Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus

Intervija ar dzejnieku Artūru Punti. Dārzkopja dao un dzejas džezs

"Tā ir tāda forša iespēja atkal kļūt par jaunu dzejnieku – pāriet uz citu valodu," par latviešu valodā izdoto grāmatu Jērcēnu pagasta nezāļu herbārijs saka Artūrs Punte

Artūrs Punte ir dzejnieks un multimediju mākslinieks latviešu krievu dzejnieku grupā Orbīta - kopā ar Sergeju Timofejevu, Semjonu Haņinu un Vladimiru Svetlovu. Artūra Puntes jaunākā dzejas grāmata Jērcēnu pagasta nezāļu herbārijs atšķirībā no iepriekšējiem Orbītas grupas dalībnieku sarakstītajiem un izdotajiem bilingvālajiem dzejas krājumiem ir iznākusi tikai latviešu valodā.

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tikko ir noslēgusies Purvīša balvas 2019 kandidātu izstāde, kurā bija eksponētas arī Orbītas dalībnieku instalācijas, kas vizuālā un interaktīvā izpildījumā centrā nostāda tekstu un literatūru un uzdod jautājumu "No kā rodas dzeja?". Artūra Puntes izstādes darbs – paštaisītais instruments instalācija Pulsācija – pēta ideju par dzejas teksta lasījumu. Orbīta vienmēr ir meklējusi jaunus veidus un pieejas dzejas radīšanai, performēšanai un publikācijai un ar to ir kļuvusi nozīmīga Latvijas literatūras kontekstam un tā paplašināšanai. Arī Artūra Puntes jaunākā dzejas krājuma koncepcija un veidols ir īpaši pārdomāti. Jērcēnu pagasta nezāļu herbārijs aicina lasītāju doties atklāt neierastas tekstuālās un jēdzieniskās takas.

Pastāsti par savu saikni ar Jērcēniem!

Es domāju, ka tas ir jāuztver kā tēls. Šo grāmatu es veidoju kā tēlu, nevis publikācijas mediju vai nesēju. Nosacīti tur varētu būt arī cits pagasts, bet, tā kā man ir zeme Jērcēnos, nodomāju, ka būtu forši to iemūžināt. Turklāt Ziemeļvidzeme un Piegauja parādās arī dzejoļos un kaut kādā veidā grāmatā visu savieno, satur kopā.

Ja mēs meklējam kaut kādu piesaisti realitātei, tā ir uz vāka pateikta. Ja vārdā "Jērcēni" būtu nevis trīs zilbes, bet četras vai divas, man būtu jādomā cits nosaukums, jo pantmērs būtu izjaukts. Tas vairāk jāuztver kā tādas vietas tēls, no kuras nepienāk ziņas, jo man šķiet, ka medijos Jērcēni neparādās, varbūt pēdējā reize, kad Jērcēnus minēja, bija, kad apvienoja pašvaldības un Jērcēnus pievienoja Strenčiem, tad mēs aiz komata dzirdējām kaut ko par Jērcēniem.

Tu kļūsi par vietējo varoni – esi uzdāvinājis Jērcēniem herbāriju, uz kura pat nav tava vārda.

Jā, tas ir apzināti. Te nav nejaušu elementu – ne noformējumā, ne tekstā. Uz vāka nav mana vārda. Tas ir viens no veidiem, kā paslēpt dzeju. Iepriekšējā grāmatā tas īstenojās tādā veidā, ka tā it kā nebija dzejas grāmata, bet gan poētiskās formas veltījumi, kur katrs dzejolis ir kādam veltīts, līdz ar to neobligāts, tāds it kā vieglais žanrs. Arī šeit noformējums ir utilitārs, lietišķs un nekādu dzeju nesola, taču sarakstīts dzejas formā, sākot jau no paša vāka.

Vai savu Jērcēnu zemi apdzīvo tikai tekstuāli vai arī plāno tur dzīvot arī fiziski?

Jāatrod jēga. Es tur regulāri braucu un mēģinu atrast pieeju tai vietai, pieļauju visādas kļūdas, rodas visādas jaunas idejas – tā ir nemitīga komunikācija, kas pagaidām nav rezultējusies ar gatavu risinājumu, bet tās vietas dēļ – vismaz kā cilvēks, kas dzimis Rīgā, – esmu diezgan daudz izdarījis. Jau būdams pieaudzis cilvēks, mācījos Bulduru dārzkopības skolā divarpus gadu kursos, lai saprastu, kā notiek lietas uz zemes. Salasīju pa visu Latviju vietējās lazdu šķirnes un sastādīju kādu pusotru hektāru lielu lazdu kolekciju, tās gan pagaidām neaug, kā es biju cerējis.

Vēl es cīnījos ar nezālēm. Nezāles arī ir jāuztver kā tēls, jo botāniski nav nekādu nezāļu, tas ir ideoloģisks jēdziens – mēs izdomājam: lūk, šī ir nezāle. Citos apstākļos tas pats augs, ja tas nekaitē mūsu darbībai, vairs nav nezāle. It kā tu pēti dabu, bet attiecini uz to dabai neraksturīgas un svešas kategorijas. Es cīnījos ar to, ka zeme aizaug, – bērzi aug ātrāk nekā nezāles. Tad es sapratu, ka varbūt nevajadzēja cīnīties ar tiem bērziem, ja jau tie tur tik labi aug, – varbūt vajadzēja paretināt, un lai tie aug, un tad, piemēram, tecināt bērzu sulu... Bet bija jau par vēlu – tie, kas auga lauksaimniecības zemē, jau bija ar lielām pūlēm likvidēti, – it kā tu tiec vaļā no koka, bet saknes paliek, tur nevar ne staigāt, ne uzart bez lielas tehnikas – tāda neuzvaramā daba.

Kas no tavas cīņas ir šajā grāmatā?

Vairāk tādi ekoloģiski novērojumi, diezgan diletantiski. Pati pieeja. Atrodoties pilsētā, mums šķiet vērtīgs katrs augs, katrs koks ir uzskaitē, liekas, ka to vajag vairāk. Bet, ja tu nonāc uz kultivējamas zemes, kur ir jāaudzē pārtika cilvēkam, pieeja pilnīgi mainās – katru dienu tu bez sirdsapziņas pārmetumiem iznīcini visādus augus svētā pārliecībā, ka tu dari pareizi. Kārtīgos laukos ir grūti pateikt, kas ir aizsargājama suga, – drīzāk cilvēkam ir jārūpējas, kā izdzīvot.

Vai par to ir poēma Ieceļotāji šajā grāmatā?

Tu saki "par", bet tā nav. Jebkura dzeja ir "par valodu". Tas, kā iegūsti valodas materiālu, – varbūt vajag iestāties dārzkopības skolā, braukt cīnīties ar dabu savā zemē, vēl kaut ko darīt... Galu galā produkts tāpat būs valodas atradumi.

Kādi ir tavi valodas atradumi šajā gadījumā?

Mēs jau izrunājām, ka "nezāles" ir ideoloģizēts jēdziens. Man patika arī novērojums, ka augs aug divos virzienos – uz augšu un uz leju –, un tas nozīmē, ka kaut kur ir punkts, kur tas vairs neaug uz augšu, bet aug uz leju. Un šis punkts var mainīties. Tas man liekas fascinējoši, jo tie ir pavisam dažādi spēki, kas augus dzen vai nu uz leju, vai uz augšu. Tas ir augu iekšējais audu pieplusošanas spēks, un tie ir citi audi ar citām funkcijām. Vēl arī tas, ka it kā aiz augu audzēšanas ir ļoti daudz zinātnes, taču ar to nepietiek – visu izšķir personīgā pieredze, kas pat nav nododama tālāk, piemēram, nenotiek tā, ka es tev pastāstīšu, kā tas ir jāaudzē, un tad tu mācēsi. Tas notiek pavisam citādi.

Varbūt tas ir tikai mūsu tradīcijā. Varbūt intelektuālākās sabiedrībās notiek citādi – varbūt viss ir formalizēts un skaidrs, bet pie mums ir jābūt klāt tiem augiem, jātaustās, kā ar tiem rīkoties, jāizdara savi subjektīvie, ne pārāk objektivizējamie novērojumi. Vienmēr darbojies ar lietām, ko nevari pilnībā aprakstīt, un tev ir jābūt efektīvam, par spīti tam, ka tu vienmēr esi saskarsmē ar tādu terra incognita un līdz galam nevari apzināt, ko izraisīs kāda no tavām darbībām. Tas ir katra dārzkopja dao – tās atklāsmes, kas viņu piemeklē, ir tikai viņa, un tu vari būt viņam blakus un mēģināt kaut ko saprast, bet vienalga tas ceļš tev būs jāiziet pašam.

Ko tu domā ar intelektuālākām sabiedrībām?

Racionālākas. Pieļauju, ka, piemēram, Nīderlandē lauksaimniecība ir ļoti racionalizēta. Pie mums, man liekas, tas balstās pieredzējušu dārzkopju pieredzē. Tur vēsturiskais posms, kad viss tiek dokumentēts, ir garāks, tas arī rada pakāpeniski pārnestās zināšanas. Pie mums ir citādi – ir cilvēki, kuriem sanāk, bet viņi varbūt pat līdz galam nesaprot, kāpēc. Pie mums arī laikapstākļi ir ne šis, ne tas – ne īsti saulains, ne silts, ne auksts, ļoti mainīga temperatūra...

Kādi herbāriju materiāli ir izmantoti grāmatā?

Mēs ar mākslinieku bijām LU Bioloģijas fakultātes Botānikas muzeja herbārija glabātavā. Tur starp herbārijiem un fosilijām ir arī Lībiešu valodas institūts (smejas), kas arī ir kaut kas miris vai pārakmeņojies un herbarizēts... Herbāriju glabātava ir kolosāla, ļoti interesants kolektīvs, ar kuru mēs spriedām, kas Ziemeļvidzemē varētu tikt uzskatītas par nezālēm, un mēģinājām atrast vecus tā reģiona paraugus, lai gan tieši no Jērcēniem atrast nevarējām.

Manā grāmatā vecākie izmantotie herbāriji ir no XIX gadsimta, bet bija arī augi no XVIII gadsimta, ko bija savākuši vācu mācītāji. Mēs gribējām vecus augus, jo cerējām, ka tie būs slikti saglabājušies. Taču izrādījās, ka tie visi ir ļoti labi saglabājušies. Herbārija darbinieki pat īpaši palīdzēja mums meklēt brāķus, kas līdz galam nebija iespējams, jo brāķi netiek glabāti. Mēs atlasījām tādus augus, kam bija manāmas laika pēdas.

Vai herbāriju tu pētīji jau pēc tam, kad dzejas grāmata bija gatava?

Tas ir stāsts par dizaina tapšanu. Man ļoti patīk strādāt ar Mārtiņu Ratniku. Es viņam teicu, ka tai ir jābūt grāmatai mutantam, kurā saplūst trīs grāmatas. Es gribēju vākt augus, herbarizēt un ievietot katrā grāmatā. Tā būtu ļoti naiva pieeja dizainam. Man patīk, ka Mārtiņš, vienkāršojot risinājumus, saglabā idejas.

Viņš man deva laiku saprast, ka nevajag vākt tos augus, ka ir jārīkojas poligrāfiski, ka ir jārunā grāmatas dizaina valodā.

Dizains Orbītas izdevumiem vienmēr ir bijis svarīgs.

Tā kā mums nav konveijera un mērķa izdot trīsdesmit grāmatu gadā, bet tikai tās, kuras gribas izdot, varam pievērsties katrai grāmatai īpašā veidā. Man ir svarīgs grāmatas tēls, kas runā no vāka līdz vākam, tāpēc nozīme ir pat papīra izvēlei, jo tas arī ir "teksts".

Vai nebaidies, ka grāmatnīcā tā varētu netīšām nonākt nevis pie dzejas, bet, piemēram, uzziņu literatūras?

Es būšu priecīgs! Ja tā padomā, grāmatnīcā ieraugot šādu grāmatu Jērcēnu pagasta nezāļu herbārijs, cilvēks var sākt domāt, kādi bijuši mērķi tiem, kuri izdevuši tādu grāmatu, kāds varētu būt tās pielietojums... Rodas tāds detektīvs.

Vai šī maldināšana arī ir apzināta un jau ieplānota?

Protams. Herbārijs kļūst par formālu risinājumu tekstu saturēšanai, tas ir pieteikts uz vāka kā galvenais, bet, kad atver grāmatu, herbāriji ir aizsegti ar tekstu, savukārt pa vidu, kur ir poēma, tie vispār pazūd un nekur nav pieejami skaidri saskatāmā veidā. Līdzīgi arī manā iepriekšējā dzejas grāmatā Poētiskie veltījumi dzeja ir paslēpta aiz "veltījuma", un tie iniciāļi... Daži no tiem neko nenozīmē. Veltījumi... nevar īsti identificēt, kam ir tie veltījumi. Ja to nevar identificēt, varbūt tas nemaz nav tik svarīgi, jo tā taču ir dzejas grāmata... Ar šo grāmatu ir tāpat – tas nav herbārijs.

Vai tu nebaidies, ka daudzi lasītāji tavus dzejoļus var neatrast?

Ļoti labi. Tos jau tāpat ļoti daudz cilvēku neatradīs. Tas, man liekas, ir diezgan skaidrs, ne?

Kāpēc tam ir jābūt tik skaidram?

Cik cilvēku vispār atrod dzejoļus?

Nu cik?

Nezinu... nu, tūkstotis?

Kas ir tavs lasītājs Latvijā? Šoreiz īpaši tiek uzsvērts, ka dzejas krājums nav bilingvāls, bet gan tikai latviešu valodā.

To, kāpēc tikai vienā valodā ir šī grāmata, diktē arī grāmatas tēls. Idejiski šeit nav vietas teksta dubultošanai. Protams, mēs varētu ievietot vēl tikpat daudz lapu, bet idejiski tas nedarbotos. Otrkārt, es gribēju atņemt recenzentiem kārdinājumu salīdzināt oriģinālu ar atdzejojumu – tas vienmēr notiek, ja iznāk bilingvāla grāmata.

Tu jautāji, kas lasa manus darbus, – man visvērtīgākais lasītājs ir tas, kurš par to raksta, tāpēc ka es zinu, ka viņš iedziļināsies. Dažreiz brīnos, ka tiek nolasītas domas, kas nav nekur pateiktas – ne relīzēs, ne intervijās –, tā man ir bijis pāris reižu ar Ilvas Skultes recenzijām, ka viņa uzraksta tā, ka es tiešām zem tā varu parakstīties.

Lūk, Ilva Skulte ir mans lasītājs! Starp citu, pēdējo dzejoli, kas ir krājumā, es pirmo reizi lasīju viņas dzimšanas dienā paštaisītu instrumentu pavadījumā kā veltījumu "savam lasītājam".

Recenzents attiecības starp oriģinālu un atdzejojumu droši vien nevar ignorēt?

Tieši tā. Tagad viņam tas nebūs dots. Viņš, protams, var kaut kur meklēt oriģinālus, bet tas nebūs īsti pareizi, un diez vai kāds to darīs. Turklāt šajā gadījumā es tik daudz strādāju ar atdzejotājiem un redaktoru, ka es to daļēji izjūtu kā savu tekstu. Pēdējo dzejoli krājumā es sarakstīju latviski. Tas arī norāda uz zināmu dinamiku – ir atdzejojumi, taču beidzas viss ar tekstu, kas ir uzrakstīts latviski, un tas varbūt iezīmē tādu pārveidi, ka turpmāk es gribētu pāriet uz latviešu valodu un rakstīt latviski. Ja man kādreiz vēl būs dzejas grāmata – man tās vispār reti iznāk –, es to rakstīšu latviski.

Tu pieļauj domu, ka tev varētu arī vairs neiznākt dzejas grāmatas?

Jā, jo var būt atsevišķi dzejoļi vai kopas, bet tie var neizveidoties par grāmatu. Šajā krājumā man bija skaidrs, ka poēma, kas arī ir ielikta pa vidu, ir kodols un visi dzejoļi, kas ir apkārt, ir tikai poēmas paplašinājums. Kopumā tas ir viens teksts, kurā poēmas naratīvs neļauj ielikt liriskus iestarpinājumus – tas padarītu struktūru nesavaldāmu –, tāpēc dzejoļi ir ārpus pamatteksta, bet principā varētu pielikt cipariņus pie noteiktiem pantiem poēmā: skatīt tādu un tādu dzejoli. Tādējādi varētu izveidot hipertekstu. Vispār arī bez atsaucēm tas ir nolasāms.

Kā tu nonāci pie poēmas rakstīšanas?

Man bija iecere veidot multimediālu dzejas izrādi, kas arī īstenojās ar šo poēmu. Mēs uzstājāmies tikai kādas piecas reizes, jo risinājums bija ļoti komplicēts, tāpēc to nevarējām bieži atkārtot, bet reizes piecas mums izdevās. Bija divi lasītāji, kuri visādos apgrūtinošos apstākļos bija spiesti lasīt dzejas tekstu. Bija paštaisītu instrumentu kopums, kas veidoja pusmehanizētu orķestri, kurš radīja skaņas, kā arī tematiski piemeklēts videopavadījums. Kopā tā tiešām bija izrāde.

Lasītājiem daļu tekstu vajadzēja lasīt no mikroskopiskām kartītēm ar palielinošām brillēm tumsā, kur bija tikai maza gaismiņa, – ja tu iesaisti lasītāju un viņam ir jālasa cita teksts, viņš to parasti lasa pārāk izteiksmīgi vai pārāk neizteiksmīgi, tāpēc vajadzēja radīt apstākļus, kuros intonācija būtu determinēta. Burti bija ļoti mazi, bija jālasa ar palielinošām brillēm, un līdz ar to viņi lasīja ļoti lēni, pa zilbēm. Bija arī teksts, ko divi cilvēki lasīja no lentes, – kamēr viens lasīja no viena posma, otrs jau lasīja tālāko tekstu, tas bija ar nobīdi, kavējumu, tas, ko lasīja viens, traucēja otram. Katrai sadaļai teksta lasījums atšķīrās.

Kad tu pieraksti savus tekstus, tu jau zini, vai tas būs dzejolis vai performance? Un kā tas ietekmē pašu tekstu?

Poēmas gadījumā tā bija rakstīta performancei. Tur arī tagad ir redzamas dažādas performances pēdas. Piemēram, poēmas teksts, kas bija uz lentes, grāmatas lapā ir nodrukāts no malas līdz malai. Tā ir tāda partitūra. Dialogs ir iekrāsots dažādās krāsās.

Piemēram, kas tā poēma ir? Tā ir tāda teatralizēta situācija kā, piemēram, ekskursija pa saimniecību – ir tāds pasākuma žanrs, kad kāds dārzkopis vai stādu audzētājs uzaicina pie sevis parādīt saimniecību. Poēma arī ir tāda ekskursija pa saimniecību. Es vairākās tādās ekskursijās esmu bijis un pamanījis, ka tas ļoti ietekmē valodu, kādā cilvēki stāsta, – vienmēr kopā ir tagadne un pagātne: "Tagad jūs redzat to, bet patiesībā agrāk te auga tas...", "No sākuma mēs mēģinājām šādi, bet tas neizdevās un sapratām, ka jārīkojas savādāk", "Pa šiem gadiem..." Bet, tā kā šie cilvēki nav profesionāli gidi, viņi iesaista daudz subjektīvas intereses un sīkumus, kas viņiem pašiem ir svarīgi, nevis profesionāli nozīmīgi.

Kas tie bija par paštaisītiem instrumentiem?

Performancei man vajadzēja tādu melodiju, kas visu laiku atkārtotos dažādās formās, – tāds neliels motīvs, kas tiktu dažādi apstrādāts. Tad mēs izgatavojām cilindru, kam apkārt ir stīgas, uz kurām ir bumbiņas, ar kurām var mainīt skaņas augstumu, un griežot iegūst melodiju, – nosaucām to par Rondu.

Kā uzvelkamā mūzikas kastīte?

Jā, kā leijerkastīte.

Kas tu esi – dzejnieks, performances mākslinieks, dizainers? Vai visi vienā?

Es domāju par performanci. Man vajadzēja garu skaņu, ilgu, vieglu. Iedomājies, ka pa šoseju no viena gala līdz otram brauc mašīna, – Doplera efekts rodas no tā, ka mainās attālums līdz skaņas avotam. Meklējot sapratu, ka var uztaisīt stīgu, ko var ievibrēt magnēts, un var panākt līdzīgu efektu. Tas pats risinājums pēc tam tika izmantots manā darbā Pulsācija, kas bija redzams Orbītas izstādē No kā rodas dzeja? (izstāde tika nominēta Purvīša balvai 2019 – I. Ž.).

Bija labi, ka varēja paņemt jebkuru tekstu, ko lasa pats dzejnieks visdrīzāk tajā intonācijā, kādu viņš dzird savā galvā, kad tekstu raksta, un, ieliekot mūsu ierīcē, separēt vārdu, kas ir tekstā, no intonācijas, pulsācijas, ritma, kurš ne vienmēr ir regulārs, tāds džezs, kas parasti notiek arī dzejā. Intonācijā parasti notiek šūpošanās un viļņošanās. Tad mēs tos atdalām un paklausāmies atsevišķi.

Šī ideja radās arī tāpēc, ka es klausījos dažādus ierakstus, piemēram, Jāņa Rokpeļņa lasījumus, un pēc īsa brīža vairs nedzirdēju vārdus, bet tikai intonāciju – tā ir sākotnējā, arhaiskā, šamaniskā dzejas stihiskā būtība – Rokpeļņa un Bērziņa gadījumā tas ir ļoti izteikti. Viņus klausoties, es nonāku transā. Viņi atdala to transīgo pulsāciju no teksta nozīmes. Instalācija ļauj mums dzirdēt stīgas vibrāciju, kuru kustina dzejnieka balss, bet nedzirdam pašus vārdus. Tomēr ik pa brīdim instalācijā, skaņas noņēmējam kustoties, skatītājam tiek ļauts nolasīt, ka tur tiešām ir vārdi, bet tad tie atkal pazūd.

Ko Orbītai nozīmēja nominācija Purvīša balvai?

Nominācija mums ir kā Mākslas akadēmijas diploms, kura nevienam no mums nav, jo visiem pārsvarā ir filoloģiskā izglītība, Vladimiram Svetlovam ir psiholoģiskā. Šī nominācija ir kā oficiāla atzīšana, it kā mēs būtu abeiguši Mākslas akadēmiju!

Grāmata Jērcēnu pagasta nezāļu herbārijs ir latviski, bet kā paliek ar taviem krievvalodīgajiem lasītājiem?

Es pat nezinu, vai man tādi ir. Nezinu, vai ir daudz tādu, kuri pat ar piepūli nevarētu izlasīt latviešu valodā. Daži dzejoļi ir bijuši publicēti Krievijas žurnālos, internetā. Bet es nejūtu saikni...

Nejūti saikni ar krievvalodīgajiem lasītājiem?

Jā.

Vairāk jūti saikni ar latviešu lasītājiem?

Nezinu, vai viņi ar mani jūt, bet es jūtu. Izdodot šo grāmatu latviešu valodā, es tā jūtos. Var jau tagad atdzejot atpakaļ krievu valodā... (Smejas.) Domāju, ka turpināšu rakstīt latviski. Būs jāsamierinās ar to līmeni, kurā es pārvaldu valodu, taču varbūt tas tieši uzlabosies, kad rakstīšu. Vismaz tās tekstuālās idejas, ko es šobrīd pierakstu, ir latviešu valodā. Tā ir tāda forša iespēja atkal kļūt par jaunu dzejnieku – pāriet uz citu valodu.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja