Turklāt, ja par kritiku runājam, jau sen pirms padomjlaikos populārā humora un satīras žurnāla Dadzis iznākšanas cēlies stereotipiskais priekšstats par makšķernieku kā neglābjama dzērāja sinonīmu nav šīs kritikas galvenais arguments. Makšķernieku sabiedrības pārzinātājs ikvienu, kurš makšķerniekiem pārmet alkoholismu kā veselības postītāju, var ātri atsēdināt, argumentēti pierādot, ka alkohols reizēm makšķernieka veselību vai pat dzīvību ir nevis laupījis, bet glābis. Piemēram, kad senāk ziemās bija populāri rūpnīcu autobusi, kuri veda darbiniekus makšķerniekus uz Peipusa ezeru, no daža laba autobusa galapunktā uz aizsalušo ezeru aizdevās tikai daži vīri, kamēr lielākā daļa bija nolūzuši jau pa ceļam un palika autobusā. Nav grūti iedomāties, kādas kaites varētu saķert šie makšķernieki, ja kāds viņus būtu dzinis izgulēt dzērumu uz igauņu ledus.
Tas pats sakāms par spiningošanu no laivas, kur, pat absolūti skaidrā būdami, makšķernieki reizēm pamanās ievelties ūdenī, tāpēc dzērājam daudz ieteicamāka ir palikšana krastā, gaidot atgriežamies copes biedrus, kuri savukārt izjūt papildu motivāciju atgriezties bāzē, satraukti un ne bez skaudības domādami, kā viņu biedrs siltumā sēž pie glāzītes, kamēr viņi uz ezera, vējā saldami un lietū mirkdami, tikai mētā pa tukšo.
Bet, ja arī dzeršanu atliekam malā, tik un tā makšķerēšanas kā veselīga dzīvesveida sastāvdaļas kritiķi ne bez pamata norādīs, ka pat tāds nepārprotami bīstams vaļasprieks kā alpīnisms (kura neatņemams elements ir bīstamie posmi, kurus šķērsojot pat pieredzējis alpīnists var paļauties tikai uz Dieva žēlastību) Latvijā ir ņēmis daudz mazāk dzīvību nekā makšķerēšana. Lai gan alpīnisti atšķirībā no makšķerniekiem pārvietojas nevis pa horizontālu, bet vertikālu ledu, kur liktenīga var būt katra paslīdēšana vai atlūzuša ledusgabala trāpījums, tomēr katrā Latvijas ziemā, kurā uz ūdeņiem izveidojas ledus vāks, tajā ielūzt un noslīkt pamanās desmiti zemledus makšķernieku. Arī vasarās noslīkušo skaitā, kur Latvija ir Eiropas līderu skumjajā pulkā, netrūkst makšķernieku (tātad šajā ziņā globālā sasilšana nebūs glābiņš).
Ārsts noder
Ja vēl šiem letālajiem gadījumiem pieskaitām locekļu laušanu vai izmežģīšanu, upmalā iekrītot bebru alās, copes biedru vai arī paša mestu un ādā vai vēl dziļāk iecirstu vizuļu āķus, saaukstēšanos, metoties aukstā ūdenī pakaļ lielai zivij, kā arī psiholoģisku diskomfortu, redzot, ka copes biedram ķeras labāk nekā tev, vai stresu, domājot par to, vai pavasara copes laikā zivju inspektori neatradīs to tavu noslēpto vimbu, kuru esi paturējis virs atļautā vimbu skaita (kuru šogad gandrīz visi makšķernieki atzīst par mazu esam, jo vimbu šopavasar esot daudz), redzam, ka makšķerēšana nebūt nav tikai svaiga gaisa saelpošanās un romantiska ievziedu smaržas baudīšana, moži soļojot gar foreļupēm, vai veselīga airēšana, kad laivas motors pēkšņi atsakās darboties. Nē, makšķerēšanā visādu apdraudējumu netrūkst, tāpēc jau visnoturīgākās ir tās makšķernieku kompānijas, kurās ir kāds ārsts.
Laimīgā kārtā ārstu starpā ir diezgan daudz makšķernieku, tai skaitā traumatologi ortopēdi un citi ķirurgi, kuru palīdzība makšķerniekam ir vajadzīga visbiežāk, lai gan dažam labam copmanim lieti noderētu arī psihoterapeita padomi (to visspilgtāk apliecina makšķernieku sabiedrības pieticīgās spējas vienoties vairākos organizatoriskos jautājumos, lai gan, ja šāda vienošanās būtu iespējama, makšķernieki sava kuplā skaita dēļ varētu kļūt par nopietnu politisko spēku un paveikt pat tādu Sīzifa darbu kā mazo hesu sērgas likvidācija Latvijā, ko līdz šim nav spējusi neviena partija, vismazāk jau tā, kas dēvējas par Zaļo).
Princis makšķernieks
Tomēr arī pozitīvo faktoru uzskaitījums copes sakarā iznāk garš jo garš, un fakts, ka makšķerēšana ir tā nodarbe, kuru kovidpandēmijas noteiktie ierobežojumi ietekmējuši vismazāk (izņemot sacensību un citu makšķernieku saietu rīkošanu), ir tikai viens no šiem pozitīvajiem faktoriem.
Pavisam nesen visa pasaule saņēma vēl vienu apliecinājumu makšķerēšanas spēcinošajai ietekmei uz veselību – Anglijas karalienes Elizabetes Otrās dzīvesbiedrs princis Filips, kurš nodzīvoja veselus 99 gadus, bija kaislīgs makšķernieks! Intervijās princis bija atklājis, ka viņa mīļākā vieta ir Sandringemas nams, jo tur viņš var netraucēti viens pats ar makšķeri doties pie ūdens, pārdomāt dzīvi un sarunāties ar zivīm. Makšķerēšanai princis Filips nodevās gandrīz līdz mūža galam, vēl 99 gadu vecumā pirms sirds operācijas. Tātad, ja gribi nodzīvot ilgu mūžu, dari visu, lai pēc iespējas ātrāk sasniegtu tādu stāvokli, materiālo vai garīgo, kad vari katru dienu laivā vai uz laipas meditēt ar makšķeri rokā.
Nebūs lieki atgādināt, ka daudzu ievērojamu uzņēmēju mērķis, biznesu sākot, ir bijis iegādāties mājiņu pie upes, un, ja viņi to nedara, tad vai nu viņu biznesā joprojām ir problēmas, vai arī viņi sirgst ar sklerozi un ir aizmirsuši, kāpēc gāja biznesā, un nevar apstāties. Jo makšķerēšana var būt ne sliktāks dzīvesveids kā bizness, lai gan visaktīvāk to piekopj tikai cilvēki, kuriem nauda nenozīmē neko, tātad vai nu pietiekami turīgi, vai arī tādi, kam pietiek ar makšķeri, lai noķertu sev zivi iztikai.
Hobijs ar mērķi
Šajā norobežošanās un nepulcēšanās laikā daudzi droši vien jautās, vai tad nūjošana vai velobraukšana pa dabas takām nav vēl veselīgāka par makšķerēšanu, turklāt arī sirdsapziņa tīrāka, jo nevienai zivtiņai nenodari pāri. Te nu jāņem vērā, ka makšķerēšana atšķirībā no nūjošanas ir dabīga nodarbe. Diez vai tie instinkti, kas ir mūsu izdzīvošanas pamats, mums būtu radušies, senčiem bezmērķīgi rikšojot. To pierāda arī nūjotāju, skrējēju un riteņbraucēju sejas izteiksmes, viņu izvalbītās acis, kurās lasāms mēms jautājums, kuru viņi neuzdrošinās sev uzdot: "Kāpēc es to vispār daru?" Turpretim makšķerniekam vienmēr ir mērķis, vai tā būtu zivs noķeršana vakariņām (te dažs labs varētu iebilst, ka makšķerēšana ir pats dārgākais zivju ieguves veids, kā tas arī ir, tāpēc stipras ir tās laulības, kurās vīrs makšķernieks sievu saudzē un neatklāj viņai, cik patiesībā maksā viņa makšķerrīki) vai tikai vēlme noskaidrot, vai tajā ūdenstilpē, kurā viņš makšķerē, zivis vispār ir. Vai arī kādas lielas domas domāšana, kas nav iespējams, kratoties skrējienā vai minot pedāļus. Vai tieši otrādi – atbrīvošanās no visām domām un saplūšana ar dabu, klausoties, kā zāle aug un spāru kāpuri izlien no kūniņas. Ar pēdējo, proti, dabas skaņu baudīšanu gan Latvijā kļūst arvien grūtāk, jo retas ir tās upju un ezeru malas, kurās nedzird motorzāģu un citas meža tehnikas darbošanos vai vasarnieku tirmerēšanos pa savu upmalas posmu, kur nu vēl ūdensmotociklus, kā savulaik meža vimbām bagātajā Gaujas lejtecē.
Bīstamā nenovīdība
Ārsts venerologs, forelistu kluba Salmo ilggadējs prezidents un Rīgas Stradiņa universitātes makšķernieku kopas prezidents Jānis Ķīsis, vaicāts, vai makšķerēšana veselību uzlabo vai maitā, uzreiz saka: "Zini, kas maitā? Nenovīdība! Ja makšķernieks ir nenovīdīgs, tad viņš nevar rimties un sāk kļūt par "gaļas veci". Bet, ja viņš iet un bauda dabu un gūst prieku no tā, kā viņš iemet, kā māneklis iekrīt, kā viņš ar smalkiem rīkiem zivtiņu skaisti pievilina, vienalga, vai paredzējis viņu laist atpakaļ vai paturēt, tad tā ir normāla dzīve un tas uzlabo veselību. Nopietni runājot, forelēšana, kas saistās ar dzīšanos gar upju krastiem augšup lejup, protams, ir svētīgāka par visiem tiem copes veidiem, ko mēs pazīstam kā sēdētāju lietas, – vimbu, karpu makšķerēšana… Kurš var, gaidot karpu copi, nosēdēt tik ilgi, neiedzēris kādu graķīti? Visi aktīvie makšķerēšanas veidi ir labāki nekā pasīvie. Kopumā makšķerēšana noteikti uzlabo veselību kaut vai tāpēc, ka tu aizej no ikdienas problēmām, esi svaigā gaisā, ar draugiem. Kā teicis viens gruzīns, tas laiks, ko mēs pavadām, makšķerējot kopā ar draugiem, tiek pielikts klāt mūsu dzīves laikam."
Izplatītāko veselības apdraudējumu skaitā Jānis Ķīsis min ērces, iedzērušus makšķerniekus, kuri metot iecērt āķi copes biedra ķermenī, netīra ūdens iedzeršanu un īpaši uzsver, ka vīriešu veselībai nav ieteicama ilga sēdēšana ziemā uz ledus, tas nenāk par labu priekšdziedzerim.
Sacensību daudz
Makšķerēšanas sacensībās Jānis Ķīsis, kurš jaunībā bijis titulēts džudists, tagad nepiedalās, teikdams, ka nevēlas baudu padarīt par sacensībām: "Kad es biju cīkstonis, tad jā, tad bija azarts kādu nogāzt, bet tagad es baudu pret sacensībām nemainītu."
Ķīša teiktais labi raksturo makšķerēšanas sacensību būtību – tajās piedalās lielākoties jauni cilvēki vai tie, kuri vēl arvien sevī sajūt jaunību un adrenalīna deficītu. Tas nenozīmē, ka tie makšķernieki, kuri sacensībās nepiedalās, nesacenstos vispār – nē, viņi sacenšas paši ar sevi, dažreiz pat uz dzīvības un nāves robežas. Kā citādi lai vērtē, piemēram, tos zemledus makšķerniekus, kuri, ielūzuši ledū, laimīgi izķepurojušies un tikuši līdz krastam siltumā, ātri pārģērbjas un skrien atkal uz ledus? Vai arī tos, kuri, nevarēdami cauri āliņģim dabūt lielu līdaku, bez ilgas domāšanas grūž roku tai rīklē, lai zivs neaiziet, un, protams, uz līdakas zobiem tā roku sagriež, ka turpat arī gandrīz vai noasiņo.
Bet zināmā vecumā sacensību azarts var kļūt arī kaitīgs veselībai, un šādiem makšķerniekiem labāk copēt vietās, kur viņus īpaši satraucoši pārsteigumi negaida. Citādi var iznākt tā, kā reiz pieredzēja entomologs un kaislīgs spiningotājs Māris Šternbergs (1940–1996), kura piemiņas kauss spiningošanā notiek rudeņos Engures ezerā. Mārim bijis paradums ziemā Peipusā tiem zemledus makšķerniekiem, kuri atlaidušies guļus uz ledus, iespert ar kāju, lai mostas un nenosalst. Tajā reizē Šternbergs bija Peipusā iegājis divreiz tālāk nekā parasti, 10 km no krasta, un tur ieraudzījis vienu gulētāju. Spēris viņam, bet tas nereaģējis. Izrādās, vīrs bija miris, un sniegā pie āliņģa izbirušās nitroglicerīna tabletes liecināja, ka, visticamāk, viņa mūža pēdējā satraukuma cēlonis ir bijusi īpaši liela zivs…
Tie makšķernieki, kuri grib piedalīties sacensībās, informāciju var gūt Latvijas Makšķerēšanas sporta federācijas mājaslapā www.lmsf.lv. Atliek tikai izvēlēties sev piemērotāko sacensību veidu no daudziem, sākot ar karpu makšķerēšanu un beidzot ar mušiņmakšķerēšanu. Sporta makšķerēšana kļūst arvien populārāka, un Latvijas sporta makšķernieki ir ieguvuši arī pa vērtīgai balvai, tai skaitā Pēteris Lideris pat pasaules čempiona titulus zemledus makšķerēšanā. Vasaras disciplīnās, protams, konkurence pasaulē ir lielāka.
Vispopulārākās Latvijā ir sacensības spiningošanā no laivām, stāsta šīs disciplīnas līdzšinējais pārraugs federācijā Gints Zeiļa. Gan tāpēc, ka tā ir viena no skatāmākajām disciplīnām, gan arī tāpēc, ka iesaistīta tehnika, proti, laivas. Šajā disciplīnā sacensību ir daudz un dažādas – gan komercsacensības, gan Latvijas čempionāts. Lai piedalītos, ir nepieciešama četrus metrus gara laiva, divu cilvēku komanda un, protams, vēlme piedalīties.
Savukārt vienas no demokrātiskākajām copes sacensībām ir makšķerēšana jūrā, proti, bušu makšķerēšana. Tās jau desmit gadu notikušas reizi gadā oktobra beigās vai novembra sākumā. Komandā ir divi cilvēki, augusta beigās tiek izsludināta pieteikšanās. "Jūrkalnē, kur notiek sacensības, varam piekrastē uzlikt līdz 80 zonām," sacensību rīkotājs Egils Draudiņš atklāj, ka līdz šim visas zonas ir bijušas aizpildītas.
Tā kā kovidpandēmija ir sajaukusi visus plānus arī makšķerēšanas sportā, pat nepacietīgajiem tagad ir iespēja pasēdēt ar makšķerīti upmalā un mierīgā garā izsvērt, kurš no copes veidiem viņa raksturam un veselības stāvoklim būtu piemērotākais. Veselību un pašsajūtu uzlabos tie visi, izņemot vienīgi makšķerēšanu istabas akvārijā vai datorā pilnīga lokdauna laikā.