Sveika, bāreņu tauta!

Cieņa. Jā, cieņa. Gan pret žurnālistu, kuram ir drosme personīgi uzrunāt, gan pret ciema iedzīvotāju, kuru pārņēmusi drosme runāt. Un drosme atklāti runāt visbiežāk rodas tad, kad ir kāds, kurš godīgi uzdod jautājumu un ieinteresēti klausās. Tie ir dialogi, kurus man gribas dzirdēt visvairāk. Tie ir dialogi, kurus kāds uzsācis, ar mikrofonu iebrienot tumsā.

Kad jautājums ir uzdots un cilvēks ir sācis runāt, atbildes vairs nav tik svarīgas. Ir svarīgi, ka cilvēks runā, kamēr aiz viņa muguras stiepjas tukšuma pārņemts ciems, kurā pamatiedzīvotājas ir pamestas lauku mājas un to tukšās logu acis kņudina vienaldzības un pamestības vējš. Tomēr jo ilgāk klausīsies ciema iedzīvotāja runāšanā, jo lielāka iespēja, ka viņš tevi nemanot ievedīs savā smaržīgajā dārzā, kuru pārņēmušas leknas dilles, piebriedušas cūkupupas, nogatavojušies lauku gurķi, siltuma uzšķērsti tomāti, kartupeļu violeto un balto ziedu laivas, burkānu kuplās slotiņas, kuras kutina pirkstus, līdzko tām pieskaries un gribi burkānus izraut no zemes, ziedkāpostu miermīlīgās ierindas, saulespuķu torņi, biešu dzīslainais maigums un nezāļu prombūtne.

Tādās vietās nebrien iekšā, tādas vietas nebradā, tādās klusi stāv ar basām kājām, kamēr visapkārt gluži kā migla ceļas un krīt ražas smaržu vāli. Tādas vietas atgādina vecmāmiņas dārzu, no kura tu vienmēr izbrien pilns, laimīgi smags un ražīgs. Bērnībā es domāju, ka visa Latvija ir tāda vieta kā šie dārzi, bet pieaugot tu saproti, ka dzīve vairs nav tā ravējamā biešu vaga, kuras galā nolikta konfekte. Ir cita Latvija un citi cilvēki. "Sveika, bāreņu tauta!" reiz vienā no savām uzrunām sacīja dzejniece Māra Zālīte. Es nezinu, kas sekoja pēc šīs uzrunas. Varbūt tas bija apdullinošs klusums.

Valstī, kur sāk ar krekliņiem (turklāt bez jēgas propagandējot saukli "Valstij jāsāk ar sevi"), kaut kas nav kārtībā. Un, kā jau kārtīgā kapitālisma patērētājsabiedrībā, kur piedāvājums, tur pieprasījums. Padod pūlim krekliņu, uzvilks visi un vēl pakliegs: "Tagad es sāku ar sevi." Man nav ne jausmas, kad politika Latvijā kļuva tik lēta. Šie krekliņi neatšķiras no Trampa cepurītēm. Varbūt politika zaudēja, kad prezidenta amatā netika ievēlēts Levits. Varbūt simtgades izpārdošanā. Tie, protams, nav vienīgie zaudējumu atskaites punkti. Tomēr uz šāda degradācijas fona tu jūties ārkārtīgi apjucis.

Ja kuģim nav kapteiņa, labāk lai to vada jūra. Ir tikai ilgas pēc tā, lai arī cilvēki politikas dārzā nodarbotos ar domāšanu, lai Brīvības piemineklis nebūtu tikai akmens klucis, pie kura uztaisīt selfiju, bet vieta katrā no mums, kur mēs tiecamies pēc vertikāles. Taču vertikāles nav. Vismaz pagaidām. Ir tikai priekšvēlēšanu kampaņas, kuras atgādina izpārdošanu lielveikalos. Katrā valstī cilvēkam nevis tikai jāsāk ar sevi, bet vienam ar otru. Bez dialoga nav sarunas. Ir vienīgi apdullinošs tukšums, kurā katrs dzird tikai pats sevi. Un tomēr dārzs smaržo. Katrā no mums. Lai tur iekļūtu, ir tikai jāuzdod jautājums. Nav pareizu un nepareizu jautājumu, tāpat kā nav pareizu un nepareizu atbilžu. Un laika nav. Ir kaut kas svarīgāks par laiku. Pajautāt, sarunāties, uzklausīt, dzirdēt, uzrunāt – tas ir svarīgi, jo tas ir personīgi.