Dāliju aicinājums
Maija Purviņa nav no tiem cilvēkiem, kuri gulšņā uz mūrīša un sūkstas par krikām. Sieviete aktīvi nūjo, iesaistās sabiedriskajā dzīvē un rūpējas par dzīvesvietas apkārtni. Pagalma sakopšanu bijusī rīdziniece sākusi ar veco ceriņu izciršanu. Rožu un citu augu stādiņus pirkusi gan pie vietējā dendrologa Jāņa Lepša, gan stādu audzētavā Blīdene. Pavairotās puķes dāvinājusi gan kazdandzniekiem, gan Kazdangas pilij un Kultūras namam. Vietējie aktīvisti uzrakstījuši projektu, un tagad tur acis priecē arī rododendri un citi košumkrūmi.
Iemaņas saimniekošanā Maija guvusi, kad ģimene vēl dzīvojusi privātmājā Rīgā: "Sākām pa zemi rakties. Tolaik bija dāliju bums, un mūsu dārzā auga 230 šķirnes. Dāliju izstādē Pēterbaznīcā, kur piedalījās pieredzējuši kolekcionāri, dabūju diplomu – par plašāko dāliju klāstu. Rudeņos gumus izrakt palīdzēja arī darba kolēģi, jo pirms nešanas istabā katram zīmīte jāliek klāt – šķirnes nedrīkst saputrot. Reiz agri uznāca sniegs, un nācās strādāt lukturīša gaismā. Arī bērniem tas viss patika, savukārt vīrs mūs ar mašīnu vienmēr aizveda, kur vajadzēja."
Reiz Purviņiem kāds uzdāvinājis trusi, izdomājuši, ka vajag vēl, un vienu gadu garaušu skaits sasniedzis 115. Maija pat iestājusies Trušu audzētāju biedrībā. Trušu "ērai" beidzoties, sieviete apmeklējusi daiļdārzu ierīkošanas un kopšanas kursus pie leģendārās Gundegas Lināres, Jelgavā mācījusies trīs semestrus un ieguvusi sertifikātu.
Nelielas apdzīvotas vietas trumpis tas, ka te viss rokas stiepiena attālumā. Maija stāsta: "Kazdangas Kultūras nama vietā senāk bija veca māja, kas tagad jau noārdīta. Tur mammai atveda vecmāti, un es piedzimu. Smejos, ka no turienes mani vajag arī izvadīt."
Prātā tikai ķīmija
Pēc astotās klases Maijai ļoti gribējies doties uz Rīgu, prātā bijusi tikai ķīmija. Meiteni vilinājusi tikko atvērtā Valmieras stikla šķiedras rūpnīca, kur plašajās telpās strādā daudz jauniešu un tiek izgatavoti aizkari. Rīgas Industriālajā politehnikumā no grāmatām krievu valodā apgūt automatizāciju, metālu un silikātu tehnoloģiju latviskajā vidē augušajam skuķēnam sākumā nav bijis viegli, bet iemanījusies. Tomēr ceļš uz izsapņoto Valmieru nav aizvedis. Maija atceras: "Nonācu rūpnīcas Rīgas stikls laboratorijā. Laikam manī ir kripatiņa no vectēva, kurš strādāja par pūtēju stikla rūpnīcā. Kad uzbūvēja jauno sagatavošanas cehu, administrācija meklēja puišus pēc armijas. Ieradās strādāt kādi padsmit, un viens man iepatikās. Aivars nāca no Ērgļiem. Pēc apprecēšanās dzīvojām pie tantes un cerējām, ka piešķirs dzīvokli. Vēlāk vecāki iedeva naudiņu, un iegādājāmies pusi pavecas mājas. Pirmais piedzima dēliņš Jānis. Lai dabūtu vietu bērnudārzā, nācās tur pastrādāt."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 3. maija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!