Savas diriģenta spējas un meistarību Andris Poga jau paspējis pierādīt ne tikai dzimtenē, kur sadarbojies ar dažādiem kolektīviem un no 2007. līdz 2010. gadam vadījis profesionālo pūtēju orķestri Rīga, bet arī muzicējot ar Eiropas, ASV un Japānas augstākās klases orķestriem. Kopš viņa spožās uzvaras Jevgeņija Svetlanova starptautiskajā diriģentu konkursā Monpeljē Francijā 2010. gadā par viņa pasaules karjeru rūpējas starptautiskā aģentūra PIAS – Productions Internationales Albert Sarfati. Patlaban Andris Poga ir gan Orchestre de Paris galvenā diriģenta Pāvo Jervi asistentdiriģents, gan Bostonas simfoniskā orķestra galvenā diriģenta, par kuru šosezon kļuvis viņa pasaulslavenais vārdabrālis un tautietis Andris Nelsons, asistentdiriģents.
Īpaši gaidīts 33 gadus vecais Andris Poga kļuvis arī Japānā. Viņš ir gudrs un talantīgs. Līdzsvarots un vienlaikus spējīgs aizraut ar savu emocionālo pašatdevi. Apveltīts ar stratēģisku redzējumu un analītisku domāšanu, ko, iespējams, devušas arī kādreizējās filosofijas studijas Latvijas Universitātē.
Ierastās tautiešu nemīlēšanas kontekstā interesanti, ka tevi gribēja abas nacionālās vienības – gan LNSO, gan Opera. Izvēle bija grūta?
Tā nenotika vienā dienā. Vasarā, kad mani kā orķestra iespējamo galvenā diriģenta kandidātu uzrunāja Indra Lūkina, kura tobrīd piedalījās konkursā uz LNSO direktores amatu, neslēpu, ka man bijušas sarunas ar Andreju Žagaru un esmu devis mutisku solījumu ideju apsvērt, bet nu nezinu, kā rīkoties, jo nevaru mētāties ar solījumiem pa labi un pa kreisi. Tad viņa lūdza piekrist, ka viņa mani prezentē kā kandidātu orķestra galvenā diriģenta postenim. Piekritu, jo sarunas var būt vienlaikus ar vairākiem kolektīviem. Kad Indra Lūkina kļuva par LNSO direktori, tās turpinājās jau daudz nopietnākā pakāpē. Mans nosacījums bija, ka gribu zināt orķestra domas. Skaidrs, ja atbalsts ir zems – mazāks nekā 50% –, tā būtu savstarpēja dzīves bojāšana: tu bojā dzīvi gan mūziķiem, kas tevi nevēlas redzēt, gan sev, ikdienā strādājot ar cilvēkiem, ar kuriem tev nav laba kontakta.
Pasaulē un arī Latvijā zinām gadījumus, kad mākslīgas, uzspiestas diriģenta izvēles gadījumā cieš orķestra prestižs un galu galā arī klausītājs, kuram orķestris strādā. Par LNSO balsojumu biju patīkami pārsteigts. Ja esi gaidīts kolektīvā, ja zini, ka saskaņa vismaz cerību līmenī ir iespējama, tālāk varēsi veidot orķestra skaņu. Varbūt izklausās pēc vārdu spēles, taču skaņa un saskaņa, manuprāt, ir saistītas.
Kādā veidā?
Ja ir savstarpēja rīvēšanās, nesaprašanās, mūziķi, protams, spēlēs, tomēr bez savstarpējās uzticēšanās nevar veidot unikālu orķestra skaņu. Diriģenta un orķestra komunikācija ir unikāla. Ilgāku periodu strādājot kopā, veidojas kopīgs audiāls produkts.
Kā juties, kad pagājušajā nedēļā, kad Operā diriģēji Verdi Rekviēmu, klusākajā vietā atskanēja uzstājīgi mobilā tālruņa zvani – neticami, taču tie nāca no orķestra!
Tas bija pilnīgs šoks ne tikai man, bet arī Lienei Kinčai, kura tobrīd dziedāja visatbildīgāko solo posmu. Viņa pēc tam teica, ka gribējusi apstāties. Jutos apjucis: vai tas tiešām notiek?! Kā tas ir iespējams?! Jo kaut ko tādu piedzīvoju pirmoreiz mūžā. Klausīšanās, koncentrēšanās tika izjaukta. To, ka publikā reizēm ieskanas kāds telefons, gan esmu piedzīvojis arī citur pasaulē. Reti, taču diemžēl tā notiek.
Kamēr muzicēja tikai soliste un koris, mūziķe savā nodabā darbojās ar telefonu. Šķiet, uzrakstīja īsziņu…
Par laimi, es to neredzēju, jo brīdī, kad atskanēja telefons, principā izslēdzu no savas uztveres to skatuves zonu, lai neizjauktu koncentrēšanos. Žēl, jo Operas orķestris darīja labāko, ko varēja. Mūziķi tiešām centās. Protams, Operā ir savas akustikas īpatnības – dziļumā izstiepta skatuve ar akustiskām bedrēm sānos. Liekas pretdabiski, ka 110 cilvēku profesionāls koris ir jāapskaņo, citādi to nedzirdētu.
Tad jau labi vien ir, ka neizvēlējies Operas piedāvājumu?
Apsverot manas muzikālās intereses un iespējas tās īstenot, sapratu, ka operas žanrā man vēl ir maz pieredzes, turklāt LNO visos jautājumos daudz lielāks vārds pieder režisoram, nevis muzikālajam vadītājam. Simfoniskā orķestra vadīšana ir savā ziņā atbildīgāka, taču arī aizraujošāka. Ir arī radošais risks. Man patīk diriģēt arī operu, patīk muzikālā komunikācija ar orķestri un solistiem, tomēr simfoniskais orķestris man ir daudz pazīstamāks. Turklāt manas starptautiskās darbības kontekstā operas iestudējuma process aizņem pārāk daudz laika – tam jārezervē mēnesis, savukārt simfoniskās programmas sagatavošanai vajag nedēļu.
Vari padalīties orķestra attīstības vīzijā, kuru izklāstīji LNSO mūziķiem?
"Vīzija" ir par skaļu teikts, jo tā top tandēmā, darba grupā ar administratīvo vadību, mārketingu, koncertmeistaru padomi. Redzējums, kā jāizklausās un jāizskatās Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim, man ir. Vērojot un palaikam diriģējot, man ir radies konkrēts priekšstats, ko es vēlētos saglabāt un attīstīt un ko vēlētos ieviest no jauna. Es vēlētos saglabāt pēdējos gados iekopto kamermūzikas koncertu tradīciju, jo orķestra muskuļi, meistarība aug, sākot no mazākām grupām. Veiksmīga ir sadarbība ar viesdiriģentiem. Lielā mērā paļaujos uz orķestra viedokli, ko tas pauž, balsojot par sadarbību ar viesdiriģentiem. Vērts aicināt viesdiriģentus, kurus orķestris grib, bet nebūtu gudri konfrontēt ar tiem, kurus tas šausmīgi nevēlas redzēt.
Pēdējos gados LNSO par maz spēlē Vīnes klasiku, kas ir nepieciešama un veselīga muzikālam organismam. Uzskatu, ka krietni par maz tiek spēlēti Šostakoviča, Prokofjeva, Sibēliusa, Brāmsa darbi – simfonisma pamatu pamats. Nacionālajam simfoniskajam orķestrim ir jāspēlē pilna spektra repertuārs, un virsuzdevums, protams, ir nacionālā mūzika, latviešu opusu pasūtījumi un pirmatskaņojumi. Atsevišķas programmas un "obligātais" latviešu skaņdarbs sezonas atklāšanā vai noslēgumā – tas ir par maz.
Derētu atjaunot koncertciklu tradīciju, tādu kā Krievu mūzikas pērles, kas kaut kā izšķīda un vairs nav. Man ir ideja, ka Nacionālajam simfoniskajam orķestrim vajadzētu savu festivālu, līdzīgi kā Liepājas simfoniskajam ir Pianisma zvaigžņu festivāls un Valsts akadēmiskajam korim Latvija – Starptautiskais garīgās mūzikas festivāls. Par vietu, laiku un formātu ir jādiskutē. Manuprāt, tā varētu būt laba platforma latviešu mūzikai. Esmu ārkārtīgi priecīgs, ka izdodas ataicināt tādus diriģēšanas grandus kā Vladimirs Fedosejevs šīs sezonas atklāšanā, ne tik sen viesojās arī Jurijs Simonovs. Jāsaglabā vēlme pēc augsta ranga diriģentiem un solistiem, pēc lielajiem vārdiem, jo noteikti nevaram vārīties tikai vietējā sulā.
Galvenais diriģents ir melnā ikdienas darba darītājs vai maestro – svētki?
Orķestra kopējā ceļa rādītājs un stratēģiskais vadītājs – saimnieks, kurš pārzina situāciju. Ir jāzina problēmas, un no tām nedrīkst distancēties. Tās nedrīkst deleģēt administratīvajai vadībai, lai muzikālās problēmas risinātu ar administratīviem vai represīviem līdzekļiem. Viss jārisina dialogā ar mūziķiem, administrāciju un orķestra koncertmeistariem.
Kādu redzi proporciju darbībai šeit ar LNSO un ārzemēs?
Tai jābūt tādai, kāda tā ir visur pasaulē, – ka galvenais diriģents gatavo aptuveni pusi vai mazliet mazāk no visām sezonas programmām. Vairāk nevajag, jo orķestrim jāredz dažādi diriģenti. Manas prombūtnes laikā ar orķestri jāstrādā maksimāli labiem diriģentiem. Varu likt roku uz sirds un teikt, ka nekad neieteikšu viesdiriģentu, kuru pats vērtēšu kā nepiemērotu Nacionālā orķestra līmenim.
Kurš kuram tagad dos vairāk: orķestris tev vai tu – orķestrim?
Ideālais modelis ir uzticības kredīts gados jaunam diriģentam vai orķestris lielmeistara rokās? Viens otru tik labi pazīstam, ka būs lietas, kuras varu dot orķestrim un kuras orķestris var dot man. Vēlos cerēt, ka savstarpējais līdzsvars rezultējās arī uzticības balsojumā. (Par Pogu kā vēlamo galveno diriģentu nobalsoja 71 no 93 LNSO mūziķiem.) Skaidrs, ka man ir profesionāli jāaug, jo simfoniskā diriģenta karjera pēc trīsdesmit gadu vecuma tikai knapi sākas. Labi apzinos, ka man jāuzkrāj pieredze, taču to varu kopā ar orķestri repertuārā, kurā jūtos drošāk un kurā man ir ko teikt. Kāpēc nedarīt, ja orķestris man ir uzticējies?
Ir arī spilgti izņēmumi – zvaigznes agrā jaunībā. Mūsu Andris Nelsons, venecuēlieši Gustavo Dudamels un Iljičs Rivass, kurš kļuva starptautiski pieprasīts jau tīņa vecumā. Diriģenti brīnumbērni?
Ir tādi piemēri, tomēr brīnumbērna kategorijās drīzāk var runāt par instrumentālistu apdāvinātību, kas ļauj agrā bērnībā ļoti veikli un muzikāli pareizi apgūt mūzikas instrumentu. Diriģenta darbā vairāk iesaistīta domāšana, jo viņš pats neko nespēlē. Ar savu personību, profesionalitāti, varbūt pat negaidītību un pārsteiguma momentu diriģents spēj uzrunāt un spēj panākt rezultātu no orķestra. Pret diriģentu jaunības kultu kā modes tendenci pasaules lielajos orķestros es izturos ļoti skeptiski.
Spilgtiem jaunajiem talantiem – tādiem kā pianists Daniils Trifonovs (22) vai jau slavas zenītā esošais poļu pianists Jans Ļisickis (18), ar kuru nākamgad jūnijā kopā uzstāsimies festivālā Vācijā, – vajag ļoti gudru cilvēku blakus. Pasniedzēju vai aģentu, kurš spēj sabalansēt jaunā cilvēka spējas ar viņa vajadzībām un pielāgot uzstāšanās grafiku viņa attīstībai. Nevis kā popmūzikā, kur naudas pelnīšanas nolūkos tiek saforsēts koncertu grafiks, bet pēc tam mākslinieks ir fiziski un garīgi tik iztukšots, ka vairs nevienam nav interesants un vajadzīgs.
Tiesa, ka arī tev aģente ieteikusi vakaros neēst un nomest svaru?
Diriģentiem gluži neķeras klāt tik nežēlīgi kā operas solistiem, kuriem jāievēro drakonisks režīms. No biznesa viedokļa vizualitāte ir svarīga, sevišķi mūsdienās. Katrā kultūrā ir savs priekšstats par estētiku. Ja vizuālā estētika ņem virsroku, jebkura iesaistītā puse būs ieinteresēta panākt vēlamo efektu.
Spiediens ir skarbs?
Nē, jo man vienmēr saturs bijis svarīgāks par formu.
Orķestris ir emocionāls, neprognozējams kolektīvs. Tas var mīlēt, bet var arī "nograuzt", iznīcināt. Tev nav bail no orķestra zvērīgās dabas?
Pagaidām ne, jo pietiekami labi to pazīstu. Ja esi godīgs pret cilvēkiem un situācijas risini atklāti, tu vienkārši nedod pamatu negācijām. Tās sākas tad, kad notiek aizmuguriskas darbības. Daudzi man oponēs, sakot, ka orķestrī simtprocentīga demokrātija nav iespējama, jo būtu pilnīga anarhija un haoss. Es ļoti gribētu jebkurā situācijā saglabāt mieru un nepieņemt sasteigtus lēmumus. Cilvēki orķestrī ir dažādi – vieni ir straujāki un ātri iekarst, citi ir mierīgi, bet, kad viņu mērs ir pilns, rīkojas neatgriezeniski. Domāju, ka pacietībai un mieram lēmumu pieņemšanā ir izšķiroša loma. Vadot lielu kolektīvu, vienmēr jāpatur prātā, ka cilvēku dzīve nesākas un nebeidzas orķestra mēģinājumā. Viņiem ir dzīve ārpus orķestra, sākot ar sāpīgajām finanšu problēmām, ikvienu dzīvē var piemeklēt slimība, nelaime. Mūziķi jāatbalsta ne tikai situācijās, kas saistītas ar veiksmīgāk vai neveiksmīgāk nospēlētu frāzi.
Indra Lūkina, stājoties LNSO direktores amatā teica, ka pasaulē ir daudz orķestru, kuri spēlē labi. Interesanti citiem varam būt tikai ar savu atšķirīgo seju, unikalitāti. Kādai tai būt?
Interesanti, ka man šo jautājumu uzdeva arī orķestris. Esmu par to daudz domājis, diriģēdams un klausoties dažādus orķestrus pasaulē. Ir bijuši pētījumi, kā leģendārie diriģenti veidojuši orķestra skaņu: ka Vilhelma Furtvenglera orķestra kopskaņa bijusi orientēta uz basiem, bet citiem meistariem – uz skaņas dzidrumu. Daudz nozīmē zīmols, slavens vārds – piemēram, Bostonas simfoniskais orķestris. Varbūt unikālā skaņa ir tikai leģenda, jo šis orķestris jau divas sezonas ir strādājis bez galvenā diriģenta, līdz šosezon amatā stājās Andris Nelsons? Arī leģendārais Klīvlendas simfoniskais orķestris vairs nav tāds, kāds bija 70.–80. gados Lorina Māzela vadībā, vai Čikāgas orķestris Džordža Šolti laikā. Orķestra seja skaņas kvalitātes nozīmē ir komplekss jautājums. To veido diriģents, uzticoties savai intuīcijai, tomēr tas ir ideālais virsuzdevums. Jautājums, cik ilgā laikā un vai vispār to iespējams paveikt.
Es labi apzinos, ka LNSO diez vai kādu var pārsteigt ar īpašu krāsu, spēlējot Brāmsu vai Bēthovenu. Mums labi piestāv krievu, Ziemeļvalstu un latviešu simfoniskā mūzika. Orķestra unikālā skaņa nav īstermiņa sprints, tā nerodas tukšā vietā. Arī Berlīnes filharmoniķi savās mājās, Berlīnes filharmonijā, skan citādi, nekā skanēja pie mums, nepiemērotajā Operas akustikā. Te ir vēl viena problēma – Latvijā ir tapusi lieliska koncertzāle Rēzeknē, tūlīt būs Cēsīs, aizparīt būs Liepājā. Rīgā nav paredzēta moderna koncertzāle ne rīt, ne aizparīt. Par to ir jācīnās.
Uzskati par priekšrocību to, ka pats esi bijis trompetists un zini orķestra drēbi no iekšpuses?
Kordiriģentu pārstāvjiem, iespējams, ir plastiskāka manuālā tehnika, toties instrumentālistu priekšrocība ir spēja izprast darba tehnisko specifiku. Ideāli, ja diriģents ir spēlējis kādu instrumentu orķestrī. Orķestra priekšā uzreiz jāmodelē, kā viņi tevi redz. To vari daudz labāk, ja esi sēdējis otrā pusē un bijis šo cilvēku vietā. Pavisam kas cits ir tendence sākt diriģēt pēc tam, kad trīsdesmit vai četrdesmit gadu esi bijis solists un nu gribi sākt regulēt procesu.
Daži ir aplauzušies, no orķestra nonākot uz diriģenta podesta.
Tas var būt bīstami, taču es neesmu mūziķis, kurš piecēlies no savas vietas un tagad regulē citu kolēģi. Esmu tikai spēlējis Normunda Šnē Rīgas kamermūziķos, dažās programmās LNSO un Jaunajā Rīgas kamerorķestrī pie Viestura Gaiļa.
Kura tev ir vistuvākā koncertzāle pasaules kontekstā?
Profesionāļu reitingos labākās ir Vīnes Musikverein, Amsterdamas Concertgebouw un Bostonas simfoniskā zāle, kas noteikti ir labākā ASV. Ar lielu interesi gaidu jauno Parīzes filharmoniju, ko, cerams, atklās 2015. gada janvārī. Ar nepacietību gaidu savu debiju aprīlī Santori zālē Tokijā Japānā, kur ir tikai labas koncertzāles, un japāņu akustiķi ir pieprasīti visā pasaulē. Akustika vai nu dod spārnus mūzikai, vai gluži pretēji – spiež pie zemes. Ja ir slikta akustika, mūziķiem zūd vēlēšanās spēlēt ar vislielāko atdevi, jo darbs neatbalsojas, nesasniedz skanisko baudu pašam spēlētājam. Taču pat ne katram pasaules klases orķestrim tāda izdevība ir. Orchestre de Paris pašlaik strādā Pleijēla zālē, kas akustiski ne tuvu nav ideāla, drīz orķestris darbosies jaunajā filharmonijā.
Kā turpināsies tava starptautiskā diriģenta karjera?
Mans asistentdiriģenta divu gadu periods Bostonas simfoniskajā orķestrī tuvojas noslēgumam, līgums beidzas 2014. gada augustā. Redzēsim, kā attīstīsies sadarbība ar Orchestre de Paris, rit trešā sezona. Arī nākamajās sezonās jau ir vairāki uzaicinājumi kā viesdiriģentam. Liels prieks, ka diezgan strauji attīstās mana karjera Japānā. Šosezon tur būšu divas reizes: pēc mēneša sadarbībā ar čellistu Mišu Maiski, dzimušu rīdzinieku. Liels prieks, ka Santori koncertzālē Šostakoviča 13. simfonijas atskaņojumā debitēsim kopā ar basbaritonu Egilu Siliņu.
Jau esi ķēries pie LNSO nākamās sezonas plānošanas?
Esmu jau paudis idejas, kuras gribētu piedāvāt, taču tās ir jāsaskaņo ar orķestri, solistiem, viesdiriģentiem. Viesdiriģentiem gribu dot programmas izvēles iespējas. Man negribas būt diktatoram un teikt: "Tagad būs tā!", jo arī man pašam dots daudz brīvības. Kamēr ir daudz laika, vari strauji mācīties jaunu repertuāru, bet, jo grafiks kļūst saspringtāks, jo vairāk novērtē iespēju iet dziļāk jau apgūtajā. Ja skaņdarbu nediriģē pirmoreiz mūžā, ieguvējs esi gan pats, jo tu spēj to izprast un izjust daudz dziļāk, gan orķestris un klausītājs, jo interpretācija būs izsvērtāka un spilgtāka. Tas galvenokārt attiecas uz to, ko angļi sauc par core repertuāru – pamatrepertuāru, kodolu. LNSO jādod iespēja sevi pierādīt latviešu diriģentiem. Šajā ziņā jābūt konsekventiem: nedrīkst aicināt tikai ārvalstniekus, turklāt ne tos labākos. Varu droši apgalvot, ka pēdējās sezonās viesojušies arī vāji diriģenti.
Droši vien nevaram atļauties?
Jā, bet, iespējams, bijuši arī cita veida apsvērumi.
Tavā vērtējumā LNSO ir augstas (A) vai vidējas (B) klases orķestris?
Man pašam nav skaidri kritēriji, kur ir A un B klases robežas. Uzskatu, ka mūsu – Baltijas un Ziemeļeiropas – kontekstā LNSO ir profesionāli ļoti spēcīgs kolektīvs. Ir bijušas problēmsituācijas ar dažiem instrumentiem, bet tās jāvērtē kontekstā ar mūzikas izglītību – ir krīzes instrumenti, kuros vienkārši nepietiek spēlētāju, trūkst studentu, kuri tos gribētu apgūt. Diemžēl ir mūziķu deficīts. Ir pavīdējusi ideja veidot orķestra akadēmiju (praksi). Domāju, tā palīdzētu daudziem jaunajiem, kuri ir izvēles priekšā, vai turpināt mūziķa ceļu.
Kāpēc ir tā, ka vairākos orķestros redz vienus un tos pašus mūziķus? Viens iemesls ir kritiski mazais atalgojums. Ceļoties atalgojumam, agri vai vēlu atsāksies mūziķu imports – kā Eiropas orķestros, kur vienā grupā blakus spēlē itālis, francūzis, vācietis un krievs.
Varbūt labi, ka konkurence būs starptautiska?
Ja noliekam malā nacionālos apsvērumus un patriotismu un raugāmies tikai no kvalitātes viedokļa, tur nekā nosodāma nav. Protams, vienmēr gribas atbalstīt savējos. Ir pilnīgi skaidrs, ka mūziķu konkursos Francijā ārzemnieks un francūzis nebūs vienādās pozīcijās. Tomēr tikko konkursā uz vietu Orchestre de Paris, kur finālā nokļuva franzūcis un itālis, uzvarēja itālis.
Nekad neesi juties Latvijā nevajadzīgs, nenovērtēts?
Laikam esmu no laimīgajiem, kuriem bijis pietiekami daudz iespēju. Komiski gan bija tas, ka man, kā jau jaunam diriģentam, tika uzticēti darbi, kurus pieredzējušie kolēģi nevēlējās darīt. Lai gan sirdī būtu gribējis diriģēt Brāmsu, man daudz piedāvāja jauno mūziku, pirmatskaņojumus. Tā ieguvu laikmetīgās mūzikas repertuāra interpreta reputāciju. Kad Francijā uzvarēju Jevgeņija Svetlanova konkursā, finālā diriģēdams Pētera Čaikovska 4. simfoniju, tur ieguvu krievu mūzikas diriģenta reputāciju. Uzskatu, ka man ļoti palaimējās trīs gadus būt pūtēju orķestra Rīga vadītājam. Tā man bija kā vēl viena augstskola, 27 gadu vecumā saņemot profesionālu orķestri. Turklāt repertuāra amplitūda bija pat lielāka nekā simfoniskajam orķestrim, kurš reti spēlē, piemēram, džezu.
Kas vajadzīgs, lai darbs nebūtu tikai sevis iztukšošana?
Par laimi, diriģenta profesija nav saistīta ar rutīnu. Visu laiku nodarbojies ar jaunatklāšanu, jauna repertuāra meklējumiem, jaunu kultūru, zemju, cilvēku iepazīšanu. Dažādās pieredzes baro cita citu. Nonākot valstī, kur neesmu iepriekš bijis, man patīk vienkārši pastaigāt pa ielu. Neesmu liels ekskursiju fans – tas ir neinteresanti. Interesantāk ir mēģināt sajust atmosfēru. Par rutīnu varbūt varētu runāt tikai tāds diriģents, kurš visu laiku uzturas vienā pilsētā, diriģējot vienu izrādi konkrētā opernamā. Kamēr vien būs interese par savu darbu un saskaņa ar cilvēkiem, ar kuriem kopā strādā, būs arī radošā "elektrība".
Nav tā, ka ar karjeru ārzemēs sponsorē savu darbību Latvijā?
Tā ir, taču nevar visu rēķināt tikai kategorijās, cik par to maksā un vai tas nav par maz. Skaidrs, ka varu par lielu honorāru diriģēt Rietumos kaut ko ļoti vienkāršu, kas neprasa daudz fiziskā spēka, bet pēc tam Latvijā atskaņot kaut ko sarežģītu un grūtu, saņemot desmitreiz mazāk. Taču nevar tikai rēķināt, ko ir un ko nav izdevīgi darīt. Tad tu runā nevis par radošo, bet par biznesa attīstību.
Dzīvojot tikai Latvijā, tev būtu cits "reizrēķins"?
Protams. Tāpēc nevaru norobežoties: lieciet mani mierā, es nodarbošos tikai ar mākslinieciskajiem jautājumiem. Muzicēšanu ļoti ietekmē tas, vai mūziķis ir paēdis, spēj nodrošināt ģimeni un kaut nedaudz pozitīvi skatīties uz dzīvi. Nevari kādam dedzīgi stāstīt, cik skaisti Mālers uzrakstījis šo frāzi, nerēķinoties, ka cilvēkam ir problēmas, kas nomāc gatavību pat interesēties.