Darba ierindā
Būt spridzīgai tik cienījamā vecumā ir pats par sevi apbrīnojams fakts. Ja vēl cilvēks strādā savā profesijā, dara to ar prieku un spēj palīdzēt cietējiem – daudzkārt lielāks gods un slava. Daktere Silvija Konošenoka nejūtas ko pārmērīgu paveikusi. Dzīve ritējusi savu gaitu, ar saviem priekiem, pārdzīvojumiem un arī bēdām.
Bērnības atmiņās spilgti iezīmējušies kara gadi un nokļūšana Kurzemes katlā: "Esmu Ulmaņa laiku bērns. Ģimenē bijām divi, brālis septiņus gadus vecāks, tagad jau miris. Ar māti nokļuvu Kurzemes katlā, bet brāli aizsūtīja uz Sibīriju. Pēc gada viņš dzīvs un vesels atgriezās. Tēvs bija Latvijas armijas virsnieks, viņš kaut kā paglābās no pirmā izsūtīšanas viļņa, bet otrās izsūtīšanas laikā jau bija miris. Kurzemes katlā, kad krievi nāca virsū, visu, kas mums bija vērtīgāks, aprakām pagrabā, taču saimnieks, pie kura bijām apmetušās, mūs apzaga. Atgriezāmies Rīgā plikas un basas, dzīvoklis bija palicis, bet tas bija tukšs. Pirms kara mamma, kā nelaimi juzdama, sāka žāvēt sausiņus, salmos noslēpa olas. Varat iedomāties, pēc pusgada tām nebija ne vainas! Likām sausiņus ūdenī, to putru ēdām un kādreiz pa olai klāt. Tā mums gāja."
Pabeigusi Rīgas 6. vidusskolu, meitene iestājās Latvijas Valsts pedagoģiskajā institūtā: "Būtu uzreiz stājusies Medicīnas institūtā, bet kara laikā – kāda izglītība? Baidījos, ka izkritīšu fizikā vai ķīmijā. Pēc tam gan pieņēmos prātā un aizgāju mācīties, kur gribēju – uz Medicīnas institūtu. Specializējos plaušu slimībās." Daktere izskaidro, ka pulmonologs ir speciālists par visām plaušu slimībām, bet ftiziatrs tikai par tuberkulozi.
Man šķita, ka ļaunā kaite tuberkuloze ir norieta stadijā. Konošenoka apgāž manu pieņēmumu: "Saslimstība ar tuberkulozi visos laikos bijusi viļņveidīga, te līkne iet uz augšu, te uz leju. Varbūt tagad mazāk ar to slimo, bet varbūt cilvēki nenāk pārbaudīties, toties vairāk ir bronhīti, astmas, plaušu vēzis. Par savu veselību vienmēr jābūt modriem."
Silvija Konošenoka ir daktere ar bagātu pieredzi: "Tikai darbā dzimst viedums, kas ļauj saskatīt īsto vainu pat pirms visām analīzēm. Jūtu, ka vēl varu palīdzēt cilvēkiem, ārstēt. Traki, ja pienāk mirklis, kad neko vairs negribas mainīt, negribas pieņemt cita viedokli, domādams, ka pats visu zini. Tad gan jābeidz strādāt."
Pie dakteres kabinetā nāk dažādi pacienti, visbiežāk tie ir no nelabvēlīgām vidēm, sociālo māju iemītnieki, mazturīgie. Viņi nāk saņemt zāļu terapiju, bet tuberkuloze izplatās apkārtējā vidē, slimniekam klepojot vai šķaudot. Vai pašai nav bijis bail saslimt? "No inficēšanās neviens nav pasargāts. Taču biežāk saslimst tie, kuriem neveselīgi ieradumi, novājināts organisms, kuri cieš no stresa, depresijām, netiek ar sevi galā. Domāju, ka mediķiem ir stipra imunitāte. Mediķus arī gripa reti kad ņem. Galvenais – jāmācās dzīvot vieglāk, tad būsim veseli vai slimosim vieglāk."
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena piektdienas, 8. februāra, numurā! Ja turpmāk vēlaties Dienas publikācijas lasīt drukātā formātā, laikrakstu iespējams abonēt ŠEIT!