Brīvdabā spēlētā trupas Kvadrifrons kukaiņu opera Ērces noteikti mazinās jaunāko skatītāju bailes no asinskārajiem
mošķiem un raisīs interesi tos iepazīt
Dailes teātra jauniestudējumā Wintera stāsts var just, ka ar
aktieriem britu viesrežisoram Džefam Džeimsam ir paticis strādāt – un patika bijusi abpusēja
Gleznotājs Rolands Kaņeps (1925–2011) ir nodarbojies
ar savdabīgu neiespējamo misiju – vienkārši strādāt
un mēģināt paust savus vēstījumus, aizgūstot, ciktāl tas vispār iespējams, citu gadsimtu izteiksmes līdzekļus
Režisora Jurija Butusova cienītājiem viņa iestudētā izrāde
Gogolis. Portrets Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī ir iespēja aizmirsties, maldoties vienlaikus intensīvajā un monotonajā, pat hipnotiskajā inscenējumā
Režisora Gata Šmita izrādes Bezkaunīgais vecis galvenā varone ir atmosfēra, sajūtas un nojautas, ko asi
pārcērt ar groteskām niansēm veidotā Jāņa Bertolda seniora ģimene
Latvijas Nacionālajā operā tapušajam Gaetāno Doniceti melodrāmas Mīlas dzēriens jauniestudējumam piemīt šai mūzikai un stāstam tik nepieciešamais rotaļīgais vieglums
un šarms
Tas ir stāsts nevis par ego, bet par artistiskumu un piedzīvojumiem. Mecosoprāns Čečilia Bartoli Zalcburgas Vasarsvētku festivālā mērķtiecīgi īsteno savu māksliniecisko vīziju un atļaujas būt gan nopietna, gan draiska
Psihiatriskā slimnīca, kurā risinās Nikolā Bijona lugas
Ziloņa dziesma darbība, ir pateicīga vieta nepatīkamas
patiesības meklējumiem, ko nepiesedz frāžainība un
izlikšanās
Režisors Kornēls Mundruco un māksliniece Monika Pormale Bavārijas Valsts operā Minhenē ir radījuši jaunu Džakomo Pučīni melodrāmas Toska interpretāciju. Emocionālākajos mirkļos tajā ideāli saslēdzas mūzika, teātris, kino, fantāzija un realitāte
Režisora Valtera Sīļa Liepājas teātrī iestudētajā izrādē Tēvs klusums notiek tas, kas nemaz tik bieži teātrī negadās, – ka tik skaudri, sāpīgi un arī skaidri dialogā nolasās nepateiktais
Nacionālā teātra jauniestudējuma Marats/Sads veidotāji ceļvežus skatītājiem neizsniedz. Skaidrs, ka tā ir spēle, bet nav gluži skaidrs, par ko un kāpēc
Režisora Henrija Arāja Nacionālajā teātrī iestudētā izrāde Ugunsseja paliek atmiņā galvenokārt kā
anarhistiska un melnā humora caurstrāvota atrakcija,
jo ekspresīvā skatuves valoda aizsedz risināmo
problēmu patieso mērogu.