Izaug mēneša laikā
Kolrābjiem, līdzīgi kā vairumam dārzeņu, piemērotākā augšanas vieta ir bagātīga melnzeme vai neitralizēta kūdra, mitra, bet irdena. Taču tiem nepatīk skāba augsne – tādā dēstot ir risks, ka saknes bojāsies un no ražas nekas nesanāks. Kolrābjiem patīk mitrums, tādēļ tie regulāri un visai bagātīgi jālaista. Kolrābjus var gan sēt, gan audzēt no dēstiem. No dēsta izstādīšanas dobē, ja tas audzēts no sēklām telpās jau savlaicīgi pavasarī, agrāko ražu iespējams iegūt mēneša laikā. Kolrābjus ārā vēlams izstādīt ne ātrāk kā maija sākumā. Lai tiktu pie ražas augusta otrajā pusē, kolrābjus sēj jūlija sākumā. Kaut arī kolrābji samērā ātri aug un ražo, augustā jau varētu būt par vēlu tos sēt zem klajas debess, taču no sagatavotiem dēstiem vēl var izaudzēt.
Kolrābjus pēc sēšanas izretina, bet, ja tie tiek audzēti no dēstiem, tad stāda aptuveni 20–30 cm vienu no otra, lai ir vieta, kur veidoties bumbuļiem. Kaut arī kolrābji ir kāpostu radinieki, tiesa gan, selekcionēti, radot īpašu sugu, tos nav vēlams stādīt vietā, kur iepriekš auguši galviņu vai Ķīnas kāposti, brokoļi, ziedkāposti, bet tiem patiks augt dobēs, kur iepriekš audzēti salāti, spināti un pat kartupeļi. Ja pēc salātu ražas vai agro kartupeļu norakšanas dārzā ir brīva vieta, tajā var mēģināt izaudzēt kolrābjus! Kā zināt, kad gatavs? Tad, kad ēdamā daļa – stublāja resnākais posms – sasniedz dūres lielumu, bet visgaršīgākie ir mazie, kuriem ir apmēram 6–7 centimetru diametrs. Labāk novākt agrāk, nekā noturēt uz lauka par ilgu – pārauguši kolrābji zaudē savu saldeni maigo garšu, kļūst sausi, kokaini.
Daudz vitamīnu
Kolrābji ir garšīgi, tādēļ tos var ēst gan svaigus, piemēram, pievienojot salātiem, gan sautētus. Šie dārzeņi ir dažādām uzturvielām bagāti, taču satur maz kaloriju – 100 gramos kolrābja ir tikai ap 25 kcal! Par labu lietošanai uzturā svaigus runā arī ievērojamais C vitamīna daudzums, kas sastopams kolrābjos – 100 grami kolrābja satur 60 miligramu C vitamīna. Termiski apstrādājot, C vitamīns iet bojā, taču paliek dažādas citas vērtīgas vielas, ko satur kolrābji. Vēl tie ir bagāti ar B grupas un PP vitamīniem, tajos ir arī minerālvielas magnijs, dzelzs, kalcijs, kālijs un fosfors. Kuru šķirni izvēlēties – zaļos vai violetos, ir gaumes jautājums, jo garša un uzturvērtība ir vienāda. Violetie labāk izskatīsies salātos, bet sautēti varētu zaudēt intensīvo toni un kļūt bāli zilgani, kas nav pārāk estētiski. Iestādiet gan vienus, gan otrus! Ēdiet kā piedevu saldskābiem salātiem vai sautējumos, ko pasniedz pie zivs vai gaļas ēdieniem.