Čehijas pilsētā Karlovi Vari turpinās Karlovi Varu starptautiskais festivāls, kas tiek uzskatīts par ietekmīgāko Eiropas kinodzīves notikumu, kuram rūp norises Austrumeiropas kinematogrāfijās. Karlovi Varos vienā no konkursa programmām East of the West cīnās Aika Karapetjana filma Cilvēki tur, te informatīvajā skatē Horizonti tiek rādīta arī režisora Sergeja Lozņicas filma Miglā, kas pirmizrādi piedzīvoja maijā galvenajā - Kannu - festivālā.Arī šai filmai ir vistiešākā saistība ar Latviju - to līdzproducējusi Studija Rija, tajā ieguldīts Latvijas finansiālais atbalsts. Taču šis nav rakstiņš par tēmu, kurš festivāls «labāks» - Maskavā vai Karlovi Varos. Abiem tiem ir nozīme - kaut vai tāpēc, ka totālās un zvērīgās kino komercializēšanās apstākļos jebkurš festivāls ir būtiska nekomerciālo filmu izrādīšanas platforma. Tālab - visu cieņu gan festivālam Maskavā, kurš izraudzījās Golfa straumi zem ledus kalna, gan čehu kolēģu darbam, sekojot kinonorisēm Latvijā daudzu gadu garumā - Karlovi Varos Latvijas filmas tiek rādītas regulāri. Arī Aika Karapetjana skarbā jauno rajonu un jauno cilvēku bezmērķa drāma Cilvēki tur Karlovi Varos izraisīja interesi. Uz filmas «intrigu» - ar valsts finansējumu atbalstītā Latvijas filma, kas tapusi krievu valodā, - «uzķērās» arī ārvalstu mediji. Intervija ar filmas producentu Robertu Vinovski tika publicēta izdevumā Screen International. Te arī varētu rakstiņu beigt, jo no kultūrfakta «piefiksēšanas» viedokļa viss padarīts -Latvijas filmas ir piedalījušās divos lielākajos sezonas festivālos - Maskavā un Karlovi Varos. Viss jauki!Ja turpinām, tad jāpiebilst, ka Paškeviča filma balvu Maskavā neieguva. Diemžēl nespēju atrast arī gavilējošas krievu kolēģu recenzijas par šo darbu. Savukārt ar savu viedokli, ka šī filma - grēcīgās sievietes, mūžīgās Lilitas, dabas pētījums vairākos laikmetos - ir vizuāli izsmalcināta, taču arī smagnēja un pārsātināta ar prastu erotiku, uzbāzties negrasos. Iespējams, Cilvēki tur Karlovi Varos balvu iegūs. Konkursa programmā ir 11 filmu, un Cilvēki tur citu kontekstā izskatās pieklājīgi.Kas attiecas uz Sergeja Lozņicas Miglā, tā ar Kannu festivāla izredzētības zīmi ir ārpus konkurences, Karlovi Varos uz balvām tā nepretendē. Apbrīnojami, ka šī spēcīgā, labākajās klasiskā krievu kino tradīcijās uzņemtā filma nebaidās un nemokās kompleksos un nekoķetē ar jēdzienu «komercija», to pilnībā ignorējot. Līdz eksistenciālam skaudrumam un estētiskai vienkāršībai novestais stāsts par tēmu «fronte tēva pagalmā», kur robeža starp jēdzieniem «savējais/ienaidnieks» ir brīvi un traģiski traktējama, nenoliedzami ir notikums - vispirms jau atzītā režisora Lozņicas karjerā.Ar to arī varētu likt punktu, ignorējot vienu (nebūtisku?) apstākli. Visas šīs trīs filmas ir uzņemtas krievu valodā. Par Karapetjana Cilvēki tur kaislības jau ir situšas, un režisors ir argumentējis, ka viņa varoņi, Rīgas jauno rajonu iemītnieki, citu valodu neprot. Arī Latvijas režisora Paškeviča filmas krievu valodai ir dzelžains attaisnojums - tā ir kopprodukcija ar Krieviju. Savukārt Vācijā dzīvojošā, Baltkrievijā dzimušā Sergeja Lozņicas filmas vide ir Baltkrievija, un Latvija ir tikai viena no piecām šo filmu producējušajām valstīm. Ko secināt?Tikai to, ka latviešu kino šā gada starptautiskajos festivālos skan krievu valodā. Vai tā ir neizbēgamā cena, kas jāmaksā par kopprodukcijām vai «integrācijas politikas bankrota» attainojumu Latvijas filmās? Vai varbūt labam kino valoda ir nebūtiska?
Citā valodā
Latviešu kino starptautiskajos festivālos skan krievu valodā. Neizbēgama cena?Tikko Maskavā beidzās Starptautiskais kinofestivāls, kur Latviju konkursa programmā pārstāvēja Latvijas režisora Jevgeņija Paškeviča filma Golfa straume zem ledus kalna, kas pavasarī ieguva nacionālo kinobalvu Lielais Kristaps kā gada izcilākais sasniegums.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.