"Kamēr tu šo spēli spēlē..."

Atgriezies mājās un pārlūkodams dažas ierastās interneta vietnes, uzdūros prozaiskām prasībām rakstniekiem atcerēties par savu statusu, kuram nepiedienot vien prasīt no valsts un sabiedrības, bet esot vispirms jāspēj kļūt par ruporu, par balsi, kurā sabiedrība ieklausās. Tagad tādu balstu neesot.

Prāts neviļus pieķērās jēdzienam "statuss" saistībā ar pavisam nesenām norisēm, kurās vismaz daļa sabiedrība ir pamanījusi pārāk klaju neatbilstību starp statusu un darbiem. Kas ir tās balsis, kurās mēs ieklausāmies? Vai, jo vairāk, kurās balsīs mums liek ieklausīties? Un piekrišana (pat jau klusas kurnēšanas pavadībā) kļūst par iedibinātās sistēmas turpinātības garantu. Kad mūsu priekšstāvji kārtējo reizi piedzīvo kaunpilnu izgāšanos, mēs nīgri sajūtam negadījuma mesto ēnu, ko jo tumšāku padara apziņa, ka viņi ir mūsējie, no mūsu vidus, bet – kāds ir "sausais atlikums", secinājumi un rīcība? Jo spļaudīšanās, acu noduršana un frāze "jo tālāk, jo trakāk" neko nemainīs. Neko nemainīs arī pavisam dīvainais samiernieciskais skaidrojums – sak, viņi ir mūsu pašu izvirzīti, viņi mūsu pašu atspulgs vien ir. Priekšstāvja statuss nenozīmē, ka tiek pārstāvēts kāds vidējais aritmētiskais vērtību un spēju līmenis, kas cik necik godīgi ilustrē pašas sabiedrības attīstības līmeni. Ne velti – jo augstāks statuss, jo augstākas privilēģijas. Bet privilēģijas izraisa un prasa norobežotību no vidusmēra, būšanu virs vidusmēra. Savukārt priviliģēta statusa pieļāvumam ir tikai viens attaisnojums – ieguldījums sabiedrības labā, kas izriet no augstāka personības attīstības līmeņa un nodrošina sabiedrības atbalstu un cieņu.

Demokrātisks sabiedrības iekārtojums, kura hierarhijas ētisko normu centrā ir cieņa, izraisa visaugstākās prasības pēc godīguma un atklātības. Vienlaikus demokrātija neizbēgami kļūst par balsu labirintu, kurā viegli ir radīt dažādas šķietamības. Vārda brīvība, šī reizēm postošā skaļruņu procesija, tomēr nodrošina sarunas iespēju, ko, piemēram, totalitārisms liedz. Ne velti totalitārs režīms vienmēr saistās ar bailēm: cilvēkam dabiski piemīt brīvs, spriestspējīgs gars, bet vienas "patiesības" izsludināšana ir iespējama tikai piespiedu kārtā. Tomēr bailes ne vien posta personību, bet arī personību apspiedošo režīmu, jo brīvības degsme ir varens spēks. Demokrātija šai ziņā ir krietni iemidzinošāka. Manipulēšanas mehānismi smalkāki, bet ne mazāk ietekmīgi – ja vien, protams, mēs ļaujam sevi iemidzināt.

Tāpēc, ja mums nākas kaunēties vai neticēt, atskatīsimies, kā esam nonākuši tajā situācijā, kurā esam, un tad visiem spēkiem rīkosimies, lai novērstu vēl vienu atkārtošanos. Citādi "jo tālāk, jo trakāk" turpināsies, un mums atliks vien jūsmīgi lasīt kaimiņvalsts galvas uzrunas angļu valodā un domāt, "kad pienāks latviešiem tie laiki...". Cienījams rezultāts parasti rodas cienījamā procesā. Plašsaziņas līdzekļos aiz dedzīgām dusmām par to, kā nu tā var, neesmu manījis pietiekami precīzus un izsmeļošus atgādinājumus, kas un kāpēc galu galā to visu sagādāja. Pēc sašutuma izplēnēšanas sabiedrībai ir kopīgi jāizrunā, kādu personību tā vēlas redzēt valsts vadībā, un jāizmanto attiecīgās sviras, lai ietekmētu lēmumu pieņēmējus. Nav pieļaujami, ka politiskais spēks, kas ir klaji rīkojies pretēji valsts interesēm, bīdot "savējos" amatos, kuru statuss neatbilst attiecīgo pārstāvju spēju līmenim, nezaudē ietekmi un nesaņem tādu sabiedrības nosodījumu, kas izraisa jūtamas un šai partijai sāpīgas sekas.

Savukārt kopš padomju laikiem saglabātā iedoma, ka rakstniekam jābūt sabiedriski politisko procesu "sirdsapziņai" un sargsunim, sen ir zaudējusi aktualitāti. Totalitārisma laiki ir beigušies, un rakstnieki beidzot var darīt to, kas ir viņu galvenais uzdevums, bet atbildība par balss celšanu saistībā ar sabiedriskajiem procesiem ir tieši tik liela, cik rakstniekam kā personībai un valstij piederīgajam ir svarīgi par tiem izteikties. Rakstnieka balss, kurā ieklausās, nav saistāma ar statusu un atbildību, bet ar personību – atšķirībā no prezidenta, kurā personība un statuss veido ciešas saiknes un kopsakarības. Un, ja vien ir kāda atbildība, kas izriet no rakstnieka profesionālā statusa, tad tā ir spēja savos darbos iemiesot brīvības atgādinājumu. Tostarp atgādinājumu, ka mums pieder brīvība ne vien rīkoties tā, lai mēs varētu cienīt paši sevi, bet arī brīvība prasīt, lai mūsu vārdā runātu tikai tie, kurus ir iemesls cienīt.