Ar Eiropas elpu mazpilsētā

Ceļošana asinīs

Uzmanību piesaista kafijas tasīšu, tāpat keramikas varžu kolekcija, un Jānis uzreiz atklāj kārtis: "Ceturtdaļgadsimtu braukājām pa Eiropu. Ceļošana mums asinīs, bijām slimi, ja kaut kur neaizbraucām. Tāpēc arī izstādē Mans lielais Eiropas plenērs, kas pašlaik skatāma Aizputes novadpētniecības muzejā, ir tikai ārzemju bildes. Norvēģijā, Francijā, Beļģijā, Holandē, Zviedrijā, Vācijā, Austrijā un citās valstīs daudz gleznoju uz ielas."

Biruta atceras, ka pirmo izsaukumu uz Somiju 1988. gadā izgādājis dzīvesbiedra talanta pielūdzējs: "Uzreiz decembrī pa lediem aizkūlāmies. Visur bijām mobili un neatkarīgi – nereti brokastis, pusdienas savā autiņā ēdām un katrā pilsētā nopirkām citu krūzīti." Līdzīgi veidojusies amizanto kurkstētāju kompānija. Kalnmaļi ir gandarīti: ceļojumu laikā radīto gleznu pārdošana ļāvusi turpināt pasaules iepazīšanu tolaik un joprojām papildina ģimenes budžetu. Jānis skaidro, kāpēc pielikts punkts ceļošanai: "Protams, mums tās absolūti pietrūkst, bet ko darīt, ja jaunību veikalā nevar nopirkt. Kas es 80 gados vairs par braucēju, daudz ko varu aizmirst un kļūdīties."

Mākslinieka komentāri, rādot gleznas ar ainām no Provansas, Lionas, Briseles, Luksemburgas, Cīrihes, Lahti, Suvalkiem, ved virtuālā ekskursijā teju pa visu Eiropu: "Trīs nedēļas dzīvojot Marokā tapa daudz skiču. Savu krāsu kasti parasti noliku pie viesnīcas ārdurvīm. Vienu rītu mani uzrunāja smuka francūziete: vai esmu gleznotājs? Atbildēju apstiprinoši, un sieviete mūs uzaicināja ciemos. Milzīgie lavandu lauki un klintis Provansā, okera ieguves rūpnīca Rusiljonā, ainavu krāšņums, izjūtas, smaržas, kas uzbudina un iedvesmo. Vistuvākā vieta uz planētas Zeme man noteikti ir Francija." Savukārt Birutas tvertie foto mirkļi noderējuši skicēm, katalogiem un grāmatām. 

Plikumi un romantika

Vintage stilā ieturēto atpūtas vietu augšstāvā Jānis sauc par kafūzīti, jo tur ar sieviņu bieži bauda kafiju. Arī pārējās 1924. gadā būvētās mājas sienas noklātas ar gleznām, ko autors pieticīgi dēvē par bildēm. Skapji un pat jumta pažobeles esot ar tām piebakātas. Mākslinieks stāsta: "Latvieši lielākoties izvēlas puķes, savukārt dāsnākie ir krievu tautības klienti, bet ne visas gleznas esmu ar mieru pārdot – negribu, lai noslēpj privātkolekcijā. Negribu staigāt smokingā, braukt ar lepnu auto, man pietiek ar to, kas ir. Nezinu, cik to bilžu, tostarp aktu, pavisam ir, un manā vecumā tas nav svarīgi. Pēdējos gados piedalos Rīgas Latviešu biedrības namā rīkotajās izsolēs, bet agrāk mana studija atradās namā, kur tagad dzīvo Vaira Vīķe-Freiberga. Tolaik plikas meitenes varēju gleznot par brīvu – Mākslinieku savienība apmaksāja gan telpu īri, gan modeles. Kombinātā Māksla taisīju lielus panno, tematiskus sienas gleznojumus, izciļņus, par ko labi maksāja."

Nostājies pie molberta, humoru mīlošais vīrs šķelmīgi smej, ka izteiksmīga kadra labad gatavs fotogrāfam pozēt arī pliks. Gan par sevi, gan tuviniekiem mākslinieks izsakās vienlīdz draiski: "Mums, trīs brāļiem, bija Bībeles svēto vārdi – Pēteris, Jānis un Mārtiņš. Vecākais – talantīgāks zīmētājs par mani, bet jaunībā visu ko vajadzēja izprovēt. Ar pirmo sievu es iepazinos Kazahstānas stepē, tur ar puišiem no Lietišķās mākslas vidusskolas būvējām mājas, dzērām kumisu un meklējām piedzīvojumus. No pirmās laulības man ir meita, Birutai – dēls. Esam "otrais uzlējums". Aizmirsu pateikt, ka biju profesionālis. Dzeršanā. Pat pārdevu pindzeles, lai dabūtu vīnu. To purvu apjēdz, tikai izbrienot cauri."
 

Saldā meitene

Bohēma Kalnmalim saistās ar savulaik populārajām iestādēm – Kazu, Skapi un Putnu dārzu. Un liķieri Šartrēze. Gleznotājs stāsta: "Studenti niekojās ar kafiju, melno balzamu, arī pasniedzēji dzēra, kad aizslēdza durvis. Neteikšu, ka krievu laikos tas bija kā protests. Man, piemēram, neviens nelika stāties komjauniešos vai partijā, lai tiktu uz ārzemēm. Lai kļūtu par Mākslinieku savienības biedra kandidātu, bija jābūt zināmam skaitam personālizstāžu un figurālo kompozīciju, kā arī izstādēm ārzemēs. Ar savu darbu jāpierāda, ka esi mākslinieks, ne krāsotājs."