i. latviešu – literatūras nodrošināšanu bibliotēkām ieskaitot, jau gadiem nostādījusi nevis izdzīvošanas, bet apzinātas nīcināšanas apstākļos – N.N.). Taču pēc jebkuras jomas var spriest tikai pēc darbiem (šo teikumu es, godīgi sakot, nesapratu – N.N.). Kur ir tas bestsellers, kur ir tā literatūra, par ko visi latvieši krīt? Kāpēc jūs domājat, ka bez valsts atbalsta cilvēki pirks tikai trulus detektīvus, kāpēc jūs tik slikti domājat par savu lasītāju? Dotācijas savā ziņā nogalina mākslu, spēju būt radošam».Tālāk Kaspars runā par mītisko «izdzīvošanas jautājumu», kas, lūk, mobilizē būt radošiem un meklēt ceļu pie plašas auditorijas. Un savu kultūras – valsts sadarbībai finansēšanas ķēdē veltīto domu tirādi noslēdz teju ar spriedumu: «Mums viss ir, dodiet atbalstu tiem nevarīgajiem ar tiem ģeniālajiem darbiem».
Vispirms, izlasot Rogas interviju, apmulsu. Nu, nevar taču būt, ka viņš savu talantīgo māsu – aktrisi un režisori Indru Rogu, kura strādā valsts dotētajā Nacionālajā teātrī un kā pedagoģe audzina valsts dotētajā Kultūras Akadēmijā jaunos aktierus, arī acīmredzami ironiski pieskaita tiem «nevarīgajiem ar tiem ģeniālajiem darbiem», kuru «radošumu» nogalinājis valsts atbalsts? Saprotu, ka māksliniekam ir vēlme krāšņi paspilgtināt savu domu, bet gribas jautāt – vai Kaspars kaut aptuveni zina latviešu rakstnieku grāmatu tirāžas, vietējās literatūras tirgus «griestus»? Ja zinātu, tad vieglprātīgi nemuldētu par «trim pārdotajām grāmatām», kuras nevienam nav vajadzīgas.
Otrkārt, mēle niez pajautāt – vai Prāta vētras asprātīgais dalībnieks Kaspars saprot, ka «kultūra un māksla» gluži nav sinonīmi vārdiem prece un izklaide? Ka neviens (neviens!) nopietnās vai klasiskās mūzikas koncerts nesavāks klausītāju auditoriju, kādu, piemēram, spēj pulcēt Prāta vētra savos deviņos šī gada koncerttūres pasākumos? Vienkārši tā elementārā iemesla dēļ, ka tā dēvētā akadēmiskā mūzika un populārā mūzika atrodas dažādos vērtību un patērēšanas apjomu plauktiņos (kas nebūt nenozīmē, ka kāda no tām automātiski būtu labāka, pārāka par otru – tāpat ir bezgala daudz sūdīgas akadēmiskās mūzikas un ir izcila populārā mūzika, turklāt mūsdienās robežas starp tām ir visai plūstošas…). Tātad arguments, ka arī kultūrā visu nosaka publikas (lasītāju, skatītāju u.c.) pieprasījums, nav īsti korekts. It īpaši strauji dilstošajā latviešu kultūras areālā.
Visbeidzot – valsts atbalsts kultūrai ir latviešu (uzsveru – latviešu) nacionālās pašapziņas dzīvības un nāves jautājums – it īpaši globālajos izklaides un masu kultūras tirgus apstākļos, kur nacionālā filma tikai reti laimīgos gadījumos var spēkoties ar Holivudu, vai tā pati Prāta vētra – ar, nu, piemēram, Fatboy Slim, Red Hot Chili Peppers vai Lēdiju Gāgu. Ne velti PV Latvijā tūri arī var atļauties vien reizi gadā – tirgus realitāti taču puiši saprot.
Un tāpēc, pieļauju, lielu naudiņu Latvijas tūres organizēšanai pelna koncertos un korporatīvos pasākumos Krievijā, kur arī PV taču nedzied latvju, bet gan publikai «tuvākajās» angļu un krievu mēlēs – tas taču nav dižais komercnoslēpums, vai ne? Toties es nudien nezinu nevienu lokālo «Elīnu Garanču», kas Latvijā varētu atļauties pieprasīt tās honorāru summas, kas raksturo Prāta vētras mūziķus. Kā smejies, citējot pasaulē populāro supermodeli – «es, Linda Evandželista, no gultas ārā nekāpju bez 10 000 dolāru honorāra minimuma».
Tad par ko ir runa? Par to, ka latviešu rakstnieks radošai stipendijai labprāt vēlētos saņemt nevis 200 latus mēneša darbam, bet drusciņ vairāk? Un ja nu galugalā top tas «bestsellers», par kuru «krīt visi latvieši», Kaspar? Ja nu, par provi, Pēteris Vasks sacer jums, Prāta vētrai, kādu nopietnu hitu – arī viņš, lieliskākais no Latvijas komponistiem, nereti izmanto radošās stipendijas no dažādu valstu, diemžēl ne Latvijas valsts, mākslas un kultūras atbalsta fondiem?
Tāpēc neklājas ironizēt par «nevarīgajiem ar tiem ģeniālajiem darbiem». Mūsdienu kinoģēnijs Martins Skorsēze savulaik dikti pārdzīvoja, ka uz (nu jau leģendārās) viņa filmas Taksists Ņujorkas pirmizrādi bija atnākuši 11 cilvēki. Tagad šī filma ar Robertu de Niro ir klasiska vērtība. Tas ir tāpat kā ar tām «trijām nevienam nevajadzīgajām» grāmatiņām nevienam «nevajadzīgajā» latviešu valodā – nekad nesaki nekad.