TV3 Ēnu spēles: Gultā ar ienaidnieku

Pirmais krimināla sižeta "kucēns" Ēnu spēlēs bija veltīts ķezai, kas bieži gadās dzīvē – nekāda nozieguma nebūtu, ja divi seriāla centrālie varoņi (tiek apgalvots, ka Aivara Siliņa un Aināra Ančevska personāži ir ar kriminālpolicijas darba pieredzi) starp viesu namā rīkotas ballītes viesiem atpazītu personas, kuras nav tās, par ko izliekas (Alda Kusiņa un Ingas Aizbaltes tēli) – proti, tie ir cilvēki, kuri bijuši saistīti ar A. Siliņa – tagadējā privātdetektīvu kantora īpašnieka – iepriekšējām lietām. Smieklīgi, protams, ka galveno "maitu" (I. Aizbalte) detektīvs paguvis pat ievilkt gultā un it kā gatavojas precēt un kopā braukt uz "ārzemēm", atstājot biznesu savas meitas Gabrielas (Ilze Ķuzule-Skrastiņa), diplomētas juristes rokās, par ko viņa žiperīgais jaunākais kolēģis (A. Ančevskis) tā kā drusku uzmet lūpu, jo, ziniet, viņš ir tāds mačo un vīrieššovinists ar karjeras ambīcijām, kaut arī patiesībā – lāga zellis, kurš pat kārtējās brūtītes uzsūktu zilumu uz kakla neprot nomaskēt un, hm, diezgan kundziski paņem sava drauga (Mārtiņš Egliens) apavus.Vārdsakot, psiholoģiskā klimata ziņā seriāla I daļa iepazīstina mūs ar visai raibu un potenciāli interesantu kompāniju. Ja vēl te pieskaita tuvākos draugus (kolorītais Vara Vētras un Indras Briķes laulāto pāris, kurus ar balles varoni saista labākā drauga un kādreizējās kvēlas pielūdzējas attiecības), visādus gadījuma rakstura dīvainīšus, kuriem tiek iedalīts nevajadzīgi daudz "ekrāna laika" (Vara Klausītāja teatrāli pārspīlētais "portjē", A. Kusiņa "pārvaldnieks", kurš rādās izkāpis no filmas par Adamsu ģimenīti un zaglīgā krievu striptīzdejotāja) un anonīmo masovku, kuras uzdevums ir tēlot ballē ģimenes tuvākos radus un draugus, bet kuri to neprot darīt, tad iezīmējas Latvijas vidējstatistiskais sociālais portrets. Tādi maķenīt apjukuši cilvēki, kuri tēlo sev neparedzētas sociālās lomas. O.K., lai tā būtu – pieņemsim, ka tas ir māksliniecisks koncepts.Pāris acīmredzamas nejēdzības. Saprotu, ka seriāla veidotājiem ir "jāatstrādā" reklāmdevēju un citu "izpalīdzīgu sponsoru", tostarp Latvijas modes mākslinieku vārds, bet diez vai I. Ķuzules juriste/detektīve lokani gorīdamās turpinātu visu filmas laiku valkāt savu sudraba vakarkleitu apstākļos, kad ir aizdomas, ka: a) viņas tēvs gājis bojā; b) vispār viesu namā noticis/notiks noziegums. Tak momentā uzvilktu ko "praktiskāku". Turklāt I. Ķuzules dubultcopes matu rota un kleita – tāds sintētiskas kobras koptēls – manuprāt, nav izdevies. Bet tā jau, kā saka, gaumes lieta.Kā īlens no maisa vienā epizodē līda arī informatīvais logo par Eiropas Savienības fondu atbalstu projektam – vai tiešām ES fondi sponsorē arī detektīvseriālus komerctelevīzijās?Vēl – neviens kriminālspeciālists uz i-phone nefilmētu degošu mašīnu, ja tajā pat cietušā aprises nav redzamas. Nozieguma vietu, detaļas – jā. Bet ne jau kā tūrists "iemūžinātu smukus kadrus", lai vēlāk varētu palielīties – te es biju! Izskatās, ka filmas konsultanti no policijas drusku nohaltūrējuši (arī epizode, kad Ančevskis un Egliens ilgi pļerkst uz trepēm, nevis zibenīgi reaģē jaunos lietas apstākļos, diez ko labu par šīs "detektīvaģentūras" darbinieku profesionālo līmeni neliecina). Absolūti nemākulīgi iestudēta divu dāmu kaušanās viesnīcas numuriņā.Tomēr vislielākā pretenzija rodas pret dramaturģiju – sižetā, kurā tiek apspēlēts (nenotikuša) nozieguma motīvs, saprotams, iederas viltus pavedieni, kas "paplašina" aizdomās turamo loku, taču šādā irdenā struktūrā ne sekundi nedrīkst aizmirst, ka skatītāju vienalga interesē – kurš ir vainīgs un kāpēc (jo sevišķi apstākļos, kad ģimenes ballītē ir tik raiba kompānija). Tas, ka par A. Siliņa "jaunās draudzenes" kriminālo pagātni mēs uzzinām no brokastu kafijas pļāpām minūti pirms filmas beigām, liecina tikai par vienu – scenārija veidotājiem būtībā bijis vienalga, kurš un kāpēc vainīgs. Kā gan lai citādi dēvē šādu paviršu attieksmi pret kriminālfilmas centru un dvēseli – intrigu "kāpēc"?Un vispār – kur palika izsauktā policija un nabaga oficianta līķis?