikam arī nolūgties, lai nu spīdekle nāk atpakaļ. Nez kāpēc šī pasaka prātā ienāca, kad lasīju ziņu, ka pēc atgriešanās no Indijas Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Dž. Dž. Džilindžers paziņojis, ka ne tikai aiziet no konkrētā teātra, bet neiestudēs izrādes vispār.

Venēcija ir citāda nekā agrāk. Ēkas, ugunīgie saulrieti un laivu šūpošanās ir tāda pati, bet pilsēta ir pārvērtusies par datorspēli. Vēl nesen cilvēki šeit nedroši klīda ar saņurcītām kartēm, pie ēku stūriem meklēdami bultas uz pazīstamiem objektiem, kopējo plūsmu padarot lēnu un kļūdām pilnu. Pēc atduršanās pret aklu sienu kopējā masā ieplūda pazudušie fragmenti, tomēr vislielākais pārbaudījums bija tanšu izkārtās palagu rindas iekšpagalmos.

Šodien