Hāleds Hoseinī, afgāņu izcelsmes amerikāņu rakstnieks, ir ne tikai pasaules slavu iemantojis divu romānu autors, bet arī šarmants un interesants vīrietis ar dziļu tumšo acu skatienu. Latviešu lasītājiem Hāleda Hoseinī skarbi emocionālie darbi Pūķa ķērājs (latviešu valodā izdots 2008. gadā) un Tūkstoš sauļu mirdzums (latviešu valodā – 2011. gadā) ir palikuši spilgtā atmiņā. Tikko iznācis viņa jaunākais romāns Un kalni atbalsoja – līdz šim viņa sirsnīgākais, emocionālākais un, šķiet, arī personiskākais darbs, kurš nupat nācis klajā arī latviešu tulkojumā. Intervija ar rakstnieku tapusi Milānā.
Kā aizsākās grāmata Un kalni atbalsoja?
Lai uzrakstītu grāmatu Un kalni atbalsoja, man, protams, nebija nepieciešami seši gadi. Romāns Tūkstoš sauļu mirdzums tika izdots 2007. gadā, bet visu 2008. un lielāko daļu no 2009. gada es gandrīz neko nerakstīju, jo biju aizņemts ar ģimenes lietām, jo īpaši – ar savu tēvu, kurš nejutās labi. Tātad patiesībā pie jaunā romāna es sāku strādāt 2009. gada pašās beigās un apmēram divarpus gados to uzrakstīju. Tagad zinu, ka grāmatas ideja bija radusies jau iepriekš, bet tobrīd pats to nenojautu. Nekad neatpazīstu iedvesmas brīdi un, tikai atskatoties atpakaļ, saprotu, kurš bijis tas īstais klikšķis. Kāds man bija atsūtījis internetā stāstu par afgāņu ģimenēm, kas dzīvo ārpus apdzīvotām vietām, ģimenēm, kas pārdevušas vienu vai divus savus bērnus pārtikušām ģimenēm Kābulā. Tās bērnus vai nu adoptēja, vai arī izmantoja dažādos darbos. Tobrīd šis stāsts – kā jūs varbūt zināt, man pašam ir divi bērni – mani emocionāli uzrunāja. Es parādīju to tēvam, un viņš pastāstīja, ka Kābulā arī 40. un 50. gados notika tādas lietas. Mans tēvs uzauga Afganistānas rietumu daļā, tomēr viņš bija dzirdējis par šādiem gadījumiem. Par to es atkal iedomājos apmēram pēc gada, un pēkšņi šis stāsts it kā savienojās ar kādu manas iztēles impulsu, un es tos nekavējoties saplūdināju. Iztēlē redzēju strādnieku, vienkāršu vīru, kurš devies tuksnesī ar diviem bērniem. Meitenītei bija apmēram trīs gadi, zēnam – desmit. Tēvs vilka meitu nelielos ratiņos. Vīrs bija devies uz Kābulu ar bērniem, kuri ir ļoti tuvi viens otram, bet vēl nezina, ka vienu no viņiem pārdos. Un paredzamā bērnu atšķirtība būs ļoti dramatiska. Tā es apsēdos pie galda un sāku rakstīt nodaļu, līdz tā aizvien vairāk un vairāk sāka līdzināties nelielam stāstam, un tas bija stāsts par diviem bērniem un to, kas notika. Tad arī sapratu, ka tas ir ļoti labs starta punkts romānam, un sāku prātot, kā romāns varētu attīstīties. Tā sākās grāmata Un kalni atbalsoja.
Jūsu jaunākais romāns atšķiras no pirmajiem diviem. Katra nodaļa runā savā balsī, un romāns atgādina tādu kā puzli. Kāds bija tā radīšanas process?
Rakstot es pamazām aizvien vairāk ieklausījos balsīs, kam bija tik liela ietekme abu bērnu dzīvē. Piemēram, viņu pamāte, kura sākumā ir tikai fona tēls. Es skaidri jutu, ka arī viņai ir stāsts un savs redzējums, ko pavēstīt. Vai tēvocis, kurš reizi mēnesī ierodas ciematā ar automašīnu, bet patiesībā viņš ir kā starpnieks darījumā, kas notiek ar bērniem. Tādi bija vēl citi tēli, par kuriem veidojās stāsti, un pēkšņi romāns nevis virzījās uz priekšu lineāri līdzīgi maniem diviem iepriekšējiem romāniem, bet izveidojās par žuburainu koku, kas auga ciematā, kurā bērni dzīvoja. Koka stumbrs ir stāsts par abiem bērniem, un koka zari un zariņi ir daudzo tēlu balsis un stāsti. Tā šī grāmata atvērās manā priekšā, it kā diktējot pati savu struktūru.
Man, rakstot romānus, lielākās grūtības sagādā nobeigums. Ir tik grūti novest stāstu līdz apmierinošam nobeigumam. Parasti tas ir jāpaveic tikai vienu reizi, un stāsts vienkārši beidzas. Bet šim romānam vajadzēja uzrakstīt deviņus nobeigumus, un katra nodaļa bija gandrīz kā atsevišķs stāsts. To paveikt bija ļoti grūti.
Romānā Un kalni atbalsoja nozīmīga loma atvēlēta ne tikai mīlestībai, bet arī atmiņai.
Atmiņai ir duāla daba. Tā aizsargā to, kas mums ir tuvs un mīļš, tā palīdz mums izprast savu dzīvi, palīdz interpretēt iegūto pieredzi, tā ir nozīmīga mūsu identitātes daļa. Tomēr dažreiz atmiņa ir arī sāpju avots, tā rada neērtības, jo atgādina par kaut ko netīkamu, – arī tāda pieredze ir katra cilvēka dzīvē. Jaunais romāns sākas ar alegorisku stāstu, kad dīvs iedod vīram burvju dzērienu, kas palīdz aizmirst. Tuvojoties romāna beigām, es jau zināju, kāds Abdullāha tēls būs brīdī, kad to satiksim grāmatas nobeigumā (Abdullāhs slimības iespaidā pamazām zaudē atmiņu – aut.). Pēkšņi es pavisam skaidri sapratu, ka viņa pārciestās ciešanas, viņa veselības stāvoklis romāna beigās veido tādu kā saspēli ar atmiņu un ir izveidojusies pat zināma simetrija ar grāmatas sākumu. Atmiņa ir viena no daudzām tēmām, kas ik pa brīdim grāmatā atkārtojas.
Kā rodas jūsu grāmatu nosaukumi?
Manai pirmajai grāmatai nosaukums bija vēl pirms tās uzrakstīšanas, otrās nosaukums radās nedaudz vēlāk – rakstīšanas gaitā. Trešajai grāmatai es jau biju uzrakstījis vairākus uzmetumus, bet vēl aizvien man nebija nosaukuma, un es sāku satraukties. Bija vairāki varianti, tomēr neviens no tiem man īsti nepatika. Es daudz domāju par grāmatu, par bērniem, kas parādās šajā grāmatā, lasīju dzejoļus un tad nejauši es uzgāju dzejoli Nurse’s Song, ko sarakstījis Viljams Bleiks. Tas ir jauks neliels dzejolis, tomēr tajā sajūtama pieaugoša spriedze. Bērni bezbēdīgi spēlējas kalnu pļavā, bet auklīte pamana, ka padebeši sāk tumst, un satraucas par bērniem. Aukle sauc bērnus iekšā, bet bērni vēlas vēl dažas minūtes paspēlēties. Un tad pantiņa beigās ir šī rinda... un kalni atbalsoja... un tā ir tik skaista. Es sāku apspēlēt šo domu. Grāmatas sākumā ir stāsts, kurā gandrīz visas centrālās sižeta līnijas tiek pieminētas, un pēc tam tās visas it kā atbalsojas, sižetam atritinoties. Pašuzupurēšanās, atmiņas, ģimenes pienākumi, saikne starp cilvēkiem – šīs tēmas atkārtojas atkal un atkal. Romāna centrā ir brāļa un māsas atšķiršana, kas atbalsojas viscaur grāmatā, un mani fascinē šī atmosfēra un ideja. Tā radās manas trešās grāmatas nosaukums.
Vai bērnībā jūs spēlējāties ar pūķiem?
Jā, protams, un šī tradīcija dzīvo arī tagadējā Afganistānā. Esot Kābulā un pametot skatienu uz debesīm, jūs noteikti redzēsiet uz jumta kādu bērnu, kurš laiž pūķi. Pūķu laišana ir manas bērnības centrālais notikums, kas iespiedies atmiņā. Mēs spēlējāmies un laidām pūķus. Varētu pat teikt, ka man tas ir tālaika Afganistā nas tēls, kādu es to atceros.
Kāda ir jūsu darbadiena?
Bija laiks, kad cēlos ļoti agri, apmēram puspiecos, un rakstīju, kamēr ģimene vēl gulēja. Tad devos uz darbu pie pacientiem, un tā tas atkārtojās no dienas dienā. Esmu priecīgs, ka šobrīd mana darbadiena ir daudz humānāka (smejas), un kopš 2004. gada 4. decembra es vairs nestrādāju par ārstu. Tagad es aizvedu bērnus līdz skolas autobusam, atgriežos mājās un cenšos rakstīt, kad viņi ir skolā. Strādāju mājās, rakstu ar datoru. Nevaru rakstīt ar roku, jo man, iespējams, ir vissliktākais rokraksts, kāds vien jebkad ir redzēts. Tā nu es rakstu, līdz bērni pārnāk no skolas, un tad es daru to, ko vecāki parasti dara. Tomēr es nemēdzu rakstīt plānu. Es tā nespēju strādāt, es sāku rakstīt un skatos, kurp stāsts mani aizved. To diez vai varētu nosaukt par ļoti produktīvu pieeju, tomēr tas ir vienīgais rakstīšanas veids, ko protu.
Par rokrakstu... Klīnikā, kurā strādāju par ārstu, pirmajā stāvā bija aptieka. Farmaceits katru gadu pasniedza balvu – tā gan nebija balva, kuru kāds gribētu iegūt. Tā bija balva ārstam ar vissliktāko rokrakstu, līdzīgi kā pasniedz balvas par vissliktāko tēlojumu. Nu... es nostrādāju šajā klīnikā piecus gadus un ieguvu šo balvu, man šķiet, četrus gadus pēc kārtas. Tā gan nav balva, ar ko es īpaši lepotos (smejas).
Atceros, mans skolotājs Kābulā stāstīja, ka rokraksts ir iemesls lepoties: ja ir glīts rokraksts, cilvēki to novērtēs. Kaligrāfija ir sena māksla, rokrakstam jābūt izkoptam, bet man, jau rakstot persiešu valodā, rokraksts bija vienkārši šausmīgs. Es atceros, reiz skolotājs mani paaicināja malā un teica vārdus, kas šobrīd man šķiet ļoti ironiski. Viņš teica: zini, Hoseinī, tu vari kļūt veiksmīgs, ja tikai tam nebūs sakara ar rakstīšanu.
Kad izdevāt pirmo grāmatu, jūs pazina vien retais, tagad, iznākot trešajai, jūs esat pazīstams visā pasaulē. Vai, radot trešās grāmatas tēlus, viņu stāstus, jūs jutāties kaut kādā ziņā atbildīgs par to, kas ar viņiem notiek, kādu iespaidu par Afganistānu rada šo tēlu izvēles?
Man šķiet, tas ir pavisam dabiski domāt par lasītāju reakciju, kāda būs manu izdevēju attieksme, un sākotnēji tas ir OK. Tomēr, strādājot pie grāmatas, man ir svarīgi spēt norobežoties no šādām domām, jo, manuprāt, vienīgais patiesais radīšanas veids ir saikne, kas man veidojas ar tēliem, grāmatas varoņiem. Šai saiknei jābūt tīrai un nepiesārņotai ar citu ietekmju klātbūtni. Ja es sāktu domāt par to, ko domās mani lasītāji, piemēram, Čehijā vai Francijā, tad jau es runāšu viņu balsī, ne vairs savā vai tēlu balsī. No savu lasītāju atbildēm Afganistānā esmu sapratis, ka neatkarīgi no tā, ko es rakstu, tas kaut kādā mērā tiks apspriests un viedokļi būs atšķirīgi. Jo es rakstu par zemi, kurā neesmu dzīvojis nu jau 37 gadus. Kopš pirmā mirkļa, kad sāku rakstīt, – un es rakstu par cilvēkiem, kuri tur dzīvo un ir pieredzējuši to, par ko es tikai rakstu, – viņiem noteikti ir savs viedoklis par manām grāmatām. Šajā kontekstā es varu teikt, ka vismaz līdz šim manu Afganistānas lasītāju attieksme ir bijusi ļoti pozitīva, ja vien varu spriest pēc saņemtajām e-pasta vēstulēm, lai gan pieļauju, ka cilvēki, kuri tevi ienīst, vienkārši neraksta. Es saņemu ļoti atbalstošas un uzmundrinošas vēstules. Izšķiroša nozīme, protams, bija manai pirmajai grāmatai. Tā bija ļoti emocionāla, un tajā tika pieminēti aizliegtie temati, piemēram, etniskie jautājumi, par kuriem Afganistānā nediskutē valsts mērogā, pieklājīgi izsakoties.
Kā jūs izjūtat savu grāmatu popularitāti?
Esmu ievērojis, ka grāmata nozīmē kaut ko atšķirīgu dažādiem cilvēkiem. Piemēram, man romāns Un kalni atbalsoja vispirms ir stāsts par ģimeni. Esmu uzaudzis sabiedrībā, kurā ģimenei ir ļoti nozīmīga loma, pat izšķiroša lomā tajā, kā tu uztver sevi, savu identitāti un dzīvi. Radurakstu pētīšana ir tāds kā nacionālais hobijs Afganistānā, un ikviens pazīst savus tēvočus un vecvectēvočus. Afgāņi sevi neuztver par cilvēku tikai ar vārdu un uzvārdu, viņi ir pēcteči tam un tam sencim, ir dēli tam un tam, brālēni. Tas tiešām ir svarīgi. Kad vien apsēžos, lai rakstītu, stāsts aizvijas ģimenes virzienā, jo šis temats man ir tuvs. Es nevarēju uzrakstīt šos stāstus, nepieminot tālaika politisko situāciju, vardarbību, kas notika Afganistānā. Tā ir neizbēgama šo stāstu daļa. Grāmatām ir kāds savs nolūks, kuru nevar ietekmēt rakstnieka aprēķins. Grāmatas dzīvo savu dzīvi, un, man pat ir neērti to teikt, bet, kad būšu aizgājis un pasaule turpinās ierasto kustību, manuprāt, manas grāmatas atcerēsies nevis stāsta dēļ, bet tāpēc, ka tās ienesa Afganistānas tēlu tik daudzu cilvēku apziņā un parādīja šo zemi un tās cilvēkus no atšķirīga skatpunkta.
Vai kļūt par rakstnieku bija jūsu bērnu dienu sapnis?
Tas bija tāpat, kā bērns sapņo kļūt par ugunsdzēsēju vai kosmonautu. Ugunsdzēsējs skan samērā iespējami, kosmonauts – jau nedaudz sarežģīti, un kļūšana par rakstnieku varētu tikt pielīdzināta kļūšanai par kosmonautu.
Tomēr jūs sākāt rakstīt jau ļoti agrā vecumā?
Man tas sagādāja prieku. Es nekad nopietni nedomāju, ka kļūšu par rakstnieku. Šķita muļķīgi to iedomāties, pat mulsinoši – lai kļūtu par īstu rakstnieku, ir jābūt ļoti talantīgam un īpaši apdāvinātam, bet es rakstīju tikai tāpēc, ka man patika to darīt. Tā iemesla dēļ, cik vien sevi atceros, vienmēr esmu rakstījis. Nekad nebiju domājis, ka manu darbu izdos, līdz uzrakstīju Pūķa ķērāju.
Amīrs romānā Pūķa ķērājs ļoti vēlējās izpatikt tēvam un atbilst viņa augstajām prasībām. Kas bija jūsu pirmie lasītāji?
Mani brāļi, māsa, tēvs un māte. Tomēr lielākoties es rakstīju pats sev. Kad stāsts bija pabeigts, bija sasniegts rezultāts, bet man patika pats radīšanas process. Es vienmēr nedaudz mulstu, kad sarakstīto dodu lasīt citiem. Mani vecāki nekad neuzmundrināja mani, lai es kļūtu par rakstnieku. Viņi vienmēr teica: ak jā, tas ir lieliski, tev ir spējas, raksti vien, tomēr medicīnas skola ir laba izvēle (smejas).
Pastāstiet, lūdzu, par savu atbalstu Afganistānai, par jūsu nodibināto fondu The Khaled Hosseini Foundation.
Romānā Un kalni atbalsoja ir varonis Idrīss, kurš 2003. gadā vairāk nekā pēc 20 gadu prombūtnes atgriežas Afganistānā. Viņš dzīvo Kalifornijā, ir veiksmīgs ārsts. Viss, kas notiek ar viņu Kābulā, protams, ir izdomāts, tomēr daļa no viņa izjūtām un novērojumiem ir manis paša, jo es to piedzīvoju, apmeklējot Kābulu 2003. gadā. Patiesībā šo konkrēto nodaļu es uzrakstīju jau krietni iepriekš, pirms tapa romāns, drīz pēc tam, kad biju pabijis Afganistānā pirmoreiz pēc tik ilgas prombūtnes. Es to atceros tik ļoti skaidri: es devos uz Kābulu ar domu, ka tās ir mājas, vieta, kurā esmu dzimis un dzīvojis līdz 11 gadu vecumam, kurā iemācījos runāt, vieta, ar kuru man ir milzīga personiskā saikne. Tomēr, staigājot pa ielām, tiekoties ar cilvēkiem un sarunājoties, jutos kā svešinieks, kā ārzemnieks, lai gan runāju persiešu valodā, pazinu viņu mūziku un kultūru. Varēja just, ka vietējie iedzīvotāji, ieraugot mani, no pirmās minūtes zināja, ka neesmu viens no viņiem. Man bija grūti to pieņemt. Kad devos uz Afganistānu, jutos līdzatbildīgs par to, kas noticis, jutos, it kā būtu viņiem parādā tikai tāpēc, ka mana dzīve izvērtusies tik ļoti atšķirīga, it kā visu labo, ko biju piedzīvojis, nemaz neesmu pelnījis. Saprotu, ka tas nav diez cik saprātīgi, tomēr pēc Afganistānas apmeklējuma es piedzīvoju daudz lielāku kultūršoku, atgriežoties Amerikā nekā ierodoties Afganistānā. Pēc atgriešanās diezgan ilgi nespēju iejusties ierastajā dzīvē. Visi pienākumi, vajadzības man pēkšņi šķita nenopietni, lieki, pat izšķērdīgi. Atkal devos uz Afganistānu 2007. gadā. Tas bija ļoti emocionāls brauciens, es satiku ģimenes, kas dzīvoja uz ielas, ģimenes, kas, atgriezušās no Pakistānas, mita tuksnesī, ģimenes, kas bija zaudējušas bērnus, jo ziema bija barga. Lidojot mājup, es domāju, ka ir kaut kas jādara, pirms emociju spēcīgums nav izbālējis. Atgriezos mājās un aprunājos ar sievu. Mēs runājām par to vairākkārt, līdz nolēmām izveidot fondu, kas nosaukts manā vārdā, lai emocijas, kas mani pārplūdināja, pārvērstu par kaut ko pozitīvu un auglīgu.
Tēva un dēla attiecībām jūsu grāmatās ir īpaša vieta. Ko šīs attiecības nozīmē jums?
Mans tēvs bija ļoti unikāla personība, lai gan, protams, katrs bērns tā domā, bet mans tēvs tiešām tāds bija, to man teikuši arī citi cilvēki. Viņš bija ļoti spēcīga personība un visnepiekāpīgākais cilvēks, kādu vien pazīstu. Tēvs savus principus ievēroja līdz pat savam nāves brīdim un nekad nemainīja. Es sirsnīgi viņu mīlēju, un mēs bijām ļoti tuvi, bet pirmais vārds, kas man ienāk prātā, domājot par viņu, ir cieņa. Esmu priecīgs, ka viņš nodzīvoja tik ilgu mūžu un pieredzēja manu veiksmi rakstniecībā. Viņš ar to neizmērojami lepojās, un viņam bija katras manas grāmatas ārzemju izdevuma eksemplārs. Manas mīļākās atmiņas ir par mūsu kopīgo ceļojumu uz Ķīnu, kur bijām divas nedēļas. Tur tika uzņemta filma Pūķa ķērājs. Mēs tikāmies ar cilvēkiem, kas bija iesaistīti filmēšanas procesā, un tas bija ļoti aizraujoši. Savas dzīves nogalē tēvs smagi slimoja un ļoti cieta, to viņš, manuprāt, nebija pelnījis, bet kurš būs tas, kas teiks, ko kurš no mums ir pelnījis un ko – ne. Mans tēvs nomira 2009. gadā. Vērojot tēva slimības gaitu, sajūtot, kā laika gaitā viņš izdilst, – tas viss radīja manī pieredzi par tuva cilvēka kopšanu un zaudējumu. Šī tēma ir klātesoša arī manā jaunajā grāmatā. Jā, man ir 48 gadi, doma par mirstošiem vecākiem, miršanu, protams, ir sāpīga un skaidra katram no mums, bet šobrīd man tā ir ļoti reālistiska izjūta. Tā vairs nav tikai teorētiska doma. Visbiežāk rakstnieki raksta par to, ko paši piedzīvo, un tā tas ir ar daudzām lietām arī romānā Un kalni atbalsoja.
Vai varat nosaukt autorus vai personības, kuru ietekmi esat izjutis?
Es apbrīnoju un cienu daudzus cilvēkus, tomēr, par ietekmi domājot, prātā nāk tie autori, kuru darbus lasīju, būdams zēns. Mani vecāki bija izglītoti un lasoši cilvēki, mājās bija daudz dzejas grāmatu. Es uzaugu starp skaistajiem izdevumiem ar Rūmi un Saadī, un Hāfeza, un Omara Haijāma dzeju. Manu daiļradi noteikti ietekmēja arī mutvārdu stāsti. Mana vecmāmiņa bija brīnišķīga stāstniece. Var jau būt, ka tā ir tikai nostalģija, tomēr man šķiet, ka cilvēki agrāk stāstīja brīnišķīgākus stāstus un arī cilvēku uzmanība bija ilgstošāka, viņi varēja zināmu laiku nosēdēt, klausoties šajos stāstos. Tagad mūsu stāsti ir 140 zīmju garumā, un mēs jau dodamies pie nākamā stāsta, bet, iespējams (smejas), esmu kļuvis pārāk vecs un sūdzos, kā jau to dara gados vecāki cilvēki.
Kādi vārdi jūsu uzticīgajiem lasītājiem Latvijā.
Es vēlos pateikties saviem lasītājiem Latvijā, ka atbalstāt mani, ka lasāt manas grāmatas. Es ceru, ka mani romāni ne tikai izklaidē. Mums ir kāda daļa kopīgas vēstures, kas saistās ar Afganistānu. Latvijas iedzīvotāji savulaik arī bija spiesti karot Afganistānā, un, iespējams, viņiem radies savs priekšstats par šo zemi. Tomēr visur cilvēki ir cilvēki, un mums visiem ir līdzīgas cerības un vēlmes.
Alvīne no Vircavas