.. Pie tam ne tikai pašu radītais, bet arī viss aizgūtais. Un uzspiestais. Tas noder, lasot par Latviju vēstures grāmatās pēc simt gadiem. Godīgāk ir pievilkt šo procesu sev pēc iespējas tuvāk, riskējot iekulties ķezā un nepārkāpjot patriotisma jēdzienu kā vienu no pēdējiem kavēkļiem ceļā uz „brīvību”.
Ja joprojām turam prātā pašas vispārīgākās kultūras lietu, tad – kā nu ne – priekšplānā izvirzās gaidāmais ārkārtas referendums. Pret otras valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Ārkārtas tāpēc, ka mums par to jau regulāri referendumi notiek – tie ir mūsu grandiozie Dziesmu svētki. Atšķirībā no šī šķietami šaurā referenduma Dziesmu svētku vēstījums neizsauc vērā ņemamus protestus no krievvalodīgo puses. Uz referendumu iesim, tikai pēc tam nesauksim to par referenduma revolūciju, labi? Mums jau tā pietiek jēdzienu, kas kož kaulā īstenībai, piemēram, „kriminālprocess” (agrāk bija izmeklēšana un tad tika vai netika ierosināta krimināllieta), „nevalstiskās organizācijas”, kas izklausās kā „pretvalstiskās” (pareizāk būtu „nevaldības”, ja nepatīk „sabiedriskās”) un tamlīdzīgi.
Ja pārmetamies uz latviešu valodu ārpus referenduma, izbrīna bibliotēku darbinieku kuslā reakcija pret niecīgo grāmatu iepirkumu summu visas Latvijas mērogā, kas esot 1000 reižu mazāka nekā Lietuvā un 5000 reižu mazāka nekā Igaunijā. Mūsu četrsimt lati pret attiecīgi četrsimt tūkstošiem un diviem miljoniem. Pārfrazējot Arvīda Griguļa teikumu romānā Kad lietus un vēji sitas logā, gribas kliegt: „Četri simti! Četri simti par tādu sievieti kā es!” Manāms, ka bibliotēka ir laba vieta, kur cilvēki pārsvarā iet, lai lietotu bezmaksas internetu – komunālo rēķinu nomaksai, sadzīves lietu iegādei, sludinājumu pētīšanai un, protams, e-pasta lasīšanai, nemaz nerunājot par sērfošanu un spēlēm. Labi gan, īpaši kopējai apmeklētāju statistikai. Bet kā tad paliek ar vārda „bibliotēka” izcelsmi un nozīmi – grāmatu krājums, grāmatu krātuve, vieta, kur izsniedz grāmatas lasīšanai?
Tad vēl ķēpa ar daudzajām mākslām, kuras atšķiras viena no otras reizēm tik pamatīgi, ka līdzīgais, izrādās, ir gandrīz vai tikai mākslinieka iedvesma un radošais process, kā arī baudītāju pārdzīvojums. Kā Kultūras ministrijai sponsorēt visus?
Atbilde – jādara tas, ko var izdarīt. Uz šī fona paradoksāli rīkojas „Latvijas meži”, neko nepiešķirot literatūrai. Jo papīru ražo no koksnes!!! Kā lai viņiem saprotamāk izstāsta, ka grāmatas ir no papīra?
Arī periodiskie izdevumi izsenis mēdz būt uz papīra, tikai nesen arī internetā. Bet nu par literatūras specifiku un to, ko var darīt. Mūzikas un tēlotājmākslas procesus avīzēs un žurnālos nav iespējams parādīt oriģinālā, tas ir, skaņās (nejaukt ar skaņu apzīmējumiem) un bildēs (vien reprodukcijās). Toties dzejoļus un stāstus gan var publicēt kā oriģinālus (es nelasu romānus turpinājumos, bet cīnīšos par to, lai tos varētu lasīt tu!). Un šī priekšrocība ir nevis jāiznīcina, bet jākultivē. Tāpēc katram sevi cienošam kultūras izdevumam, tostarp portālam, kā arī avīzēm, kurās ir kultūrai atvēlētas lappuses, ir svēts pienākums literatūru publicēt. Arī tāpēc, ka citām mākslām ir savas priekšrocības (nenoliedzot to problēmu specifiku). Aizbildinājumi šajā sakarā ir ar baltiem diegiem šūti un nepārdomāti.