Ar domu, ka tā ir vārīga un neizturēs, tāpēc jānoliek īpašā siltumnīcas režīmā – vienalga, lai blakus plaukst arī nezāles. Tā ir. Un tā nav. Tūlīt paskaidrošu, ko ar šo pretrunu domāju.Bērnībā visiem gribas ēst ķīmisku konfekšu kalnus, Leiputrijas piena upes ķīseļa krastos aizliet ar dzirkstošu limonādi, bet lidojošo cepto zosu vietā redzēt dejojam krāsainus naftas produktu lācīšus. Var būt, ka pasaulē ir cilvēki, kas jau piedzimstot mīl Dostojevski un klasisko mūziku. Pārējiem mīlēt ir jāiemācās, un tas ir laik- un darbietilpīgs process.Mani ne pārāk satrauc fakts, ka latvieši lasa vientiesīgas grāmatas vai iet uz sliktām izrādēm. Kamēr lasa un iet... Mani satrauc tas, ka sliktu sauc par labu, vientiesīgu par gudru, pašdarbniecisku – par mākslu. Ka mums sistemātiski pūlas uzspiest seklu, īstermiņa domāšanu. Mūsu vārgajai un saudzējamajai kultūrai tas par labu nenāk, jo veicina diletantismu un pazemina līmeni. Skatītājiem un lasītājiem tas nav vajadzīgs, jo cilvēki, kuriem mākslas process nav darbs, bet baudījums, vienmēr dos priekšroku tam, kas viņiem patīk, nevis tam, kas tiek atzīts par kvalitatīvu. Tikai – ja kultūras procesā nebūs kritiskas gradācijas, nav pamata cerēt, ka, izauguši no lubu stadijas, viņi uz mākslu skatīsies ar cieņu. Un - ka sabiedrība atbalstīs finansējuma piešķiršanu kaut kam, kas savu eksistenci pamato ar ēterisku "es gribu"...Kristīne Želve savā ierakstā jautā, kā izmērīt kultūras atdevi. Pirms kāda laika kāds man skaidroja, kāpēc trimda vēsturiski izturas pret teātri kā pret pašdarbības pasākumu. Saknes tam esot meklējamas Vācijas nometnēs, kur, gaidot uz izceļošanas atļaujām, nedrīkstēdami oficiāli strādāt, talantīgie, izglītotie latvieši kavēja laiku, dziedot koros, spēlējot izrādēs, rīkojot izšuvumu izstādes... Bet ja reiz visi kaut ko spēj, vai tad tas ir darbs? Man reizēm šķiet, ka Latvijā šodien pret mākslu attiecas tāpat. Bez tam - kas ir īpaši sāpīgi - arī daļa mākslinieku. Atšķirība tikai tā, ka šodien kultūrā redz daudz talantīgu, bet maz inteliģentu cilvēku, kuri skaidri apzinātos, ka ne viss ir vienlīdz labs. Taisnība – katrs var uzrakstīt grāmatu. Bet ne katra grāmata būs laba.Protams, ka Latvijas unikālā kultūra ir nozīmīga. Protams, ka tā jāatbalsta. Galu galā – kultūra ir vienīgais iemesls, kādēļ pastāvēt Latvijas valstij kā pašvērtībai, nevis kā nekatrai administratīvai vienībai. Domāju arī, ka kultūra ir krietni izturīgāka, nekā no malas varētu likies. Žēlabas par krīzi lasāmas arī 20., 30. gadu avīzēs, laikā, kad līdzās klusiņām top mūsu mākslas zelta fonds. Acīmredzot – sēnalas ir normāla procesa sastāvdaļa. Bet ar to saudzēšanu gan, manuprāt, īpaši aizrauties nevajag. Tam labajam, kas mums ir, grūti caur nezālēm izspraukties tuvāk saulītei – ravēšana palīdz.
Par ravēšanas lietderību
Vakar komentāros pie Kristīnes Želves bloga izlasīju domu, kas līdz formulai izkristalizē veselu latviešu kultūras domāšanas zaru.Pārfrāzēšu paplašinot, bet, domājams, atbilstoši oriģināla garam - proti, ka šodienas politiskajā, sociālajā, ekonomiskajā situācijā ir noziegums kritizēt latviešu kultūru.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.