Celtnes, kas jau gadsimtu senatnē bijušas kā progresīvu tehnoloģiju un jaunu stilu parāde, visvairāk pārsteidz ar gaismas un rituālu scenārijiem. Tie spēj atraisīt tik negaidītu sajūtu kopumu, ka tā arī paliec un stāvi par sevi pārsteigts. Bet visvairāk man patīk, kā baznīca skan. Esot pilnīgs pretstats ideālajai akustiskajai videi – kurpju kastei -, tā pārsteidz ar čukstiem blakus ejās, attāliem soļiem altārdaļā un ērģeļu skanējumu, kas burtiski ielīst ikkatrā telpas stūri.
Saviem ierakstiem baznīcas izvēlējušies gan roka dinozauri kā Emerson Lake and Palmer, gan padomjlaiku ierakstu koncerns Melodija, kura labākie ieraksti tapuši Rīgas Reformātu baznīcā. Un kur vēl burvīgie mūzikas vakari anglikāņos. Savus skaistākos koncertus baznīcās spēlējuši islandiešu Sigur Rós.
Jau kādu laiku mani ir apbūris Elenas Tonras projekts Daughter, kas pagājušā gada decembrī uzbūra savu Live from St Giles in the Fields Church. Trauslais sievišķīgais albums nekad nav skanējis tik tieši sirdī trāpoši. Es gribētu būt tur. Sēdēt pirmajās rindās. Atslēgt pasauli un pazust mūzikā. Bet ne viss, ko sirds kāro, piepildās.
Bet es biju uz Goran Gora albuma Hold Me Close When It Comes koncertu Domā. „Mēs tēlosim ziemeļblāzmu. Mūzika un lēna gaisma,” tā pirms koncerta par ieceri stāstīja pats mākslinieks. Un mūzika skanēja patiesi labi. Neliegšos, šis trešais Goran Gora albums ir tieši mans mīļākais. Un plauktā stāv blakus Gorana pirmajai 2 hands / 4 songs mazajai platītei.
Tomēr kaut kas pietrūka pilnai laimei. Un tas ir Doms. Mazliet par lielu Gorana smalkajai un personiskajai mūzikai. Tas vienmēr man asociēsies ar valsts svētkiem, prezidentiem un pompozitāti. Doms ir salts. Un tā īsti nekad mani nav uzrunājis. Vienmēr domāju, ko es kā arhitekts tajā mainītu. Kā teica vēlāk ielās satiktie draugi, tas ir mans profesionālais kretīnisms, kas neļauj baudīt mūziku. Var jau būt, ka viņiem ir taisnība. Taču vienu es zinu – mūzika ir mana reliģija, un tad kāpēc nedoties pēc tās uz baznīcu.