Tā bija dīvaina pavasara diena nu jau pirms sešiem gadiem Londonā. Šķērsojot izkaltušo Temzu, varēja novērot dārgumu meklētāju barus, kuri ar metāla detektoriem rokā, klīzdami starp netīrumiem aplipušajiem krastiem un nepārtraukti sadurdamies, izmisīgi centās atrast ko vērtīgu. Līdzīgi meklētāji drūzmējās turpat netālu – Teita industriālajās zālēs, tikai tie meklēja Jozefa Boisa milzīgās retrospektīvās izstādes eksponātus. Filca krusti, tauki un parafīns, padomju ragaviņas un pats autors, kādā video kā mantru nerimtīgi atkārtojot: "Wir sind alles Kunstler" jeb «Mēs visi esam mākslinieki». Neviens sabiedrisks nosacījums, ne pūlis, ne murdoņa, ne suvenīru veikaliņi nepadarīja šos darbus par blēdību. Izrādījās pilnīgi pretēji – tā, iespējams, bija pirmā un varbūt joprojām vienīgā situācija, kad es nekļūdīgi spēju pateikt, ka mākslas vislielākais lielums tur bija klātesošs un autora ekstrēmais individuālisms pielipa ikvienam tā darbu vērotājam.
Tolstojs un Google
Kā jau tas raksturīgi jēdzieniem, kuru nozīmes ir aizmiglotas un neskaidras, mēs tos lietojam ar jo īpašu pašpārliecinātību, uzskatot, ka visiem jau tāpat skaidrs, ko tas nozīmē, un papildu skaidrojumi nav nepieciešami. Neuzņemšos šo nastu, kuru pavilkt varētu ja nu vienīgi Ļevs Tolstojs ar savu slaveno eseju Kas ir māksla?, un nemēģināšu atrast kādus psihoanalīzē balstītus apsvērumus, kas man ir vai nav māksla, tāpat arī atšķirībā no Ļeva Nikolajeviča nekritizēšu laikmetu, sakot, ka mākslinieki tērē vairāk enerģijas nekā lielā karā un veido kaut ko, ko var aprakstīt ar epitetiem "meistarīga deja", "pašaizliedzīgs dziedājums" vai "skumja tonalitāte". Pats nošķīrums, kas māksla ir tev, kas tā ir man un kas tā ir kādam citam, ir aizdomīgs, jo tikai pastiprina šo interpretāciju plašumu. Pamēģināt uz to atbildēt īsiem vārdiem nozīmē pēc mirkļa konstatēt, ka kāds, par tevi daudz skaidrāks domātājs, jau šo valodu ir lietojis. Un šis īsais formulējums neko nav pateicis. Tāpēc sākumā izvēlēšos ļoti vienkāršu piegājienu – ja jau māksla ir kaut kā formulējama, šī formula jau ir tās skaidrojums. Tas ir tās neatņemamais statuss. Un, ja šo redz kā tādu universālu piedāvājumu, visticamākais, ka labs palīgs šī vienādojuma risināšanai – varbūt arī vienīgais – ir Google. Pamēģināt ierakstīt meklētājā precīzu jautājumu – kas ir māksla? Kā jau var paredzēt, atbilžu ir daudz. Ne vairāk, ne mazāk kā trīs miljardi 620 miljonu variantu. Te gan jāņem vērā, ka kāda eksaltēta blogere min vēl lielāku skaitu – atbilžu varianti, viņasprāt, varētu sasniegt 6,8 miljardus. Šo precīzo skaitļu izcelsme nav skaidra, varbūt tas attiecas uz kādu mistisku cilvēku kopskaitu daudzās paaudzēs, kas kaut uz mirkli ir sasprindzinājušies un mēģinājuši sev atbildēt uz šo jautājumu. Jebkurā gadījumā līderis ir jau pieminētais Ļevs Nikolajevičs, jo viņa esejai ir tāds pats nosaukums, kaut gan vairāk tajā fiksējama nožēla, ka nekādas mākslas jau sen vairs nav. Viņam seko Frīdrihs Nīče ar dažādiem savstarpēji konfliktējošiem izteikumiem un Oskara Vailda romantiskās piezīmes, piemēram: "Māksla mums ļauj noteikt to, ka esam cilvēki." Latviešu valodā flagmanis ir laikmetīgās mākslas centrs kim? (kas ir māksla? – red.), kurā jautājums jau ir iekodēts pašā nosaukumā.
Ģēnijs un vieta
Diemžēl lielu skaidrību, pārvarot visas šīs definīcijas un piedāvājumus, interneta vidē neguvu. Risinājums negaidīti atklājās manā tualetē, kur uz plaukta stāv Rīgā dzimušā, diemžēl nu jau nelaiķa Pjotra Vaila grāmata Ģēnijs un vieta. Tajā minēts japāņu autora Kobo Abes izteikums: "Nav iespējams uzrakstīt to, ko visi jau nebūtu zinājuši iepriekš." It kā spekulatīva frāze, kas paredz, ka jebkas, kas tiek uztapināts, savā ziņā ir tikai atgādinājums. Patiešām, atgriežoties tajās dažās stundās Londonas pavasarī, atceros sajūtu par tādu kā tiešu norādi jeb signālu, ka ir kaut kas tev vienīgajam saprotams, ko mākslas darbs beidzot palīdzējis aptvert. Zināmā mērā tas sakrīt ar agrīnā kinematogrāfa periodā XIX gadsimta beigās sastopamajiem tā dēvētajiem spirituālistiem, kuri uzskatīja, ka uz filmas iespējams notvert to cilvēku garu un dvēseles kustības, kuri šo filmu skatās. Mākslas darbs tādējādi kļūst par šīs apziņas metaforu, un mēs, kas varētu tam noticēt, – par šo agrīno spirituālistu mantiniekiem.
Ja jau māksla ir kaut kas, ko mēs jau zinām, bet mums nepieciešams īpatnējs atgādinājuma veids, lai mēs to atcerētos, visticamākais, māksla var būt jebkas. Un šeit, iespējams, pēdējā iespēja kaut kā nošķirt mākslu no visa pārējā ir saistīta ar redukcionistisku jautājumu – bez kā mākslas nebūtu. Šo nākamo jautājumu es mēģināju atbildēt pie alus glāzes krogā.
Doma un ierobežojumi
Pirmkārt, galvenais nosacījums ir doma. Brīdī, kad uzskatām, ka tas, par ko runā katrs konkrētais mākslas objekts, ir kaut kas jau iepriekš pateikts, mēs visdrīzāk pasakām, ka tā arī ir – tā ir doma. Turpretī, ja visas nozīmes un simboli no mums būtu noslēpti, visticamākais, tā tomēr nebūtu doma. Bet māksla visbiežāk tiek atzīta tieši tad, kad tā nav amorfa vai izplūdusi, bet konkrēta un ar konkrētu uzrunu. Konkrētība savā ziņā norāda uz domu, uz savas apziņas pētniecību, kas būtu jāveic māksliniekam. Tas var attiekties kaut vai uz to, lai savu darbu neviens nedeģenerētu līdz prastam izklaides līmenim, bet koncentrētos skaidrai izteiksmes formai. Otrs nosacījums, manuprāt, ir tāds, ka māksla nevar rasties bez ierobežojuma. Amerikāņu mākslinieks Metjū Bārnijs savos projektos vairākkārt norādījis uz mistisko "ierobežojumu zīmēšanai", ar to saprotot, ka jau tad, kad mākslinieks ir paņēmis zīmuli un lapu rokās, tie jau ir ierobežojumi viņa priekšstatam par to, kāds viņa radītais darbs būs. Šis moceklības veids – mūžīgs ierobežojums ideālam, kad autoram jārēķinās ar dažādiem ārējiem – sociāliem, vides, finansiāliem – noteikumiem, lai beigu beigās sastaptu pavisam citu darbu, nekā tas iedomāts. Trešais un pēdējais nosacījums ir jau no vērotāja pozīcijas. Tā ir situācija, kad skatītājs nojauš, ka zināšanas, absolūtas zināšanas, ir tepat. Atliek pasniegties – un tās būs tev rokā. Lai arī cik iluzora izrādītos šī intuitīvā zināšanu klātbūtnes sajūta, tā tevi maina. Vairs nekad tu nebūsi tāds, kāds esi bijis mirkli iepriekš, un šīs izmaiņas, domājams, arī ir tā īstā mākslas mistērija – radīt nojausmu par kāda domāšanas noslēpuma atklāšanu.
Toreiz, pirms gadiem tajā pavasara dienā, Boiss likās pilnībā izpildījis visus manus nosacījumus. Tajā pēcpusdienā, iekāpis sarkanajā divstāvu autobusā, ieraudzīju tur izliktu izstādes plakātu, kas vēstīja: "Get some Beuys, be a better person" jeb "Nobaudiet mazliet Boisa un kļūstiet par labāku cilvēku". Katrs no mums pazīst šo "labāko cilvēku" citādi, bet, ja kādam ir izdevies to mūsos atdzīvināt, – tā ir laba atbilde.
*Eseja nolasīta Dienas gada balvas kultūrā pasniegšanas ceremonijā Dienas redakcijā 22. martā
Video: Sīmanis: Eseja - kas ir/nav māksla
Pēdējā tempļa hronikas
Skatāma kinoteātrī Splendid Palace