Ceļu policijai pieder tikai uzraudzības funkcijas, taču CP nespēj tās veikt. Kāpēc? Tāpēc, ka caurām dienām nodarbojas ar "divu skrambu avāriju" noformēšanu un jā - atļautā braukšanas ātruma kontrolēšanu. Jo kas gan cits to darīs, ja ne vīri zaļajās vestēs?
Sūdzību par CP darbu vienmēr ir vairāk nekā atsauksmju. Tā vienkārši iegājies. Mums nepatīk, ka viņi stāv krūmos, mēs nesaprotam, kāpēc svītrainie auto nekad nav tur, kur tos visvairāk vajag. Tajā pašā laikā internetā zib aicinājumi sabotēt gaidāmo fotoradaru kontroli uz ceļiem. Šķiet, mēs paši nezinām, ko gribam. "Fotoradaru uzstādīšana ļautu atbrīvot inspektorus no ātruma kontroles," ir pārliecināts ceļu policijas biroja priekšnieks Edmunds Zivtiņš. Viens fotoradars atbrīvo no darba postenī ar radaru pat piecus inspektorus. Tās ir divas ekipāžas, kurām nu būtu laiks pievērsties satiksmes dalībniekiem, kurus pēc autobraucēju dziļas pārliecības vispār neviens nekontrolē.
Dzīve bez ceļu policijas
Izklausās pēc rožainas utopijas, vai ne? Taču mēs pavisam reāli
varējām palikt bez vienīgās valsts organizācijas, kas profesionāli
uztur kārtību uz ceļiem. Igaunijā tā jau ir noticis, un, pēc
E.Zivtiņa pārliecības, ziemeļu kaimiņus gaida lielas problēmas, ja
vien viņi laikus neattapsies. Stingrie ātruma groži, ar ko bija
"izslavētas" igauņu šosejas, pamazām atlaižas. Arvien vairāk
braucēju pamana, ka braukt pa Tallinas šoseju ar striktiem 90-100
km/h nav nekādas vajadzības, jo visuredzošā igauņu ceļu policista
acs kļūst par mītu. Tāpēc, ka nav paša ceļu policista! "Pie mums
tagad ir lielāka kārtība nekā Igaunijā," saka E.Zivtiņš. To
apstiprina arī lietuvieši, kuri laikus aptvēra, ka atsevišķas ceļu
policijas struktūras likvidēšanai var būt nelāgas sekas. Bet to, ka
bez kārtības (un policijas) sāktos haoss, zina pat bērns, ja vien
ir lasījis grāmatiņu Pelle viens pats pasaulē.
Bailes no policijas
Gan jau kaut reizi mūžā esat dzirdējuši jautājumu: "Vai tad tev nav
bail no policijas?" Nē, nav. Jo baidās tikai tas, kurš jūtas
vainīgs. Lielākā daļa no mums taču tādi nav, un tomēr, pamanot
šosejas malā CP patruļu, visi nez kāpēc sāk vilkties ar 80 km/h.
E.Zivtiņš to uzskata par palieku no padomju laikiem: "Šī reakcija
mūs pavada no represīvās pagātnes. Cilvēku apziņā CP ir tā, kas
soda, nevis palīdz. Jaunie vadītāji ir daudz atsaucīgāki un
brīvāki."
Policists ir draugs
"Autobraucējiem gadu gaitā bija izstrādājusies pārliecība, ka
"policists nav draugs"," skaidro psiholoģijas speciāliste Viktorija
Perepjolkina. "Tas nozīmē, ka vadītājs nav pārliecināts, ko var
sagaidīt, un, drošs paliek drošs, piebremzē." Ko lai še saka?
Vecāka un vidēja gadagājuma stūrētāju atmiņā vēl ir gana dzīvs
policista tēls, kas lec ārā no krūmiem ar zizli visnegaidītākajās
vietās. Neuzmanīgu braucēju vaktēšana vietās, kur zīmi "70" kaut
kāda iemesla dēļ nomainījusi "50", turpinās vēl šodien. "Tādas
situācijas joprojām ir," atzīst E.Zivtiņš, "taču CP inspektoru
izglītošana un kļūdu labošana notiek nepārtraukti." Šai medaļai ir
arī otra puse. CP darbinieki nereti tiek nolamāti un pat iesaistīti
kautiņos. Citur pasaulē par amatpersonas goda, cieņas un mundiera
aizskaršanu draud cietumsods, bet pie mums... Tomēr E.Zivtiņš sola,
ka drīz vien situācija mainīsies. Policista noķengāšana vai fiziska
aizskaršana būs ne vien administratīvs pārkāpums, bet
kriminālnoziegums - ar visām izrietošajām sekām.
Pārkāpums pa pastu
Ņemot vērā resursus, kas tiks atvēlēti fotoradaru iegādei un
uzstādīšanai, daudzi uzdod jautājumu, vai tie patiešām koriģēs mūsu
braukšanas paradumus vai tikai kļūs par naudas slauktuvi, kā
noticis Lielbritānijā? Ātruma pārsniegšana nefigurē starp biežāk
minētājām problēmām vadītāju aptaujā. Tā tur neparādās vispār.
"Ātruma pārsniegšana izraisa avārijas, bieži savienojumā ar veciem,
nepareizi būvētiem ceļiem, kas palikuši mantojumā no PSRS laikiem,"
saka E.Zivtiņš. Viņš ar smaidu skatās uz pārgalvīgu braucēju
iecerēm izvairīties no fiksēšanas fotoradara attēlā: "Šmaukšanās
idejas ir dažādas - speciālas plēves uz numuriem utt. Taču uz jums
skatās bērni, un ko gan šādā veidā var ieaudzināt - mānīties un
apiet likumu?" No fotoradaru veiksmes vai neveiksmes atkarīgs šāda
veida satiksmes uzraudzības ierīču tālākais liktenis. Piemēram,
iekārtas, kura fiksē braukšanu pie sarkanās gaismas krustojumos,
kas Rīgā kļuvusi hroniska. Citiem vārdiem, tehniskais nodrošinājums
palīdzēs izstrādāt apziņu, ko amerikāņu dēvē par crime doesn"t pay,
šajā gadījumā, "pārkāpt neatmaksājas". To jau sapratuši uzdzīvot
gribētāji, kas agrāk būtu sēdušies žvingulī pie stūres, bet tagad
brauc ar taksi.
Līdz Vācijai - 15 gadu
Lai gan bojāgājušo skaita samazināšanā esam apsteiguši leišus un
igauņus, tā pagaidām ir tikai statistika. Situācija uz ceļiem un
braukšanas kultūra kā tāda gliemeža soļiem iet uz labo pusi -
palīdz gan jauni soda mēri, gan kampaņas, gan vadītāju paaudžu
maiņa. "Visam vajadzīgs laiks. Padomājiet - pēc PSRS sabrukuma
braukšanas kultūras nebija vispār, pēc tam tā bija ļoti slikta, tad
vienkārši slikta, līdz situācija pakāpeniski uzlabojās," atgādina
E.Zivtiņš. Skatoties no šī brīža, cik ilgs laiks paies, līdz
Latvijā brauks tikpat kārtīgi kā, piemēram, Vācijā? "Kādi 15 gadi,"
domā E.Zivtiņš, nenoliedzot, ka ar intensīvāku darbu un pasākumiem
līdz Rietumeiropas kultūras līmenim mēs varētu tikt pat piecos
gados. Pa ceļam no CP pārvaldes līdz redakcijai tomēr radās
iespaids, ka 15 gadu ir reālāka prognoze.
Kāds Pasaules veselības aizsardzības organizācijas pētījums paredz, ka valstīs ar zemu ienākumu līmeni negadījumu skaits laika posmā no 2000. līdz 2020.gadam pieaugs par 83%. Tātad mums vēl atlikuši 12 gadi, lai pierādītu pretējo - vai arī kļūtu par valsti ar augstiem ienākumiem, kas arī pozitīvi ietekmētu satiksmi.
Vai ceļu policija var uzlabot braukšanas kultūru?