Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -1 °C
Daļēji saulains
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Oda perfektumam

Divas izstādes un viena performance Parīzē, kas pierāda, kāpēc cilvēki mīl un kāpēc patiešām ir vērts mīlēt modi

Olivjē Saijārs ir vārds, kuru vērts iegaumēt, pat ja mode un tajā notiekošais pieder pie procesiem, kas jūs interesē tikai pastarpināti. Saijārs ir šoruden pēc četrus gadus ilgas rekonstrukcijas durvis vērušā Parīzes Modes muzeja Musée Galliera direktors un viens no intriģējošākajiem izstāžu kuratoriem. Šomēnes Parīzē vienlaikus skatāmi trīs viņa projekti – Musée Galliera atklāšanas izstāde, kas veltīta tunisiešu izcelsmes franču modes ģēnijam Azedinam Alaijam (līdz 26. janvārim), leģendārā apavu meistara Rožē Vivjē retrospekcija (līdz 18. novembrim) laikmetīgās mākslas telpā Palais de Tokyo/Tokijas pils un sadarbībā ar britu aktrisi Tildu Svintoni Parīzes Rudens festivālā tapusī performance Mūžības kleita/Eternity Dress.

Cita starpā Olivjē Saijāra izstāžu kontā ir arī XX gadsimta modes leģendas Grē kundzes retrospekcija franču skulptora Antuāna Burdela muzejā, kas pirms diviem gadiem iemantoja modes aprindu sensācijas statusu. Atšķirībā no virknes tradicionālu modes izstāžu tas nebija stāsts par kleitām laika un modes tendenču griezumā, bet gan divu spēcīgu un līdzvērtīgu personību dialogs, kā arī stāsts par brīnumu, ko spēj cilvēka rokas, tikai ar to atšķirību, ka viena materiāls bija akmens un ģipsis, otra – audums.

Piekļūt tērpa esencei, tīrradnim, kurš mūsdienās apaudzis ar teju nenošķūrējamu mārketinga un citu patērētājkultūras dzemdināto mutantu kārtu, – tā ir latiņa, kuru sasniegt centusies ikviena no Olivjē Saijāra līdzšinējām izstādēm, tāpēc Musée Galliera viņam ir ideāla platforma.

Greznā renesanses stila ēka, kurā kopš 70. gadiem atrodas Modes muzejs, tika celta XIX gadsimta beigās kā mājvieta Marijas Briņolas-Salas jeb Galjēras hercogienes vērienīgajai mākslas privātkolekcijai. Tiesa, ēka tika pabeigta tikai pēc viņas nāves – 1894. gadā, taču hercogiene vēl paguva to novēlēt pilsētai. Viņas vēlme gan esot bijusi, lai pilī tiktu eksponētas skulptūras, taču dzīve iegriezās citādi. Piedzīvojusi neskaitāmas īpašnieku maiņas, Galjēras pils 1977. gadā iemantoja Modes muzeja statusu. Šī ir jau otrā rekonstrukcija muzeja vēsturē, kura pirmsākumi patiesībā saistās ar 1907. gadu, kad franču vēsturnieks un kolekcionārs Moriss Leluārs nodibināja Kostīmu vēstures padomi (Société de l’Histoire du Costume) un 1920. gadā piekrita ziedot savu 2000 tērpu un aksesuāru kolekciju Parīzes pilsētai – ar noteikumu, ka tā atvērs Modes muzeju. Pašlaik muzeja krājumā ir vairāk nekā 90 000 vienību, triju gadsimtu modes pērles. Tā unikālāko eksponātu vidū ir korsete, kas reiz piederējusi Marijai Antuanetei, un viena no Odrijas Hepbernas kleitām, kas redzama filmā Brokastis pie Tifanija. Restaurācijas gaitā pils atguvusi vēsturisko spožumu, atjaunotas tikušas gan grīdas mozaīkas, gan neoklasikas stila kolonnas. Tiesa, muzeja krājums ikdienā skatītājiem pieejams tikai daļēji – tematiskajās izstādēs.

Katra vīle savā vietā

Var teikt, ka muzeja atklāšanas izstāde – veltījums Azedinam Alaijam – ir reveranss hercogienes senajam novēlējumam. Savulaik Tunisijas mākslas skolā studējis skulptūru, Alaija ir īstens modes arhitekts – perfekcionists, kura tērpiem piemīt vārdos grūti ietērpjama ķermeņa sajūta. Dizaineram ir 73 gadi, Parīzē viņš dzīvo jau 54 gadus. Viņa klientes ir bijušas daudzas pirmās lēdijas un viss supermodeļu zieds. Pēdējās bieži strādājušas dizaineram par velti – honorāra vietā izvēloties kleitu. Tas ir saprotams – Alaijas tērpi ir oda perfektumam, kas mūsdienās tikpat kā vairs neeksistē, noslīcis fast fashion pārsātinājuma jūrā. Turklāt dizainera tērpiem šķieta mi nav ne pagātnes, ne nākotnes – tie ir tik pārlaicīgi, ka spēj saglabāt imunitāti pret mirklīgo aktualitāšu vējiem. Tāpēc Alaija visbiežāk neapgrūtina sevi ar iekļaušanos tradicionālajā sezonas kolekciju histērijā.

Viņš it kā eksistē ārpus sistēmas un apbrīnojamā kārtā spēj saglabāt mugurkaulu arī neiztrūkstošajā koķetērijā ar investoriem. Atšķirībā no citiem modes dizaineriem, kas radošo direktoru statusā mūsdienās ir vairāk menedžeri un stilisti, Alaija joprojām pats rada savu tērpu piegrieztnes un pats šuj to paraugus, lai katra vīle būtu tieši tajā vietā, kurā viņš paredzējis tai būt. Par dizainera rokām saka – tām ir smadzenes. Turklāt viņa tērpos ne tikai vīles un pats materiāls ir perfekti – tie piekļaujas, aptver un veido augumu kā otrā āda, akcentējot tā ideālo formu, pat ja realitātē tā ir tālu no pilnības. Alaijas tērpi iemieso absolūtā skaistuma ilūziju, kas pamazām aiziet nebūtībā kopā ar veco Eiropu.

Ekspozīcijā tiek izcelts tērpu filigrānais, skulpturālais perfektums, izstādē nav ne fotogrāfiju, ne modes skašu video, kas ir ierasts dizaineru retrospekciju jājamzirdziņš. Ir tikai tērpi, un nekā cita, kas novērstu no tiem uzmanību. Var aplūkot katru vīli, ieloci, ar rokām darināto pogu un piedurknes mesto ēnu. Turklāt manekeni, kuriem tie uzvilkti, ir bez galvas un gandrīz plastiski caurspīdīgi, tādējādi rada tērpa izcelta auguma sajūtu.

Azedina Alaijas izstādei ir divas daļas, otras mājvieta ir Matisa zāle otrpus ielai esošajā Modernās mākslas muzejā. Tur Alaijas kleitas eksponētas līdzās tādiem ikoniskiem Matisa darbiem kā The Unfinished Dance un The Dance of Paris, kā arī Daniela Birena 20 gleznu sienai, kas atrodas tajā pašā telpā. Šī ir viena no emocionāli spēcīgākajām izstādes daļām, jo, uzlūkojot visu triju vienā telpā rodamo meistaru darbus un pilnībā abstrahējoties no to prominento autoru parakstiem, var secināt, ka neviens no tiem nav pārāks par citu. Tā ir triju savas nišas korifeju simbioze, un tērpu mākslas latiņa pacelta līdz pjedestālam, kuru tai mūsdienās sasniegt izdodas vairs ļoti reti.

Papēžu lielmeistars

Vienlīdz askētiski iekārtota bija arī Rožē Vivjē retrospekcija Tokijas pilī. Apavu meistara miniatūrām skulptūrām līdzīgās kurpes tika eksponētas kā dārgakmeņi stikla vitrīnās, kas bezgalīgas kubu rindas veidolā piepildīja garo muzeju zāli. Katrai kurpei ir savs nosaukums (to piešķīris Olivjē Saijārs) – brīžiem trāpīgs un humorpilns –, tādējādi izstādi var lasīt gandrīz kā bilžu grāmatu pieaugušajiem, kurā netrūkst ne sarkasma, ne ironijas. Piemēram, kādai filigrānai augstpapēžu sandalei, kuras virsma atgādina violetu zīda ziedu, bet smailajā, liektajā papēdī greznojas mazs ērkšķis, dots nosaukums Saldā roze. Kopumā izstādē bija vairāk nekā 140 kurpju, tās izkārtotas nevis hronoloģiski, bet tematiski. Kurpju veidolā atainota gandrīz visa sava laika aktuālo strāvojumu vēsture – popārts, Senā Ēģipte, antīkās skulptūras, ziemeļu dizaina atturīgums utt. Turklāt katra kurpe ir tik smalks un pašpietiekams objekts, ka tik piezemētas idejas kā valkājamība un funkcionalitāte pat neienāk prātā.

Vienīgais izstādes eksponāts, kas atgādina, ka kurpēm patiesībā mēdz būt visai piezemēta dzīve, ir oderējumā viegli padilušās melnās laiviņas ar metāla sprādzi, kuras savulaik filmā Dienas skaistule (1967) nēsājusi Katrīna Denēva. Pēcāk – jau modes ikonas statusā – modes nams Roger Vivier tās tiražējis tūkstošiem eksemplāros, un to replikas joprojām ir nopērkamas zīmola Parīzes veikalā. Rožē Vivjē, kurš savu karjeru sāka pagājušā gadsimta 30. gados, pieder pie apavu dizaina izcilāko novatoru plejādes, kurš kurpi drīzāk uzlūkoja kā skulptūru, kuras līnijās vienmēr iespējams kaut ko mazliet uzlabot, tuvinot to perfektuma ideālam.

Vivjē galvenais eksperimentu objekts bija papēži – leģendārākais no tiem ir 1963. gadā radītais uz iekšpusi ieliektais "komata papēdis", no kura aizgūts arī izstādes nosaukums Virgule (komats – franču val.). Rožē Vivjē atvadījās no šīs dzīves 1998. gadā, bet viņa apavu nams turpina pastāvēt.

Tildas Svintones tērpa arheoloģija

Stāsts par modi tās tīrradņa statusā ir arī Tildas Svintones un Olivjē Saijāra performances centrā, kura četrus vakarus no 20. līdz 24. novembrim notika Parīzes Tēlotājmākslas skolā. To noteikti bija vērts redzēt kaut tālab vien, lai tuvplānā skatītu Tildu Svintoni, kuras hameleoniskā spēja iemiesoties tērpa dvēselē, burtiski palienot tam zem ādas, abu pirmajā kopdarbā – pagājušajā gadā Tokijas pilī rādītajā performancē Neiespējamā misija – lika skudriņām skriet pār muguru. Tās pamatideja bija ģeniāli vienkārša – parādīt, kāpēc cilvēki mīl un kāpēc patiešām ir vērts mīlēt modi. 40 minūšu ilgajā performancē Tilda Svintone demonstrēja 57 tērpus un aksesuārus no Modes muzeja zelta fonda, nevienu no tiem neuzvelkot. Katrs tērps uzbūra savu raksturu, savu sejas izteiksmi, savu gaitu, pat savu elpu, ievelkot skatītāju sirreālā sajūtu mirāžā.

Šī gada performances centrā bija viena kleita, kas radīta speciāli Tildai Svintonei. Priekšnesumā tika izspēlēta klasiskā tērpa arheoloģija – no mēru noņemšanas brīža līdz piegrieztnei, auduma izvēlei, piegriešanai, šūšanai un visbeidzot gatavai kleitai. Lēni un soli pa solim, iedvesmojoties no tradicionālajām 50. gadu Parīzes modes skolās izmantotajām metodēm, kas mūsdienu fast fashion laikmetā, iespējams, mazliet līdzinās garu izsaukšanai – tāpat kā pats stāsts par netveramo apģērba dvēseli. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja