Salīkusi, bet dzīvoju labāk

Gēnu kombinācijas

Alda ir šarmanta savā savdabībā un nepareizībā – "tur, kur sākas perfektums, beidzas personība, radošs cilvēks".

Pasmaidu, ka pat pasniegtās kafijas krūzes ir mazliet šķības. Rakstniece stāsta, ka piecu sešu gadu vecumā viņai izpaudušies dažādi gēni: "Pirmais bija rakstīšanas gēns. Uz ielas bijām bērnu bars, es rakstīju lugas. Pirmā laikam saucās Nazītis. Es sacerēju, bērni spēlēja. Otrais gēns – man ļoti vajadzēja suni. Tēvs (Osvalds Darbiņš, žurnālists, tulkotājs (1905–1983.) – red.) teica – ņem striķīti, un, ja kāds suns iet pa ielu, ved mājās. Gadu staigāju, neviens suns pretī nenāca. Pie suņa tiku, kad apprecējos ar Ansi, viņam suņi ļoti patika. Mums bija kokerspaniele Reta un zeltainais retrīvers Sāra. Tagad man ir augumā maziņā sunīte Selma un britu zilais kaķis Emīlija, viņām jau 16 gadu. Kaķi ieraudzīju izstādē un atvedu mājās, kad Ansis bija Šrilankā. Taču Ansis ne acu galā nevarēja ciest kaķus, un mēs nopietni sastrīdējāmies. Es kaķi paturēju. Tā bija Emīlija, viņu nosaucu savas vecmātes vārdā. Varbūt šodien nebūtu tā rīkojusies. Tagad man šķiet, ka Ansis sirds dziļumos domāja – ja mājā ienāk jauna dzīvība, tad vienam ir jāiet." Trešais esot klejošanas gēns: "Ceļoju labprāt, esmu bijusi Anglijā, Skotijā, Īrijā, Francijā, Izraēlā, Gotlandes salā, kāpusi Augstajos Tatros."

Ansis jau 13 gadu ir mūžībā, un Aldas dzīve rit jaunā ietvarā. Tas nav apzeltīts, bet viņai ļoti piestāv. Rakstniece pasmaida: "Mēs te esam senioru māja – es, sunīte Selma un britu zilā kaķene Emīlija."
 

Augstākie spēki nokārtoja

Alda 42 gadus bija Latvijas spilgtās kino personības – scenārista, režisora, operatora, sportista, rakstnieka, ceļotāja un kalnā kāpēja – Anša Epnera dzīvesbiedre. Viņiem ir divi bērni Dagnija un Kristaps, un četri mazbērni: lielais gals – Matīss un Lauma un mazais gals – Karlīna un Lūcija. Alda uzrakstījusi trīs grāmatas – stāstu krājumus Divpadsmit fotogrāfijas (1968) un Uz kurieni lido baltie tauriņi (1982), bet nule kā iznākusi grāmata Klejojumu gadi. Pieci stāsti par Sāras Rū ciltskoku (izdevniecība Lietusdārzs). Grāmatu pavisam nejauši nopērku Aldas iemīļotajā Miera ielas kafejnīcā, un man rodas ideja uzrunāt seno paziņu intervijai.

Malkojam kafiju Aldas gaišajā dzīvoklītī Miera ielas namā, kur kādreiz biju intervēt Ansi Epneru. Toreiz kāpu ceturtajā stāvā, bet Alda pirms četriem gadiem pārvācās uz ēkas otro stāvu. Daudzas kastes vēl nav izkrāmētas, bet dzīvoklis ir plašs, ērts, ar jau ierastajiem Miera ielas trokšņiem aiz loga. Alda stāsta raiti, ar humoru un gaišu mieru: "Es salīkusi, bet jūtos labāk nekā jebkad. Pirmā stāva kāpņu telpā pieķēdēts mans Zviedrijā ražotais rollators – ērts un stabils braucamais uz četriem riteņiem, kas dod drošības sajūtu. Ar rollatoru esmu apguvusi rajonu līdz pat Matīsa tirgum. Neērti no cilvēkiem par tādu braucamo? Esmu tam tikusi pāri. Pasaulē visas grošas ripina ar rollatoriem, kāju nav kur spert. Ja man nebūtu šī ceļabiedra, es justos kā iemūrēta mājās, jo trīs gadu laikā man bija divas smagas operācijas."