Par ACTA, ziemas miegu un vīģes lapām

Uz mata tikpat īsi var formulēt līguma pretinieku pozīciju: mēs zagām, zogam un zagsim, un tās ir mūsu tiesības, jo interneta laikmetā informācijai/kultūrai jābūt brīvi pieejamai visur un visiem. Es, protams, mazliet vienkāršoju, mazliet hiperbolizēju, bet gan aizstāvji, gan pretinieki faktiski runā par vienu un to pašu parādību, kuru vai nu prasti dēvē par zagšanu, vai šo jēdzienu piesardzīgi maskē ar dažādiem eifēmismiem.Man kā autoram uzreiz it kā būtu jāsāk spīdēt kā zelta gabaliņam (par zelta gabaliņu spīdēšanu - mazliet vēlāk) - lūk, starpvalstu vienošanās, kur nu starpvalstu - starpkontinentāla un vispār pārpasaulīga -, kas sargās mani un manu autorību, un vispār neviens vairs mani neapzags, jo policists ar rungu un lielo pistoli uzreiz būs zaglim klāt… Skaistā jaunā pasaule? Un tomēr, kāpēc man baigā cemme - gan kā autoram, gan kā parastam interneta lietotājam? Faktiski runa nav par zagšanu un pat ne par eifēmismiem. Tāpat pilnīgas muļķības, ka visa šī padarīšana sargās autorus no apzagšanas un rūpēšoties par intelektuālajiem un citādiem īpašumiem. Runa ir pavisam par kaut ko citu - ACTA nav nekas cits kā vīģes lapa, ar ko mēģina piesegt muļķību, neizdarību, treknas pakaļas un tamlīdzīgas lietas. Autorus neviens neapzog, vēl vairāk - atļaušos apgalvot, ka visa autortiesību būšana nekad īpaši nav rūpējusies par autora sargāšanu. Cita lieta - tā ir pavērsta tādā virzienā, ka sargā ARĪ autoru, un pastāv institūcijas, kas šo „arī” realizē tik lielā mērā, cik nu „arī” vispār iespējams realizēt (šai gadījumā pavisam cita tēma - tas, ka šo institūciju rīcība dažās situācijās ne vienmēr ar prātu izprotama). Autors no sākta gala visos laikos ir bijis idiots, kurš strādā jebkurā situācijā. Ij viņa radītā produkta ražotājiem, ij izplatītājiem, ij valsts ierēdņiem, kas šos procesus regulē, īstenībā nospļauties uz autoru tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņš mierīgu prātu var lasīties dillēs - šī autora vietā jau pēc piecām minūtēm stāsies cits, varbūt vēl nesavtīgāks un pakļāvīgāks. Nepateikšu neko jaunu, ja atgādināšu, ka, jā, autortiesību ideja gan radās autora dēļ, taču XIX gadsimta otrajā pusē un jo sevišķi XX gadsimtā tā attīstījās tikai un vienīgi, lai aizsargātu ražotāju, kurš dzīvo uz autora radītā produkta rēķina. Protams, maza peļņas daļa tiek atvēlēta arī autoram, jo nedrīkst tak ļaut nomirt badā vistai, kas dēj zelta olas. Turklāt attīstījās vien tai virzienā, lai ierobežotu, aizliegtu, bremzētu, apturētu, nemitīgi paplašinot šo darbību ietvarus. Pateicoties relatīvi mazskaitlīgam autoru daudzumam, pastāv gigantiskas grāmatu, mūzikas, filmu, izplatītāju, galu galā - iepakojuma industrijas ar miljardu peļņu; autors ir pamats milzu piramīdai, kura, no vienas puses, protams, palīdz viņam, ražojot un izplatot viņa radīto produktu, no otras, aptīra viņu - gan ne līdz pēdīgam, bet līdz priekšpēdējam kreklam. Simbioze no tiesas īpatnēja, kaut gan pareizāk būtu runāt par absurdu, turklāt ar likumiem balstītu un stiprinātu, līdz kuram bija aizdzīvojusies XX gadsimta nogales kultūra.Pienāk XX gadsimta nogale, internets ar visām pirātu armādām - un kas notiek? Visas šīs industrijas priecīgi berzē rokas - jauns laikmets, radīta sistēma jaunām ražošanas formām un, kas vēl svarīgāk, ar pirātu nesavtīgo līdzdalību radīta arī ideāla saražotā produkta izplatīšanas sistēma, kura produktu spējīga piegādāt būtībā jebkuram patērētājam/pircējam jebkurā pasaules malā? Nu tik būs, miljardu peļņa daudzkāršosies, vajadzīgi vien relatīvi nelieli ieguldījumi atbilstoša servisa radīšanai? Sadētās zelta olas palielināsies līdz prātam neaptveramiem apmēriem – un arī vistām tiks kāds grauds vairāk? Izklausās anekdotiski, tomēr tā ir visiem labi zināmā realitāte – filmu, mūzikas, grāmatu giganti guļ ziemas miegā, nekustina ne ausis, ne pirkstus, ne pakaļas, pat smadzenes ne, bet, kad gaisā sāk ost pēc sēra, izrādās, mītiskā pirāta zobenu aplicies būtībā katrs interneta lietotājs – sākas gausa rosīšanās un vīģes lapu meklēšana, lai puslīdz piesegtu visu šo muļķību sēriju. Vīģes lapām visdažādākie formāti – tiek medīti studenti un mājsaimnieces, kas lejupielādējušas filmas vai mūziku, tiek dibinātas visādas organizācijas un asociācijas (kurām dāsni tiek atvēlēta nauda, kas neatradās, kad vajadzēja atbildēt uz interneta piedāvātajām iespējām), tiek lobēti visādi likumprojekti, turklāt ne vairs ASV, bet jau vispasaules mērogā, starp kuriem ir arī ACTA un veiksmīgi izbrāķētais SOPA. (Iedomāsimies – ja stacionāro telefonu kompānijas lobētu likumus, kas aizliedz mobilo telefonu lietošanu? Vai pasts nevis ieguldītu līdzekļus citu pakalpojumu pilnveidošanā, bet sūdzētu tiesā e-pasta lietotājus? Fotofilmu un fotopapīra ražotāji cīnītos pret digitālajām kamerām? Saprotu, ka analoģija nav pilnīga, jo te nav runa par autortiesībām, tomēr būtība ir tā pati – attīstība nestāv uz vietas, un nopietni ļauži esamības mozaīkas jaunos elementus nevis tiecas iznīcināt, bet mēģina izmantot savā labā un pārtapināt priekšrocībās.Un atkal jāpiebilst, ka es, protams, vienkāršoju un hiperbolizēju, tomēr realitāte ir tieši tāda (visi šie ciešā miega un klajās muļķības procesi smalki izklāstīti un izanalizēti Lorensa Lesiga, Džesikas Lasikas un citu autoru grāmatās). Vai varēja būt citādi? Piemēri nav jāmeklē tālu – Amazon reti izteiksmīgi apliecina, ka interneta lietotājs mīļuprāt maksā par produktu komplektā ar ērtu servisu, vienlaikus aizgriezdams degunu prom no pirātisma. Rezultāts – vismaz rietumpasaulē grāmatu pirātisms gan pastāv un nekur nepazudīs, bet netiek uzskatīts par nopietnu problēmu, ar kuru būtu jācīnās, nikni piegriežot skrūves; vēl vairāk - šīs pirātiskās grāmatas lāgiem tiek traktētas kā labākā attiecīgā autora darbu reklāma.Protams, izlasot ACTA (latviski atrodams šeit), vismaz pirmajā acu uzmetienā nekāds baisais iespaids nerodas – it kā viss loģiski, pārdomāti un drīzāk rekomendējoši. Tomēr reāli tas turpina šos procesus – nevis vienoties, izmantot un attīstīt, bet atņemt, aizliegt, iznīcināt, apturēt. Nemaz nerunājot par to, ka būtībā šis tekstiņš ir pamats tam, lai izsekotu jebkuru interneta lietotāju, bremzētu interneta attīstību un tamlīdzīgām lietām. XXI gadsimtā ideoloģiskais totalitārisms vairs nav modē, jo ekonomiski tas ir absolūti nepamatots un, galvenais, neizdevīgs. Toties gluži reāls kļūst ekonomiskais totalitārisms – un, ja vēlreiz atceramies faktu, ka autortiesību un intelektuālā īpašuma aizsardzības likumi jau kopš Bernes konvencijas laikiem attīstījušies tikai skrūvju piegriešanas virzienā, tas vedina uz drūmām pārdomām, kāds varētu būt nākamais solis.