Trešdien, 12. septembrī, Evija būs redzama uz operas skatuves Mimī lomā Džakomo Pučīni _Bohēmā._Mūzikas skaņu koncertuzvedumu veidojuši diriģents Mārtiņš Ozoliņš un režisore Dace Volfarte. Tas tapis ar Latvijas Nacionālās operas fonda atbalstu, godinot operas ilggadējās atbalstītājas Ievas M. Laukers piemiņu, un pirmizrādi piedzīvoja šogad Mātes dienā ar Eviju Martinsoni Marijas Reineres lomā. Kapteini fon Trapu atveido Nauris Puntulis, māti abati – Ilona Bagele. Fon Trapu ģimenes bērnu lomās iejutušies vokālā ansambļa Kolibri dalībnieki. Iesaistīties uzvedumā var arī publika, dziedot līdzi iemīļotās melodijas. Kā sajūties starp mūziklu, operu un Kalnciema kvartālu?Ar drebošu sirdi, bet milzu prieku gatavojos piedalīties Baltās nakts pasākumā Nakts ar Figaro Kalnciema kvartālā, kur rādīs video un dziedāsim fragmentus no operas Seviljas bārddzinis. Tas ir pasākums, no kura ir mazlietiņ bail, jo nevar prognozēt, kā būs: vai nebūs auksts, vai nelīs lietus. Taču prieks ir liels, jo šī vide rosina tikai dziedāt un dziedāt, un dziedāt. Esmu tur bijusi kā klausītāja: gaisotne un publika ir fantastiska. Rozīna Seviljas bārddzinī ir viena no vismīļākajām un vispatīkamākajām lomām, jo katru reizi, jau uzvelkot skatuves kostīmu, nāk līdzi īpaša enerģija: tik rotaļīga, viegla un priekpilna. Domāju, ka franču revolūcijas gars iederēsies Kalnciema karaļvalstī, jo šī savā ziņā ir revolucionāra vieta.Jau nākamajā rītā pēc nakts dziedāšanas – Mūzikas skaņas?Nakts ar Figaro ilgs līdz pusnaktij, un jau pēc dažām stundām būs jāpārslēdzas no koķetās Rozīnas uz maigo Mariju. Paldies dievam, arī viņa ir dzīvespriecīga.Uz Mūzikas skaņu ekranizējumu (1965) ar Džūliju Endrūsu Marijas lomā cilvēki gāja vēl un vēl… Kā tu iepazini šo leģendāro mūziklu?Atceros, mamma mani aizveda uz kinoteātri Majoros vai Bulduros. Skatoties lielajā ekrānā, brīnījos, kā Marija tā var skraidīt pa kalniem. Man ir bail no augstuma, un kalni mani biedēja. Brīdis, kad bērni ballē dziedāja gulētiešanas dziesmu un pēdējā palika vismazākā meitenīte, likās visas filmas vērts. Mani uzrunāja dzīvesprieks, sajūtu tīrums un patiesums. Protams, dzirdot Mūzikas skaņas, pirmā nāk prātā šī filma, taču tagad to vairs neskatījos, lai zemapziņā nerastos vēlme atdarināt. Savā Marijā cenšos ielikt gaišumu, sajūtu un emociju tīrību. Samelot var tikai pieaugušajiem. Tikko sāc melot vai tēlot bez patiesas atdeves, bērni to uzreiz jūt, un zālē sākas murdoņa. Bērni ir pasakaini indikatori nepatiesībai uz skatuves. Kur ārpus kapteiņa fon Trapa un Marijas aizkustinošā mīlas stāsta redzi šī mūzikla virsuzdevumu?Parādīt, cik svarīgi, lai bērnu pirmā sastapšanās ar mūziku un mūzikas mācīšanos nav nepatīkama, ka dziedāt nav nemaz tik grūti, ja vien ir dzīvesprieks un vēlme to darīt. Dziesma Do-re-mi taču ir viena vienīga rotaļāšanās ar notīm! Tikai pieliec tekstu, un sanāk dziesma. Mums ir paveicies, ka operā ir izglītojošie projekti bērniem – Spēlēsim operu! un Mūzikas skaņas –, kuros cenšamies parādīt, ka mūzika – tas ir skaisti un rada prieku, nevis ir dzīvās šausmas. Arī mani pirmie soļi mūzikā Tukuma mūzikas skolā bija saistīti ar bāršanu un sišanu pa pirkstiem, tāpēc klavierēm nevaru pieskarties vēl šodien. Bērnības trauma?Domāju, ka tā vainojama arī manās skatuves bailēs, lampu drudzī. Mūzika man patika, taču pirmā saskarsme ar klaviermākslu bija diezgan skarba. Mana brālēna meita, pirmsskolas vecuma meitene, gan dievina klavieres, jo viņai ir lieliska klavierskolotāja. Taču es joprojām atceros stindzinošās bailes, kad nebiju spējīga domāt, kur nu vēl spēlēt.Esi kurzemniece?Jā, jūtos kā kurzemniece. Smārdē manas dzimtas mājās ir divi hektāri zemes un iespēja aizbēgt no Rīgas putekļiem un dūmiem. Tur nodzīvoju 28 gadus, tomēr tik smalkus «rokdarbus» kā ravēšana vai pļaušana gan man neuztic, jo tie jaunie jau neko nemāk un viņiem neko nevar uzticēt, iepļaus vēl kājā. Īpaši, kopš reizes, kad ne visai draudzīgs auns mani nolēma «deportēt» no kūts – ar ragiem tieši sejā.Kādas ir mūsu operas Mūzikas skaņas?Stundu garš uzvedums latviešu valodā, lai to varētu baudīt gan lieli, gan mazi un pavisam maziņi. Man ir brīnišķīgi audzināmie bērni, vokālais ansamblis Kolibri, dažāda vecuma bērni, kuriem patiešām patīk dziedāt. Man ir liels prieks un atbildība ar viņiem sadarboties, jo es jau arī varu kaut ko sajukt, bet, stāvot viņiem blakus, – nedrīkst. Man ļoti patīk, kā ar mums strādā režisore Dace Volfarte, kura pati Mūzikas skaņu iestudējumā 2004. gadā Ķīpsalā dziedāja mātes abates lomu. Mūsu izrāde godina operas ilggadējās atbalstītājas Ievas M. Laukers piemiņu. Viņas bēru sludinājumā bija aicinājums ziediem paredzēto naudu ziedot Operas fondā. Turpmāk katru mēnesi būs vismaz divas izrādes. Interese ir milzīga, pat oktobra izrādes jau esot izpārdotas.Nākamnedēļ dziedāsi operā Bohēma. Mimī bija tava sapņu loma? Mimī ir mana lielākā uzdrīkstēšanās un lielais pārsteigums pašai sev. Beidzot Mūzikas akadēmiju, 2006. gadā maģistra darbu rakstīju par Bohēmu. Man vaicāja – un kad tu to dziedāsi? Ko – es un Bohēma?! Likās neiespējami. Tagad esmu nodziedājusi jau divas izrādes. Mēs attīstāmies visu laiku, un ir ļoti uzmanīgi jāseko līdzi, kurā virzienā mainās balss. Vai tā kļūst asāka vai maigāka, vai tā kļūst kuplāka, augstāka vai zemāka. Balss saites ar laiku nobriest, un balss skan citādi nekā 26 gadu vecumā. Man vairs nekad nebūs meitenīgā, gaišā soprāna, kādā dziedāju Galatejas lomu izrādē Akīds un Galateja 2005. gadā. Balss krāsa kļuvusi maiga un silta, tieši kā vajag Mimī lomai. Man ļoti patīk manas vokālās skolotājas Margaritas Honigas teiktais: tajā mirklī, kad tev jāizdara šis, tas un vēl kaut kas, vēl iedomājies gaisa balonu un sajūti grīdu! Redzot manu mulsumu, ka nevaru to visu apvienot, viņa saka: «Hei, mīļā, bet mēs taču varam pamēģināt!» Un, kad mēģinu, parasti arī sanāk. Sākumā Bohēmā biju apstiprināta Mizetes lomā, taču tā izrādījās manai balsij neērta un asa. Margarita Honiga teica: tev jādzied Mimī, tagad! Iebildu, ka tas nav iespējams. Nu, bet padziedi! Izrādījās, ka Mimī vokālā partija to vien gaidīja, kā iegulties manā balsī. Tā bija īstā lieste kā ērtām kurpēm. Ko nedrīkst un ar ko jārēķinās, ja grib būt dziedātāja?Visu – arī aukstu ūdeni un saldējumu – drīkst, tikai ne pirms un pēc dziedāšanas. Obligāti vajadzīgs veselīgs miegs, rūpīgs un regulārs darbs, darbs ar vokālo pedagogu, koncertmeistaru. Man ļoti svarīga ir arī māju izjūta. Dažkārt, kad tiek runāts par honorāriem, cilvēkiem liekas: par ko tāda nauda? Jo viņi pat nespēj iedomāties, cik ārkārtīgi daudz tajā ir ieguldīts. Man tā ir visa dzīve: nemitīgas mācības, enerģija un laiks. Nekad neesmu vienkārši aizbraukusi kaut kur atpūsties. Visa nauda aiziet meistarklasēm, jo viena stunda ārzemēs dažkārt maksā 100 eiro. Vēl uz turieni, piemēram, Amsterdamu, ir jāaizbrauc, jādzīvo viesnīcā, jāpaēd. Taču tā ir kā enerģijas pote, jo tajās četrās piecās dienas esmu ārā no ikdienas un varu koncentrēties tikai uz dziedāšanu. Varu sēdēt parkā un iedziļināties vokālās mākslas niansēs, kuras šeit sadzīves skrējienā palaižam garām. Vēl turklāt Amsterdamas gars, tā brīvība! Esmu kļuvusi atkarīga no glezniecības klasiķa Jana Vermēra mākslas daiļuma. Cenšos aizbraukt uz Hāgu aplūkot viņa gleznu Meitene ar pērļu auskaru. Vēl man ļoti patīk Nimfu pelde un Vecās Amsterdamas skati. Viņa muzejā Delftā ir ekspozīcija, cik meistarīgi viņš izmantojis gaismu. Šķiet, gaisma visai Nīderlandei ir ļoti īpaša – lielie logi, gaišie un elegantie interjeri. Vermērs ir īsts gaismas alķīmiķis, viņa mākslas daiļums mani padara laimīgu. Arī Aleksandra Vasiļjeva dažādu laikmetu tērpu izstādes Rīgā. Kad ieraugu šīs kleitas, es jūtu, ka tas atbilst manai sievišķības un skaistuma izpratnei. Piedod, ne džinsi ar zemo jostasvietu, ne uniseksa stils, bet daiļums, smalkums un filigrānums! Reiz, atgriežoties no Šveices un tuvojoties Latvijai, man asaras bira kā pupas, jo es sapratu, ka mēs nenovērtējam to, kas mēs esam, un cenšamies būt līdzīgi kaut kam. Mēs nekad nebūsim milzu ekonomikas lielvalsts un nekļūsim par banku Šveici numur divi. Tieši radošuma ziņā mēs esam unikāla, neizsakāmi talantīga tauta, taču mūs nomāc mūsu pašu neticība sev. Visur pasaulē apbrīno mūsu operdziedātājus, diriģentus un mūziķus, mūs pasaulē apliecina mūsu garīgās un kultūras vērtības. Mums ir Elīna Garanča, Maija Kovaļevska, Andris Nelsons, Baiba Skride, Kristīne Blaumane, Alvis Hermanis un daudzi citi izcili mākslinieki. Tajā pašā laikā Latvijā slēdz kultūras iestādes un iznīkst kultūras preses izdevumi. Kā tas var būt? Mūzikas skaņas
Koncertuzvedums
LNO Jaunajā zālē 9.IX plkst. 12, 6. un 21.X, 17.XI, 8. un 9.XII
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā Ls 5
ieva ieva