Jaunākajā izstādē Asinsgaisma, kas līdz 22. aprīlim skatāma galerijā Alma, Gints Gabrāns turpina pirms dažiem gadiem sāktos eksperimentus ar lāzera staru, atstarojošu virsmu un fotopapīru, kuru mijiedarbībā rodas skaisti, sarežģīti ornamenti. Šoreiz uz liela izmēra fotopapīra loksnēm fiksētie «gaismas raksti» ir netipiski piecu cilvēku portreti, kuriem par izejvielu izmantots asins piliens no portretējamo cilvēku pirksta. Negaidītu momentu, pārsteigumu, strādājot šajā virzienā, ir daudz, un tas vēl ir tikai sākums.
Elektromagnētiskie viļņi, fotoni, interferences… Kurā brīdī šie un citi, šķiet, mākslinieka leksikai neierasti termini kļuva nozīmīgi jūsu radošajā darbībā?
Kad sāku interesēties par gaismu. Tomēr nav tā, ka šie termini būtu reti sastopami mākslinieku leksikā. Tīri tehniski darba procesā iznāk saskarties ar tiem, piemēram, strādājot kopā ar gaismotājiem, tu vari sarunāties tikai tādā veidā. Tas viss nav nemaz tik sarežģīti, un es par to runāju krietni vien piezemētāk nekā zinātnieki.
Saistībā ar izstādi Baltais punkts pirms diviem gadiem RIXC galerijā Spīķeros jūs kādā intervijā teicāt, ka šajos darbos - attēlos, kas radušies, lāzera staram tumšā telpā lūstot ūdens pilienā, - nav īpašas koncepcijas. Taču asins piliens, kas jaunajā izstādē izvēlēts kā atstarojošā virsma, būtiski maina situāciju.
Gan toreiz, gan arī tagad ir tā, ka tas, ko tajos darbos skatītājs redz, to arī nozīmē. Jā, iepriekš, kad gaisma mijiedarbojās ar ūdens molekulām, cilvēki šos darbus neuztvēra tik personīgi, savukārt, ja šie procesi notiek ar asins molekulām, tiek izrādīta lielāka interese.
«Esībai ir iedzimta īpašība - spontāni un «ne no kurienes» radīt bezgalīgi sarežģītus un skaistus ornamentus, struktūras un formas,» jūs rakstāt izstādes pieteikumā. Kāda loma šajos procesos ir māksliniekam?
Darba tapšanas procesā mans darba laukums ir apmēram divus milimetrus liels. Lāzera stars nekustīgs atrodas asins pilienā, bet radīšanas brīdi ļoti kustīgu padara gaismas lūšanas procesi un mijiedarbošanās ar asins šūnām, fotonu un kvantu sišanās kopā un tā tālāk. Tas viss uz papīra tiek fiksēts vienā mirklī. Kad strādā ar tādām lietām, ir jāspēj rast balansu starp to, ko es kontrolēju un pats mēģinu izraisīt, un lietām, ko nevaru kontrolēt, jo viss notiek mikroskopiskos izmēros. Ja uz fotopapīra veidojas raksti, kuros pārklājas elektromagnētiskie viļņi ar garumu miljonā daļa no milimetra, skaidrs, ka to nav iespējams pat aptvert, kur nu vēl kontrolēt.
Baltā lāzera stars, atstarojoties pilienā, lūst līdzīgi kā prizmā - visās varavīksnes krāsās. Piliens gan ir daudz sarežģītāks par prizmu, jo tajā rodas simtiem varavīkšņu, kas pārklājas. Es varu balansēt gaismu, kas lūzīs, veidot piliena struktūras masu. Tāpat, atrazdamies atsevišķā izolētā koka fotoaparātā, regulēju mirkli, kad tiks eksponēts fotopapīrs, kas vienā eksemplārā karājas pie sienas. Gaisma, kas nāk no piliena, nepārtrauktā kustībā skraida pa visu telpu 360 grādos. Grafējumi palīdz aptuveni noteikt vietu, kur attēls projicēsies uz lielās sienas. Ar prātu vien nepietiek, vajadzīga arī nojauta.
Vai jums ir būtisks šis pārsteiguma moments, prieks par neparedzamo?
Jā, ir svarīgs, man tas ir interesanti. Tie cilvēki, no kuru asinīm veidoju viņu portretus, atradās blakus un arī izskatījās ieinteresēti un aizrauti ar šo procesu. Joprojām šķiet pārsteidzoši, ka divi milimetri spēj aizpildīt visu telpu ar krāsainiem zīmējumiem. Lai arī tā tiek lauzta, lāzera gaismai piemīt īpašība neizgaist, un ar to varētu uztaisīt kaut kilometru lielus attēlus.
Agrāk veidoto mākslas projektu aprakstos ļoti bieži minējāt māksliniekus, kas savulaik attīstījuši līdzīgas idejas mākslā. Vai saistībā ar pašreizējo interesi mākslā arī esat pētījis līdz šim paveikto?
Laikam nevarēšu nosaukt konkrētus cilvēkus, kas šādā veidā strādātu ar fotopapīru. Tuvāk tam laikam būs Džeimss Vatsons un Francis Kriks, kas taisīja fotoplates, laižot gaismu caur DNS paraugu. Tomēr tā ir zinātne ar pilnīgi citiem nosacījumiem. Zinātnes mērķis ir eksperimentējot iegūt precīzu, konstatējamu un atkārtojamu rezultātu, savukārt mani interesē neatkārtojamais un nezināmais.
Vai tiešām, skatītājam saskaroties ar šiem darbiem, jāaprobežojas tikai ar redzamo jēgu?
Taisot darbu, nedomāju, ka tur jābūt kaut kam iekodētam, kas citiem ir jāatklāj. Taču, kad skatos jau uz gataviem darbiem, pats atklāju kaut ko jaunu, un visdrīzāk tieši to es gribētu sagaidīt arī no citiem mākslas darba aplūkotājiem. Lai tajos redz atbalsi viņu pašu interesēm.
Pieļaujat domu, ka tuvākajā laikā varētu parādīties arī kādas blakus intereses?
Pašreizējā darbošanās noklāj manas intereses. Ir pietiekami daudz neskaidru lietu, kas rada pārsteigumus. Šī man ir pirmā tāda izstāde ar portretiem, kas pagaidām bijuši tikai pieci.
Turpināsiet portretēt?
Jā, turpināšu taisīt. Interesantākais ir tas, ka katram no šiem pieciem cilvēkiem ir sanācis citāds portrets. No vienas puses, šie darbi ietver kaut kādu līdzību, taču tajā pašā laikā katra cilvēka portrets izdodas atšķirīgs. Ja katram no viņiem tiek uztaisīti trīs portreti, tajos visos ir saskatāms kaut kas kopīgs un reizē atšķirīgs no cita cilvēka trim portretiem. Man ir interese uztaisīt vēl kādus iespējamos variantus, kaut arī teorētiski tiem vajadzētu būt bezgalīgiem.
To, kā veidojas šie līdzīgie attēli, droši vien mākslinieks nevar izskaidrot.
Es to nevaru izskaidrot. Tas tā daļēji varētu būt, jo pārklājas nekontrolējamais process un mana interpretācija. Ir dažādi realitātes līmeņi, kā mēs ikdienā cits citu atpazīstam. Līdzīgi ir realitātes līmenis, kurā mēs sastāvam no šūnām, kaut gan ikdienā mums par to nav vajadzības domāt vai šādu pieeju lietot. Vēl ir līmenis - elementārdaļiņas - ar pavisam citiem likumiem, pēc kuriem vadoties mēs visi esam kā viens. Manos darbos šīs lietas kaut kādā veidā saskaras, un tieši šie likumi veido vizuālo materiālu uz papīra. Tajā mirklī notiek tāda kā pārcelšanās telpā - neredzamā, mikroskopiskā vide lēcienā nokļūst mūsu redzamajā pasaulē. Bez kaut kādām papildu ierīcēm. Interesanti, ka šīs neredzamās pasaules katram ir citādas.
Zarnās ir divi kilogrami aptuveni 500 sugu baktēriju, taču cilvēks, stāstot par sevi, nesaka - es sveru tik un tik, bet tie divi kilogrami ir kaut kādi svešie. Mēs nemēdzam par sevi runāt daudzskaitlī, tāpēc ceļošanu pa līmeņiem var iztēloties kā neierastu piedzīvojumu.
Darbi kā tādas gaismas gleznas paši par sevi ir daudz svarīgāki, un pavadošā informācija - tas, par ko mēs šobrīd runājam, - ir vairāk domāta pašam. Bez tās var mierīgi iztikt - tā noteikti nav obligāts priekšnosacījums, lai darbus varētu skatīties. Daudz būtiskākas ir lietas, kas nav izskaidrojamas.
Vai kādreiz esat domājis savu pašreizējo darbību attīstīt tiešāk uzrunājošā ievirzē, kādi bija jūsu kādreizējie mākslas darbi, piemēram, izvēles situāciju provocējošā 1994. gada personālizstāde Smēķē! Nesmēķē!?
Tad man būtu jāatsauc atmiņā, kas tajos vecajos darbos īsti bija. Man no tā galīgi nekā netrūkst. Šodien provocēšana tiek baigi imitēta. Parasti ir tā - sākotnēji, kad rodas kaut kādas lietas, tās netiek ievērotas, pēc tam tās sakaitina un tad - kļūst par normu, labu gaumi, dogmu. Uz šodienas provokāciju, kas kļuvusi par labu gaumi, skatos ļoti šaubīgām acīm. Vecā parauga provokācijas tagad tiek izpildītas gandrīz vai institucionālā līmenī.
Ar darbu Ne vilnis, ne daļiņa ar otru nosaukumu Ejot cauri sienām, kas pirms dažiem gadiem tika izstādīts Baltajās naktīs Rīgā un Parīzē, aicinājāt apmeklētājus «piedzīvot» specifiskas, realitātē nepiedzīvojamas izjūtas, paveicot gluži neiespējamo - izejot cauri sienai. Te, šķiet, jaušama liela masu mediju, visu vareno jauno tehnoloģiju ietekme.
Tajā laikā apzināti taisīju tādus darbus, lai cilvēks pats var ieiet un iziet cauri tiem, savā uztverē izjūtot tos kā sava ķermeņa kustības paplašinājumu. Ietekmes ir pat daudz plašākas, nekā nosauci, tie atskaites punkti ir visnotaļ dažādi.
Vai jūs pēdējā laikā nodarbojaties ar mākslu arī tādās tradicionālās izpausmēs kā zīmēšana ar zīmuli vai gleznošana ar otu?
Praktiskos nolūkos, piemēram, lai uztaisītu skici. Robeža starp skici un mākslas darbu jau ir diezgan nenotverama.
Kā savulaik izlēmāt par labu scenogrāfijas studijām?
Kad mācījos Liepājā, iestāšanās akadēmijā Glezniecības nodaļā tika uzskatīta par prestižu, bija nepieciešama iepriekšējā sagatavošanās, piemēram, Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā. Tomēr es mēģināju. Scenogrāfi bija kopā ar gleznotājiem, atšķīrās tikai kompozīcijas priekšmets. Gleznotājiem tas bija diezgan murgains. Skaidrs, ka tādas figurālās kompozīcijas visos laikos ir bijušas, taču tas viss bija pārāk tuvu sociālajam reālismam - viens stāv, viens kaut ko nes… Man tas nepatika, tāpēc stājos scenogrāfos. Ļoti laba nodaļa izrādījās. Diezgan progresīva, un liela vērtība tajā - scenogrāfs Andris Freibergs.
Vai toreiz jau bija vīzija, kādā virzienā kā scenogrāfs gribētu strādāt?
Par scenogrāfiju labāk ne! Cik var runāt par teātri?! Es tur faktiski neko nedaru, taču par to tiek runāts, savukārt par to, ko daru mākslā, ne. Man šī teātra tēma nešķiet tik interesanta. Teātrī mākslinieks nenodarbojas ar mākslu, bet taisa labi zināmas lietas. To, ko es taisu mākslā, pēc pieciem gadiem nesu uz teātri.
Tomēr jūsu piedalīšanās kā scenogrāfam jauniešu kora Kamēr… un Māra Sirmā, komponista Ērika Ešenvalda un rakstnieka Kārļa Vērdiņa kopīgi veidotajā uzvedumā Ziemassvētku leģenda, uzskatu, gan bija māksla vistīrākajā veidā, turklāt tā tika radīta uz vietas.
Tas neapšaubāmi var notikt arī teātrī, kaut arī nenotiek bieži. Minētajā gadījumā šī sadarbība bija ļoti atvērta, un tādējādi tapa kaut kas radošs. Teātrī viss vairāk balstīts uz noteikumiem, un tur parasti viss ir skaidrs. Savukārt saistībā ar koriem neviens nav norādījis, ka tur vajadzētu kādu lāzera gaismu skulptūru. Tas jau ir tuvāk jaunrades procesam.
Tehnika, ko izmantojāt minētajā uzvedumā, jau ir līdzīga tai, ar ko pašlaik esat aizrāvies.
Mākslinieka rokraksts (smejas)!
Scenogrāfijas veidošana konkrētā vietā un laikā nepakļauj priekšnesumu riskam?
Viss iznāk - tā vai citādi. Ar visu to, ka ir kaut kādi kritumi, pacēlumi, kādreiz precizitātes trūkums, ko nekādi nevar paredzēt un izplānot, tajā visā ir kaut kas īpašs.
Vai kādreiz esat domājis par to, ka procesu, kā top jūsu māksla, varētu demonstrēt publikai performances formā?
To, kā šie darbi top, grūti parādīt. Ja jau sākotnēji ir mērķēts uz tādu rezultātu, tas uzreiz ir kaut kāds cits virziens. Tomēr daudz kas no darba procesa ir filmēts video. Parasti mēģinu izvairīties, ja piesakās cilvēki, kas vēlas paskatīties. Šis process tomēr balstīts uz ļoti smalka balansa...