Kur ir pasaules centrs?

Viņas grāmatas un raksti par Eiropas 20. gadsimta mākslas jautājumiem ieņem būtisku vietu nozares literatūrā, tāpēc viņas viedoklis šķita svarīgs. Profesore aicināja pārskatīt un pārvērtēt vispārpieņemtos un it kā pašsaprotamos jēdzienus, to skaitā tradicionālo 20. gadsimta mākslas vēstures periodizāciju (pirmskara un pēckara, padomju un postpadomju utt.) un citus populārus hronoloģiskos un ģeogrāfiskos pieņēmumus. Ja, piemēram, izplatīts ir viedoklis, ka pirms Otrā pasaules kara pasaules mākslas dzīves centrs bija Parīze, tad jāatceras, ka ne vienmēr un ne visiem. Avangada mākslinieki citviet ir skatījušies arī pavisam citos virzienos un, piemēram, par izšķirošām uzskatījuši norises Cīrihē un citur. Bez šaubām, katra laikmeta mākslas dzīvei ir savi "centri", kuros uzplaukst jauni talanti, veidojas jaunas kustības un mākslinieku grupas, uzdzirksteļo idejas jauniem teorētiskiem konceptiem. Lielā mērā šādu centru veidošanos nosaka un ietekmē ārpus pašas mākslas esoši – sociāli, ekonomiski un politiski – faktori. Piemēram, līdz Otrajam pasaules karam amerikāņu māksla bija visai provinciāla. Ņujorka izvirzījās avangardisma līderpozīcijās, lielā mērā pateicoties kara bēgļiem no Eiropas – imigrējošiem māksliniekiem, arhitektiem, zinātniekiem un intelektuāļiem vispār, kuri ietekmēja pilsētas radošo dzīvi kopumā. Noteiktas ekonomiskas un politiskas likumsakarības noteica Berlīnes īpaši pievilcīgo radošās dzīves statusu Eiropā pēc 1989. gada. Tagad? Kaut kas notiek daudzviet, vecajiem un nogurušajiem centriem (Ņujorkai, Londonai, Berlīnei, Parīzei u.c.) pilnvērtīgi piepulcējas Šanhaja, Pekina, Tokija, Honkonga u.c. Tāpēc vienlaikus pārsteidzošs un arī likumsakarīgs šķita profesores izteikums par to, ka šobrīd Varšava ir tā vieta, kur būt. Pārsteidzoši – tāpēc, ka pirmo reizi pasaules mākslas centrs ir tik tuvu Rīgai, un arī tāpēc, ka neesam vēl pietiekami daudz dzirdējuši par Varšavu kā mūsdienu mākslas metropoli. Likumsakarīgi tāpēc, ka, idealizējot un vispārinot, Polija ir viena no nedaudzajām Eiropas valstīm, kura atstāj iespaidu par relatīvi vieglu ekonomiskās krīzes formu un tagad piedzīvo savveida uzplaukumu (kas visuzskatāmāk materializējas, piemēram, intensīvajā un apskaužami vērienīgajā lielceļu būvē visā valstī).Tāpēc šķiet pilnīgi ticami, ka Varšava ir absolūti piemērota vieta jaunai mākslas un intelekta renesansei mūsdienu izpratnē, jo mākslas uzplaukumam (kurš gan reizēm iespējams arī nabadzībā un postā) tomēr nepieciešama zināma pārticība, savs Mediči galms. Varšava arī simboliski, kaut vai tikai 20. gadsimta vēstures aspektā, ir ideāls fons renesansei – pārsteidzošā kārtā atjaunota pēc gandrīz totālas iznīcības Otrajā pasaules karā, samērā veiksmīgi pārdzīvojusi sociālismu, tikpat veiksmīgi pārcietusi mežonīgā kapitālisma ienākšanu (daudzi atceras laikus, kad braukt cauri Polijai bija bīstami). Varšava pilnīgi noteikti ir izdzīvošanas un atdzimšanas simbols. Pirms dažiem gadiem, viesojoties šīs pilsētas muzejos un arhīvos sava fotogrāfijas vēstures izpētes projekta ietvaros, negaidīti guvu pirmo priekšstatu par Varšavas renesansi. Toreiz daži Latvijas kolēģi pasmīnēja, izdzirdējuši par manu plānoto vizīti – vai tad nu Polija būtu tā vieta, kur kaut kas var notikt mākslas jomā. Izrādījās, ka var gan. Zinoši un ieinteresēti eksperti, finansējums krājumu veidošanai, aktīva zinātniskā darbība un publikācijas – mākslas vēstures kā pilnvērtīgas nozares funkcionēšana šķita apskaužami efektīva un produktīva. Tāpēc arī šodien varu piekrist apgalvojumam, ka tieši Varšava var kļūt par vienu no jaunajiem mākslas pasaules centriem.