Šķiet, neko jaunu J. Endziņš nepateica. Sen zināms, ka valsts pārvalde uz dažādu tekstu jaunradi ir naska, un ir jau tā kā aprasts – ko tu rakstīt gribošiem cilvēkiem padarīsi.
Intereses pēc atvēru šobrīd spēkā esošo Latvijas nacionālo attīstības plānu (NAP) 2007 - 2013. Sāku lasīt. Vēl nebiju ticis pāri ceturtajai daļai, kad pāris kritiskas piezīmes jau sāka kņudēt uz mēles. Pirmā: Veidot, sekmēt, nodrošināt, noteikt, stiprināt, attīstīt – ar šādiem un līdzīgiem darbības vārdiem pavēles - nenoteiksmes formā (specifiska gramatiska forma, visbiežāk sastopama valsts pārvaldes iekšējos monologos – nenoteiktas pavēles tiek dotas ne visai konkrētam adresātam) iesākas vai ikkatrs teikums. Piemēram: „noteikt un atbalstīt prioritāras nozares, kas nodrošina ilgtspējīgas attīstības iespējas (27.lpp)”; „veicināt vietas piederības apziņas un vietējo kopienu attīstību cilvēku darboties spējas veicināšanai (45.lpp)”. Šāda pieeja stāsta veidošanā acīmredzami liecina par autora mulsumu attiecībās ar nākotni – nākotne ir neparedzama un nav obligāta; kas un kā to veidos, nav svarīgi. Lasītājs ar vājāku nervu sistēmu var sajusties nedroši un kļūt depresīvs, neraugoties pat uz to, ka sacerējums ir apstiprināts Ministru kabinetā.
Otrā iebilde ir par žanra apzīmējumu – plāns. Uzskatāmības labad samazināsim mērogus: Ja man pēc līdzīgi veidota plāna būtu jārūpējas par savu ģimeni, es, visticamāk, apjuktu, neko prātīgu neizdarītu, bet mani tuvinieki pēc septiņiem gadiem jau atrastos pavisam citā dimensijā.
Varbūt kļūdos, un viss tur ir nevainojami un pareizi, tomēr man neizdevās NAP 2007 - 2013 novērtēt kā spēcīgu, ar realitāti saistītu dokumentu, arī kā literatūra – nu tā, ne visai. Dokumentāli patētisks kvazimaģiskais sirreālisms absurdi direktīvās intonācijās nav mana mīļākā lasāmviela. Ko lai dara - tiem, kas rada valstij un nākotnei, ar laicīgo neizpratni jāsamierinās, vai Māra Čaklā vārdiem runājot: „...nevar prasīt, lai visi to saprot, ko tev nozīmē naivais "ku-kū".” Galu galā, katram sava gaume, un augstvērtīgi teksti ne vienmēr gūst atzinību plašās masās - tiktāl viss it kā būtu normas robežās, ja vien tai pašā NAPā nebūtu teikts: plānā izklāstītā valsts attīstības stratēģija jāiepazīst un jāpieņem Latvijas cilvēkiem, jo tikai par rezultātu pārliecināti cilvēki būs spējīgi izprast un atbalstīt dažādos lēmumus, mērķtiecīgi darboties savas un savu bērnu labklājības labā, jutīsies noderīgi Latvijai un leposies ar to. Tātad NAPs jāizlasa un jāapjēdz ikvienam?!
Dažas dienas atpakaļ medijos parādījās diezgan satraucoša ziņa, citēju: „Pirms divām nedēļām, skatot valdībā Pārresoru koordinācijas centra ziņojumu par Nacionālā attīstības plāna prioritātēm, vairāki ministri izteica šaubas, vai tik garu dokumentu kāds spēšot izlasīt.” („Ministriem patīk ekonomikas izrāviens”, Diena, 21.03.2012). Ko tas nozīmē? Izklausās, ka ierēdniecība gatavo pamatīgu lasāmo ķieģeli, tā sakot -lai NAPs neliekas knaps, savukārt ministri netic savai un tautas spējai tikt ar šo lasāmvielu galā. Šai sakarā kāds prātīgs pensionārs ieteica: Ja NAPu sadalītu 365 rindkopās un izdotu noplēšamā kalendāra formātā, gada laikā to izlasītu ļoti daudz ļaužu. Un nav jāskumst, ja daži savu NAP kalendāru pakārs blakus tualetes podam, galvenais, ka stratēģija būs izlasīta, turklāt – klusā vietā sēžot, arī apdomāta. Tauta zinās par ko ir stāsts. Kaut gan, man ir aizdomas, ka ministri neapšauba sabiedrības prasmi izlasīt garāku tekstu, drīzāk viņi uztraucas, lai topošo stratēģiju nepiemeklētu parastā birokrātisko sacerējumu liksta – garlaicīgums. Tiešām, būtu nelāgi, ja cilvēki netiktu līdz jaunā NAPa beigām, tādēļ vien, ka aizmiguši pusratā. Ko lietas labā varētu darīt? Man šķiet, ļoti palīdzētu rakstošo ierēdņu un viņu priekšniecības attieksmes maiņa. Nevienā normatīvajā aktā nav noteikts, ka valstiskie dokumenti obligāti jāpadara tik kokaini, ka lasot acis izkalst. Vai ir tik grūti savērpt interesantāku sižeta līniju un padarīt tēlus krāsainākus? Vai budžeta iestādēs epiteti, metaforas, alegorijas un hiperbolas ir deficīts? Lai aptvertu visas gaumes, un pēc NAP 2014 - 2020 kāri stieptos rokas visā Latvijā, to varētu izveidot vairākās versijās, piemērām, kā piedzīvojumu romānu, detektīvu, melodrāmu, traģēdiju, komēdiju, zinātnisko fantastiku, lirisku poēmu, filozofisku traktātu, absurda drāmu utt. Vēl efektīvāk būtu par NAP uzņemt filmu, radīt vienu kārtīgu nacionālo blokbāsteri – „Izrāviens”. Kā nacionālo pasūtījumu, protams. Latvijas teātru varēšanu nemaz nepieminēšu.
Vienu vārdu sakot - iespējas, lai sabiedrībai radītu interesi par Nacionālo attīstības plānu, ir pietiekami daudz. Nu, ja vien šī valdība patiešām vēlas, lai tās gara darbus tauta lasa. Līdz šim gan ir bijis vienalga.