Aktieris Pauls Butkēvičs - visur aicināts un izraidīts

Mūžam elegantais latvieša vīrišķīgais tēls, un tāds joprojām esat! Jūs viemēr ļoti patikāt. Lai Jums laba veselība, pārējo pateicoties Valstij jāpiecieš.

Laba, sirsnīga intervija! Lai katram dzīvē būtu tik daudz ko pieredzēt un atcerēties!

"Kad savākto filmēšanās līgumu kaudzi nesis iesniegt Aizkrauklē sociālajā dienestā pensijas pārrēķinam, izrādījies, ka zīmogi par darba pabeigšanu nav vajadzīgajās vietās. Precizitāti mīlošā darbiniece ieteica braukt uz Krieviju, uz atbilstošajām kinostudijām, lai viņi apzīmogotu līgumus pareizā veidā. "

Pauls Butkēvičs dejoja ne vienu vien vasaru - bija slava, bija nauda, bija visur gaidīts, bet tas viss ir kā Jūrmalas smiltis saujā. Laiks iet, viss plūst un mainās, izsīkst nauda, izgaist veselība, aiziet draugi, izblāv slava un paliek tikai atmiņas, bet tā notiek ar katru, pat ar tiem kas aiziet slavas zenītā, tie ir nerakstītie mūžibas likumi un mums, cilvēkiem, atliek tikai ar tiem samierināties. Dzīve reti kad plūst vienmērīgi, ir kāpumi, ir kritumi, ir kad pēc kāda klupiena cilvēks pats vairs nejaudā piecelties un ne velti mums ir teiciens: "Dzīve ir raiba kā dzeņa vēders!". Padomju laikā Butkēvičs bija zirgā, lidoja pa visu PSRS, lidoja uz Holivudu, bet Bērziņpaps brauca pa mājām ar Žiguli un remontēja televizorus, tagad viens no viņiem arī ir lidojis uz Ameriku, bet tikai kā prezidents, bet otrs skalda malku mājās. Lai vecam puikam veselība un ilgs un laimīgs mūžs, trīs infarkti, divi insulti un kaulainā vēl nav paņēmusi norāda ka Paulis dzimis laimes krekliņā. Labi ir arī tas ka viņš nesūdzas, jo bagāts jau ir tas, kuram pietiek ar to kas viņam ir un tā atziņa ļauj ilgi dzīvot.

Viens no retajiem par kuru var teikt:"Īsts vecis!"P.S.- ar gadiem nav nekāda sakara.

Aktieri , mūziķi , mākslinieki un citu radošu dzīves veidu cilvēki ir emocionālas personības , kuru pasaules skats veidojas nevis racinālos aprēķinos , bet emocionālos aspektos . Ne velti saka , ka dzīve ir teātris , bet teātris ir dzīve . Viņi dzīvo pamatojoties uz savām jūtām un tāpēc neatdala savu personisko dzīvi no publicitātes pārrunām , ja nu vienīgi kāds noslēpums . :) Emocionāls cilvēks ir jūtu cilvēks un tapēc var vairāk pieļaut kļūdas , kādas nepieļautu racionāls indivīds . Kā cilvēks dzīvo ikdienā , tā viņš iet uz skatuves , pa ielu , mājās . Cilvēks dodas uz lidostu , lai , kaut vai uz mirkli būtu tās gaisotnes ilūzijā , kas viņam bija nozīmīga dzīves posma daļiņa . Tas ir tas pats , kas māksliniekam ieraudzīt kādas ēkas logā Savu gleznu , kura būtībā viņam vairs nepieder . Atnākt pie skatloga , lai uz mirkli atgrieztos tajā laikā . Laiks ir pagājis , bet tās nav beigas ! Mūsu profesijas ir bijušas mazliet līdzīgas , jo arī es , zināmā mērā esmu bijis tāds , kā dzīves teātra tiešs dalībnieks . Turpat četrdesmi gadus , katru dienu devos cilvēku mītnēs sniegt kādu tehniski palīdzību . Darbs bija diezgan sarežģīts , atbildīgs , paaugstinātas bīstamības nosacījumos un bieži vien visnegaidītākās situācijās un šādos apstākļos atlika tikai būt ar visām četrām iekšā . Vai vienā pusē , vai otrā , bet pav vidu nu nekādi . Ienākot dzīvoklī Durvis aiz sevis bija jāaizver un jābūt vinam no situācijas dalībniekiem . Kā teātrī . Laiks pagājis , bet neesmu skaitījis , cik tūkstošos mājokļu esmu bijis . Cilvēku dzīves , likteņi tik tuvu , ka vienā mirklī saproti , tev uzticas un tātad , kā savējais . Arī es bieži ejot cauri dzīvojamo namu rajoniem , Rīgā un citurienēs , apstājos atceroties kādu dzīves epizodi .

Izklausās jocīgi un neticami: " ... jo ne Latvijā, ne Krievijā, spēlējot lomas, individuāli darba līgumi netika slēgti... " - - - - - - - - Latvijā un Krievijā PSRS laikos kinostudijas bija valsts uzņēmumi, kur par darbu maksāja tāpat kā visos citos valsts uzņēmumos. Ne jau konvertos zem galda kā tagad! Jautājums - vai kinostudijas/radio/TV honorāriem atvilka pensijas nodokli? Varbūt kāds vecs kinošņiks atceras?

Mums visi aktieri bija labi un tas zināmā mērā bija atkarīgs no to laiku pedagogiem , teātra un kino pasaules gaisotnes . Nauda ir vajadzīga , bet to līdzi nepaņems neviens . Ja var noturēties , tad ir labi un katra cilvēka bagātība ir viņa nodzīvotā mūža labie darbi . Tā ir arī aktiera bagātība un ja cilvēki Tevi atcerās , tad tas ir apstiprinājums šim viedoklim . Cilvēkam šī pasaule ir noslēpumaina un tikai apstājoties dzīves skŗējiena brīžos , var pamanīt smalkas norādes par patiesību , ka viss nav tik vienkāršs , kā mums liekas . Ne velti tautas dziesmas teic , Dzīvi jāiziet , kā caur bērzu birztalu , lai ne rasas pilieniņš zeme nenokristu . Un kam tad , ja ne Cerībai , ka viss Turpināsies arī pēc tam ! Bet vēl ir laiks un birztala nav galā . Vēl jādzīvo šeit un tagad .

Ja cilvēkam ir talants un gribaspēks, tad viņu pieņems filmēties gan Holivudā, gan Maskavā, gan visur kur. Kam nav ne viena, ne otra, tam atliek apskaust (apdirst) visus tos, kuri savu dzīvi ir dzīvojuši un strādājuši ar galvu.