Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +16 °C
Daļēji apmācies
Sestdiena, 28. septembris
Sergejs, Svetlana, Lana

Izstāsti kādu joku! Tu taču esi aktieris. Teātra aizkulises paver aktieris Ivars Kļavinskis

Reti kad stāsta, cik forši kāds aktieris spēlējis, galvenokārt atceras tieši likstas. Teātra aizkulises paver aktieris Ivars Kļavinskis.

P. S. Izrāde netiek cenzēta. Tajā smēķē, tiek izmantots siens, dzīvnieki, izrādē klepo, smejas, dīdās, čaukstina, ēd un guļ. Gados jaunu aktieru komandas veidotais uzvedums Īstais teātris, kura pirmizrāde būs 7. novembrī Latvijas Nacionālajā teātrī, ir labs iemesls, lai uzzinātu ko vairāk par skatītāju acīm apslēpto aktiera anatomiju. «Tajā visā ir sava romantika,» Izklaidei saka Ivars Kļavinskis, kura aktierspēli ārpus teātra varam vērot LNT seriālā Tikai nesaki man Bizu.

Režisora nav, literārā materiāla arī nav – ko skatītāji var gaidīt no Īstā teātra?


Pirmās divas sērijas – Īstie Ziemassvētki un Īstie Jāņi – šim darbam jau bija. Tas ir vienas domubiedru grupas veidots eksperimentāls projekts, un režisori esam mēs visi – liekam kopā reālus stāstus no mūsu pašu pieredzes. Mūsu pulkā ir arī Kārlis Kazāks un citi mūziķi, kā arī horeogrāfi.

Kādēļ šoreiz izrāde par teātri?

Mēs, aktieri, bieži saskaramies ar radu, draugu, paziņu un nepazīstamu cilvēku uzdotajiem jautājumiem, un tas liek domāt, ka skatītājam ir kaut kāds viedoklis par teātri. Tāpēc šoreiz mēģināsim parādīt otru pusi – to, kas notiek aiz kulisēm izrādes laikā, par ko skatītājam, iespējams, nav ne jausmas. Piemēram, kas notiek, ja aktieris pēkšņi aizmirst dziesmas vārdus. Tādas lietas.

Par ko skatītājs varētu būt ļoti pārsteigts?

Ui, man šķiet, katrs otrais stāsts būs pārsteigums! Lai kas arī notiktu – kāds kaut ko aizmirst, nepasaka vai kas cits negaidīti notiek uz skatuves –, izrāde ir jāturpina, it kā nekas nebūtu bijis. Tur jau arī rodas tās traģikomiskās situācijas, ko parādīsim Īstajā teātrī. Cik esmu dzirdējis pieredzējušo aktieru atmiņas par senākām izrādēm, reti kad stāsta, cik forši kāds aktieris toreiz spēlēja. Varbūt vienā teikumā to pasaka, taču galvenokārt atceras tieši likstas, dažādus atgadījumus. Tajā visā ir sava romantika, savs foršums.

Atsauc kādu atgadījumu saistībā ar sevi!

Tie mišungi parasti ir apsmiešanās vai pārteikšanās ar komisku rezultātu. Kādreiz modē bija iznest cauri jeb izjokot uz skatuves kolēģus. Pēdējā Skroderdienu Silmačos iestudējumā man bija jāmaina bērnam autiņi, ko kādā izrādē kolēģi bija pamatīgi nosmērējuši ar sinepēm tā, ka skaidrs, ko tas bērniņš ir izdarījis. Šie stāv kulisēs un gaida, nu, tik būs reakcija! Taču tajā brīdī, kad ņemu nost autiņu, klāt nāk Jānis Āmanis (Alekša lomas atveidotājs – L. K.), un es, galvu aizgriezis uz viņa pusi, runāju savu tekstu un nemaz neredzu, kas noticis ar autiņiem. Viņiem nabagiem izgāzās joks, un es tikai pēc tam pabrīnījos, kāpēc man tās rokas drusku nopeckātas. Pēdējā laikā šādi joki gan ir apsīkuši.

Par ko tu parasti no rītiem domā, jau piekto gadu mērojot ceļu uz Nacionālo teātri?

Esmu pūce, rīts nav tā labākā diennakts daļa pārdomām. Drīzāk vakaros, braucot no izrādēm un mēģinājumiem, tādas ir. Nevarētu teikt, ka 24 stundas diennaktī dzīvoju tikai ar domām par teātri. Maksimāli mēģinu nenest darbu mājās, jo citādi no personīgās dzīves vispār nekas nepaliek pāri.

Ir aktieri, kuri veido savas grupas, spēlē mūziku. Kādas ir tavas aizraušanās?

Ja Mārtiņš Brūveris un Jānis Āmanis lasīs, īpašs sveiciens viņiem. Tā ir makšķerēšana! Pēdējos divus gadus esmu ar to aizrāvies. Ar mūziku neaizraujos, jo nemāku dziedāt. Katrā ziņā mani hobiji nav saistīti ar darbu. Ziemā man patīk slēpot, slidot, spēlēt hokeju. Grāmatas lasu vasarā, jo sezonas laikā galva parasti ir pilna ar to, ko dabūju lasīt darbā. Nekāds baigais aktīvists neesmu, un nav arī pietiekami laika kaut kur iesaistīties.

Pirms sarunas pieminēji maldīgo priekšstatu, ka visi aktieri prot jokot. Kā ir ar tevi? Redzējām tevi piedalāmies Karaliskajā anekdošu turnīrā.

«Aktieris» un «no aktiera nāk joki» ir tēmas, kas mani dara aizdomīgu. Turklāt tas ir konsekventi. Satiekot cilvēku, kurš mani nepazīst, parasti atskan divi jautājumi: «Kā tu vari iemācīties no galvas tik daudz teksta?» un «Izstāsti kādu joku!» Viesībās, jebkur, jo tu taču esi aktieris. Taču aktieris nav tikai joku plēsējs. Ļoti līdzīgi ir ārstiem. Tiklīdz viņi nonāk kādā saviesīgā pasākumā, citi momentā ir klāt ar savām kaitēm: «Dakter, man sāp elkonītis!» Lai gan viņš ir ausu dakteris. Parasti cenšos kaut ko atjokot vai pateikt kādu joku, bet, ja galīgi nav garastāvokļa, saku, ka šodien neesmu darbā. Ikdienā cenšos norobežoties no savas profesijas un būt Ivars.

Kā pašam ir mainījies priekšstats par aktiera profesiju, kopš sāki to apgūt?

Pirms Kultūras akadēmijas četrus gadus apmeklēju Annas Eižvertiņas teātra studiju. Daļu no tā, ko vēlāk pasniedza akadēmijā, jau biju mācījies, un arī priekšstats par teātri kaut kāds bija izveidojies. Es nezinu. Tad man ir jārakājas vēl dziļākā pagātnē. Varu piekrist, ka mazliet kaut kas ir pazudis no tā brīnuma, uzzinot, kas notiek otrā pusē.

Kā nokļuvi pie Annas Eižvertiņas?

Nejauši! Mācījos 10. klasē. Studiju apmeklēja manas māsīcas, un, kā parasti, tur pietrūka čaļu. Intereses pēc aizgāju paskatīties, kas tur notiek. Nodarbības ilga sezonu un tad beidzās, bet mēs daži kā dadži pielipām un nodzīvojāmies pa Skatuvi vairākus gadus. Nevaru pat pateikt, kas man tur īsti patika. Tāds pulciņš. Nav bijis tā, ka šausmīgi gribētu kļūt par aktieri. Pat stājoties akadēmijā, tas nebija baigais mērķis. Tiks – tiks, netiks – netiks! Vēl bija padomā profesija, kas būtu saistīta ar ēdināšanas servisu. Vienu gadu nomācījos par viesmīli, un bija doma ko līdzīgu turpināt augstskolā. Tātad man bija alternatīva, vienkārši aktierus uzņēma agrāk. Tas varbūt skan sausi, taču aktiera profesija ir darbs, un pie tādas domas es turos. Runājot ar citiem, ļoti daudzi nepiekrīt, saka: «Nu kā tu tā runā!»

Ko aktieri gaida gluži tā, kā piektdienu gaida cilvēki ar piecām darbdienām nedēļā?


Nu, piektdienas tās tiešām nav, jo strādājam septiņas dienas nedēļā. Citos darbos tā piektdienu gaida?

Jā.

Droši vien tas ir atvaļinājums vasarā. Tiek kalti plāni – nu tik būs, nu tik darīs, un beigās, protams, neko prātīgu tā arī neizdara. Trāpās brīvdiena pa gariem laikiem, to pašu noguļ mājās.

Bez kādām īpašībām cilvēks nevar būt aktieris?


Nu i jautājums, jāsāk domāt… Ir jābūt pārliecībai par to, ko tu dari. Manuprāt, tas ir pats svarīgākais. Tādēļ mums ir mēģinājumi divu mēnešu garumā, lai nedomājot spētu atbildēt uz visiem jautājumiem, kas var rasties skatītājam. Jābūt drosmīgam. Lai arī cik tas publikai reizēm būtu nepatīkami, piemēram, kāda tēma, par ko tu runā, vai tie paši lamuvārdi uz skatuves. Ja tie jālieto, tad jālieto. Bez minstināšanās.

Mans kolēģis Jānis Vimba mēdz teikt: «Pelni no sēnalām arī jāmāk atdalīt.» Uzklausīt katru, kas tev nāk klāt un māca darīt tā vai šitā, nav gluži pareizi. Vēl aktierim vajag labu atmiņu!

Pastāsti par pieredzi neatkarīgajā teātri Dirty Deal Teatro, kurā tu spēlē izrādē Visi mani prezidenti.


Ir forši, man patīk gan izrāde, gan radošā komanda. Neatkarīgam teātrim ir savi plusi. Piemēram, paņēmām tēmu par prezidentiem un bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem cilājām to, nebaidoties, ka kāds var šķībi uz tevi paskatīties. Bija posms, kad kaut kas mums tur neklimmējās, biju mazliet satraucies, vai izdosies. Kad runājāmies par to ar kolēģi Artūru Krūzkopu Nacionālajā teātrī, viņš izspļāva frāzi: «Tādā teātrī kā Dirty Deal nevar būt sliktas izrādes. Var būt interesantas, mazāk interesantas, aizraujošas vai mazāk aizraujošas, bet tāda kategorija kā slikta vai laba nepastāv.» Eksperimentāls teātris, kurā var notikt viss kaut kas.

Daudzi Latvijas teātru aktieri no televīzijas seriāliem bēg kā no uguns. Kāda ir tava motivācija filmēties Tikai nesaki man Bizu?

Man nav dzelžainu argumentu, kāpēc lai es to nedarītu. Ja es būtu vienīgais latviešu aktieris, kurš to dara, varbūt es sev šo jautājumu uzdotu. Protams, varam runāt par seriāliem kā par šķiru vispār, par kvalitāti vai tās neesamību, mākslu vai nemākslu tajā visā, bet, cik mums, aktieriem, vispār sanāk strādāt pie kameras Latvijā? Diezgan maz. Tas ir viens arguments «par». Pieredze, maksā arī kaut ko – neiet jau gluži par velti strādāt.

Baigi īpatnējā lieta ir tā televīzijas padarīšana. Tu vari nostrādāt teātrī kaut 20 gadu un nospēlēt brīnišķīgas lomas, bet tevi tā arī pa lielam nezina. Atliek tev parādīties televīzijā – anekdošu šovā, seriālā, filmā vai reklāmā, vienalga –, tevi momentāni pazīst. Tur pat vairs nerodas jautājums, tu parādies labā vai, rupji runājot, sūdīgā lietā. Un, kas ir pats jocīgākais, – sāk ar tevi rēķināties. Arī profesionāļi.

Īstais teātris
Nacionālā teātra Jaunajā zālē 7., 8.XI plkst. 20
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā Ls 8

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja