Nebūt atvieglo ciešanas tam, kas dodas prom, bet nodara sāpes tiem, kas paliek, – tās mēs iemācāmies saukt par atmiņām. Kā teiktu klasiķis – cilvēks dzīvo tik ilgi, kamēr viņu kāds piemin, atceras, godā tā vārdu. Kaps nav pēdējā pietura, pēdējā ir sāpes – atmiņas.
Imants Ziedonis un Hercs Franks, vārdinieks un bilžinieks, dzejdaris un kinorežisors, divi Latvijai piederējušie dižie gari (mēle niez izmuldēt banālību – "garaiņi, kas veicina vārīšanos", kaut – skaidrs tak, ne jau garaiņos tas viršanas spēks) pametuši šo vietu, lai atrastu Apsolīto zemi. Katrs droši vien savu, jo pārāk atšķirīgi temperamenti, citādas asinis.
Kur Ziedonim ironiska meditācija un asa prāta rotaļa ar vārdiem, nozīmēm, apjēgām, jūtām, visdažādākajām sociālpolitiskajām konstrukcijām, tur Frankam skaudrs dokumentāls tiešums – ar Dieva pirkstu (kameru) pat ne acī, taisni sirdī (skatieties viņa apokaliptiskos vēstījumus Augstākā tiesa, Augstā dziesma, Aizliegtā zona, Flashback, pat šķietami nevainīgo Vecāks par desmit minūtēm – tās visas ir filmas par dzīvā atšķirību no mirušā).
Hercs Franks: "Pēc filmas Flashback, kurā es stāstīju par savām filmām un rādīju to, kā man izdara sirds operāciju – mani atver vaļā kā skapi un dara visu, ko vēlas, un vēl šajā filmā mirst mana sieva, lūk, pēc šīs filmas man ir jautājuši: "Vai tā drīkst?" Vai drīkst šādi pietuvoties nāvei?» (2009. gada intervija satori.lv.)
Ziedonis nekad nav bijis tik fizioloģiski tiešs, kaut gan pēdējos septiņus garos gadus dzīvoja nāves ēnā un dzejniekam nelabvēlīgajā klusumā, gandrīz bez balss. Savu balsi viņš ieraudzīja caur citiem, un Dievs vien zina, kā viņš to vērtēja. Spītīgais, lepnais, paštaisnais Ziedonis.
Tomēr viņiem abiem, šķiet, bija pārliecība no Gētes: "Ilgstoša prātošana par daiļo ir smags pārbaudījums mirstīgajiem." Tas – par mums. Mākslas uztveres spēja ir darbs. Domāšana arī.
Šīs abas nāves ir baisas arī tāpēc, ka gan dzejnieks, gan kinorežisors personības garīgo higiēnu, godu, tautas kultūras un cilvēku pašizglītošanās standartus vērtēja visaugstāk. Tās ir "iekšējās tīrības lietas" un vērtības, kam vairākums tagad vispār nepiegriež vērību – "kas viņam Hekabe un kas viņš tai".
Imantam pieder trāpīgs vērojums: "Laimīgi ir muļķi, kas nezina, ka ir tādi; muļķi, kas zina, ka ir muļķi, ir traģiski personāži, jo viņi parasti neprot rimties, no tādiem ceļas ļaunums."
Baisas nāves arī tāpēc, ka abu personību dzīvesdziņa un domāšanas mērogs bija starojoši – tie fotosintezēja, inficēja citus, daudzus rosinot sajēgt, ka dzīve nav nogrieznis, bet gaisma, kas pamanās iespraukties pat tur, kur nepieklājas. Gaismai nepavēlēsi. Diez vai Ziedonim un Frankam kāds varēja un spēja pavēlēt, nekļūstot nožēlojams. Jā, viņiem bija brīvība, arī brīvība šaubīties un baidīties. Atzīt savas kļūdas. Un tas jau ir varoņdarbs, ko mūžā spēj veikt retais.
Re, kā – zirnekļiem ir caurspīdīgas asinis, bet viņu stingrie tīkli nemanāmi apjož daudzu cilvēku dzīvi. Zirnekļi nes laimi. Imants Ziedonis un Hercs Franks noteikti ir Latvijas kultūras dižzirnekļi, un viņu spītīgais mūža noaudums vēl tikai tiks pamanīts. Tas notiks brīdī, kad katrs beidzot pratīsies savu laiku nemērot nogriežņos. Un kad tauta skatīsies saulē, nevis pašas sanestajos dubļos. Piedodiet par patētiku, bet nāves sāpes ir tuvu tai.